Latviešu bēgļi Dānijā (7)

Palielināt / Enlarge

Latviešu karavīri nodod ieročus dāņu partizāniem Bornholmā pēc 1945. gada 4. maija. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Latviešu karavīri nodod ieročus dāņu partizāniem Bornholmā pēc 1945. gada 4. maija. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Kapu krusti diviem nezināmiem latviešu karavīriem Rennes kapos. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Sestais turpinājums. Sākums LL794, LL795, LL796, LL797, LL808, LL809.

Pēc 5. maija vācu armijas kapitulācijas angļu feldmaršala Montgomerija spēkiem Ziemeļvācijā, Dānijā un Norvēģijā, Bornholmā „kara stāvoklis“ turpinājās. Tā kā salas ģeogrāfiskās atrašanās dēļ angļu armija to nevarēja okupēt, salā bija sagaidāms krievu desants. Aktīvi kļuva dāņu partizāni. Latvijas kara muzeja arhīva fotogrāfijās redzami latviešu karavīri, pēc 4. maija nododot ieročus dāņu partizāniem.

Šī ieroču nodošana ir šķietamā pretrunā ar ierakstiem Oskara Dauguļa Zviedrijas dienasgrāmatā²²:

5. maijā: Izsniedz munīciju, esam trauksmes stāvoklī. Vakarā ieņemam pozīcijas jūras krastā. Rīkojums: ja salai tuvojas krievi, jāaizstāvas līdz pēdējam vīram, ja angļi, tad jāpadodas bez cīņas. Stāvam sardzē līdz ausmai, bet nekas nenotiek. Mūs nomaina vācieši, un varam iet mājās atpūsties. Satiekam dāņu partizānus, bet viņi mūs neaiztiek. Skaidro, ka arī viņiem krievi nepatīkot.

6. maijā: Pusdienas laikā pārvietojamies atpakaļ uz kuģīšiem. Tie vēl arvien stāv pie peldētavas. Līdz vakaram guļam, tad atkal ejam uz tranšejām, un visu nakti latviešu puikas sargā dāņu salu no krieviem.

Jāsecina, ka būs notikusi tikai daļēja ieroču nodošana dāņu partizāniem, un nekādā gadījumā pilna atbruņošanās. Salu joprojām pārvaldīja vācu garnizons.

7. maijā notika padomju lidmašīnu uzlidojums, Bornholmas galvaspilsētai Rennei, kurā krita 5 latviešu karavīri, 19 ievainoja, no tiem slimnīcās mira 12. Ievainoto vidū bija arī 15. divīzijas artilērijas pulka mācītājs Voldemārs Rolle.

Uzlidojumā bija krituši: Nikolajs Pauzulis, Roberts Pupausis, Jānis Siņicins, Haralds Setaks un Alfons Ziedons. Vēlāk slimnīcās no ievainojumiem miruši: Ilgvars Beišāns, Jānis Ķezberis, Kārlis Eglītis, Rūsiņš Krauja, Arnolds Platkājs, Vitālijs Dimants, Haralds Dāvids, Garsons, Ludis Stūrītis, Vilciņš, Jānis Zvaigzne, Zibens.

Visus 7. maija uzlidojumā kritušos vācieši ir apglabājuši masu kapos Rennē. Kā zināmo, tā nezināmo karavīru kapu vietas ir nolīdzinātas. Divi kapu krusti tomēr liecina par tur apglabātiem nezināmiem latviešu karavīriem. Saglabājusies arī piemiņas plāksne 15. divīzijas artilērijas pulka 13. rotas kareivim Jānim Zvaigznem, dzimušam 1921. gada 8. augustā, mirušam 1945. gada 8. maijā. Okerkebī ciema kapsētā ir apglabāts majors Jānis Ķezberis.

Tā kā Bornholmas salā gaidīja ierodamies krievu desanta vienības, tad, lai nekristu krievu gūstā, latviešu karavīri nolēma ar „Alni“ un „Potrimpu“ atstāt salu un doties uz Kopenhāgenu, lai pievienotos latviešu karavīriem Skelskēras apkārtnē. Salas vācu komandants saprata, ka latviešu karavīri negribēja krist krievu gūstā, un tāpēc atļāva latviešu kuģīšiem izbraukt jūrā un parakstīja braukšanas pavēli uz Kopenhāgenu. 8. maija vakarā gan tikai kādi 135 bija sapulcējušies uz kuģīšiem. Pārējie bija palikuši pilsētā. Kuģīši bija mēģinājuši ieturēt virzienu uz Kopenhāgenu, bet nomaldījušies un rīta gaismā atklājuši, ka Kopenhāgenas vietā sasnieguši Zviedriju. Šo karavīru lielāko daļu zviedri izdeva Padomju Savienībai.

