Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Šo trešdien, 15. maijā, paiet apaļi 90 gadi kopš beidzās Latvijas pirmā demokrātija, kura bija sākusies vien 14 gadus agrāk, ar Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu 1920. gada 1. maijā.

Latvijas Valsts prezidenta oficiālā mājas lapa www.president.lv par to raksta šādi:

„1934. gada 15. maijā Kārlis Ulmanis sarīkoja valsts apvērsumu, kas aizsāka autoritārās varas periodu Latvijā. 1936. gada 11. aprīlī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis pārņēma Valsts prezidenta amata izpildīšanu, pamatojoties uz 1936. gada 12. marta Likumu par Valsts prezidenta amata izpildīšanu.“

Par sekām prezidenta mājas lapa vēsta:

„Ar 1940. gada 23. aprīļa likumu, kas stājās spēkā 1940. gada 15. maijā, Kārlis Ulmanis pārņēma absolūtu varu Latvijā. Tagad viņš bija ne tikai bruņoto spēku, bet visas valsts aizsardzības augstākais vadonis, pārņemot visu dzīvā spēka un materiālos resursus.

Diktatūras režīms, prezidenta ārējā un militārā politika bija vājinājusi Latvijas spēju pastāvēt ārkārtīgi sarežģītajā starptautiskajā situācijā, un pēc 1940. gada 16. jūnija padomju ultimāta K. Ulmanis nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai un pakļāvās okupācijas varai. 17. jūnijā K. Ulmanis atteicās no Ministru prezidenta amata un līdz 21. jūlijam turpināja pildīt Valsts prezidenta amata pienākumus.“

Jāpiebilst, ka Kārlis Ulmanis ne tikai nedeva pavēli pretoties, bet neizteica ne mazāko protestu, ne par Baltijas blokādi, ne par Padomju ultimātu, ne par tās sauktās „Tautas Saeimas“ vēlēšanu teātri.

Demokrātijai ir daudz problēmu, bet autoritārai varai to ir vairāk.

Īstai demokrātijai ir vismaz trīs priekšnosacījumi – labi un pareizi informēti vēlētāji, vēlētāju vēlme piedalīties balsošanā un īsta izvēle kandidātu vai partiju sarakstos.

Eiropas nelabvēļi cenšas vismaz pirmos divus priekšnosacījumus sabojāt. Kad tuvojas vēlēšanas demokrātiskā pasaulē, tad vēl spēcīgāk sarosās „dezinformācijas fabrikas“. Nav svarīgi, par kuru jautājumu, bet ar vienu mērķi – lai radītu neuzticēšanos patiesiem informācijas avotiem. Lai atrunātu no balsošanas, tiek izplatītas vaimanas, ka nav jau vērts balsot, jo tas neko nemainīs.

Demokrātija ir svarīga, un visiem jāpiedalās. Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnijā daudziem neliekas svarīgas, bet vai mēs patiešām gribam, lai Latviju pārstāv mums naidīgas balsis?

Iepazīstieties ar kandidātu sarakstiem un balsojiet!

GN