Bornholmā palikušo likteni aprakstījis. mācītājs. V. Rolle.²³ Tikai pieciem, to vidū arī mācītājam Rollem, izdevās vēlāk izbēgt no krievu okupētās Bornholmas un sasniegt Kopenhāgenu. Trīs no viņiem – Rolle, Ārijs Daugavietis un Gauja, 28. maijā bija slepeni nogādāti Rennes ostā un tāpat slepeni uzvesti uz pasažieru tvaikoņa „Østersøn“, kas viņus nākamajā rītā nogādājis drošībā Kopenhāgenā. Pirms nokļūšanas ostā viņiem kādu laiku bijis jāslēpjas Nīlarsas Torņa baznīcā. Par šo slēpšanos Rolle savā stāstā raksta: „Labo Absolon, tu droši vien nedomāji, celdams šo baznīcu, ka reiz pēc 700 gadiem mēs, kas varbūt esam mežonīgo kuršu mazdēli, arī meklēsim patvērumu šai baznīcā no mūsu niknākajiem ienaidniekiem – boļševikiem!“ Reizē ar latviešu karavīriem Bornholmā nokļuvušai bēglei Hertai Gailei 12. martā piedzima meitiņa. Māte ar meitiņu nokļuva Kopenhāgenā nedaudz vēlāk. Par pārējo likteni nekas noteikts nav zināms. Slimnīcā palikušos latviešu karavīrus krievi esot aizveduši. Bornholmas mežos iebēgušie esot sagūstīti un nošauti.

Bez šeit minētiem trim latviešu karavīriem no Bornholmas nokļūt Dānijā izdevās vēl arī kādiem citiem latviešu karavīriem. Viens no šiem karavīriem bija Ojārs Jurjāns, šai apcerē vēlāk daudz pieminētā Latvijas Mākslas akadēmijas audzēkņa Gunāra Jurjāna dvīņu brālis. Viņš kara beigas sagaidīja Kobekā un vēlāk nonāca Beļģijas karagūstekņu nometnē.

Latviešu karavīru gaitas Dānijā ir aprakstītas romānā „Kad lielgabali klusē“²⁴. Ievadā autors, cita starpā, raksta: „Nav teikts, ka visas šai grāmatā minētās personas tādas arī bijušas. Īstas ir tikai vietas un ietvara notikumi, uz kuriem zīmēti cilvēki ar savām cilvēcīgajām domām un īpašībām.“ Romāns ir ieteicama lasāmviela visiem, kas vēlētos labāk izprast latviešu karavīru gaitas pirms un pēc kapitulācijas Dānijā. Varbūt būs lasītāji, kas sazīmēs īstos vārdus kādām romānā minētām personām. Nav šaubu, ka romāna „Nīkēbingas latviete“, kas atpūtas nama karavīrus apmeklēja Māribā, ir Alīse Hagerupe. Viņa bija Dānijā ieradusies divdesmito gadu vidū un apprecējusies ar dāņu inženieri. Ejleru Hagerupu un dzīvoja Nīkēbingā, Falsteras salā.

Civilie bēgļi ierodas Dānijā

Neizdevās noskaidrot kad Dānijā ieradās paši pirmie no Latvijas izbēgušie bēgļi. Iespējams, ka daži ieradās jau 1944. gada rudenī, bet viņu skaits bija ļoti mazs.

Nelielā skaitā latviešu bēgļi ieradās kopā ar Austrumvācijas, Polijas un Čehoslovākijas vācu bēgļiem, kuri 1945. gada pavasarī, austrumu frontei sabrūkot, bija devušies rietumu virzienā. Visus šos bēgļus angļu un amerikāņu armijas vēl neieņemtajos Vācijas rietumu apgabalos nevarēja izmitināt, bet, tā kā visa faktiskā vara Dānijā piederēja Vācijai, tad Dānijas teritoriju vācieši varēja brīvi izmantot gan bēgļu, gan arī militārā personāla izvietošanai.

Bet jau pirms šo bēgļu ierašanās 1944. gada aprīlī Dānijā bija ieradušies latviešu cirka mākslinieki „Trīs Indriksoni“ – Polerūbe ar dzīvesbiedri un Benedikts Malnacis. Viņi uzstājās Kopenhāgenas Sūmaņa cirkā. Viņi iepriekš bija apbraukājuši ziemeļu zemes un drīzumā paredzēja uzstāties Stokholmā. Par dzīvi Dānijā Ilze Polerūbe stāstīja²⁵:

(..) Gribējām rīkot izrādi par labu mūsu bēgļiem, bet nav jau nekādu spēku; ja tie būtu, mans vīrs būtu par pārējo gādājis, viņš dāņu valodu labi pārvalda. Esam vienam otram izpalīdzējuši, jo, kas valodu neprot, tos uzskata tūlīt par vāciešiem, un tad neko nedabū un nekur netiek. Te dāņi rīko labdarības izrādes visādiem bēgļiem – krievu, poļu, čehu, franču, bet latviešiem – nekā. Ar iepirkšanos arī bija slikti, bet nu esot angļi izdevuši tādas personības apliecības latviešiem, mazākais, lai viņus par vāciešiem netur. Jo vācu valodu negrib neviens dzirdēt, un kā lai latvietis citādi sarunājas, ja dāniski neprot.

1945. gada 23. februārī Orhūsas ostā ieradās kādreizējais latviešu tvaikonis „Rauna“, ko kara laikā vācieši bija konfiscējuši un pārdēvējuši par „Braunsbergu“. Piedzīvojumus ceļā uz Orhūsu aprakstīja Gvīdo Grīnvalds (9. pielikums). „Braunsberga“ gaisa uzbrukuma laikā Liepājā bijusi nogremdēta. Vēlāk izcelta un caurums kuģa sānos provizoriski pārklāts ar koka dēļiem. Kuģis sūtīts remontam uz Gotenhāfenu, bet, tā kā tur jau tuvojušies krievi, tad sūtīts uz Frederikshavnas kuģu būvētavu Dānijas ziemeļos. Dānijas ūdeņos kuģis uzskrējis magnētiskai mīnai un mašīnu bojājumu dēļ aizvilkts uz Orhūsas ostu. No Orhūsas kuģa apkalpe, kura galvenokārt sastāvēja no latviešiem, aizvesta uz Tverstēdas bēgļu nometni.

Vairums tomēr ieradās haotiskos apstākļos kara pēdējās nedēļās, pat pēdējās dienās, kad bija panikā jābēg no Dancigas ielenkuma un padomju armiju ieņemamiem Meklenburgas apgabaliem. Šie bēgļi izmantoja katru iespēju, lai nekristu padomju rokās. Neviens nejautāja, uz kurieni vilciens vai kuģis dosies, tikai projām no gaidāmām briesmām. Autoram pieejamos avotos bija ļoti maz aprakstu par civilo bēgļu nonākšanu Dānijā. Gandrīz vienīgais avots bija pēc autora lūguma dažu bijušo Dānijas latviešu uzrakstītās atmiņas.

No Meklenburgas apgabala gan pa jūru, gan pa zemes ceļu Dānijā nokļuva vairākas latviešu bēgļu grupas, bet tikai par dažu grupu nokļūšanu bija atrodama informācija.

Neistrelicu (Neustrelitz) 28. aprīlī bija atstājuši 69 latviešu bēgļi un Dāniju sasnieguši 30. aprīlī. Viņi bija nonākuši Sortsē nometnē pie Stubekēbingas Falsteras salā. Par viņu pirmajiem iespaidiem Oto Evaldsons rakstīja²⁶:

Šeit dzīve, salīdzinot ar Vāciju, ir apmierinoša. Gan vēl mūsu tagadējā apgāde notiek caur vācu bēgļu apgādes iestādi, kur pārtikas normas diezgan trūcīgas. Attiecības ar dāņu apkārtējo sabiedrību – zemniekiem ir sirsnīgas; esam viņiem daudz pateicības parādā par ziedotiem produktiem, drēbēm u.c. Turpretim vāciešiem dāņi neuzrāda nekādas pretimnākšanas, ir stipri rezervēti un pat naidīgi. Visi no šejienes gribētu pārcelties uz Zviedriju, bet nav zināms par vīzu izgādāšanu. Šeit arī mums, nerunājot nemaz par vāciešiem, aizliegts ko pirkt vai pārdot, tāpēc pie dāņu normām netiekam. Nav līdzekļu pat visniecīgākām vajadzībām.

Bez Oto Evaldsona ar dzīvesbiedri Sortsē nometnē bija nonākuši vairāki vēlāk latviešu sabiedrībā aktīvi cilvēki, to vidū Alfreds Apsītis ar ģimeni, Jūlijs Behšteters ar ģimeni un Liepājas apriņķa vecākais Aleksandrs Mūrnieks ar ģimeni.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

Vēres

²² Valentīns Silamiķelis. „Ar Baltijas karogu“. Jumava 1998.

²³ O. Freivalds, E. Alksnis. „Latviešu karavīru traģēdija Zviedrijā“. Imanta, Kopenhāgenā 1956, 29-43 lpp.

²⁴ Dzintars Kiršteins. „Kad lielgabali klusē“. Grāmatu Draugs 1966.

²⁵ „Latvju Ziņas“, 1945. g. 28. jūnijā.

²⁶ „Latvju Ziņas“, 1945. g. 28. jūnijā.