Baltijas Mežtakas brišana #5

Palielināt / Enlarge

Skats uz Mazo Baltezeru. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Mežrozīte. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Salasītās korintes. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Vēsturiska ēka Baltezera ūdens iegādes punktā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Vabolīte uz pelašķa zieda. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Ferrari Baltezerā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Pusdienas Alderos. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Ābele ar Ziemassvētku dekorācijām. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Ozolzīles. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Latvijas zilā govs. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Norādes par Santiago svētceļnieku maršrutu. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Velotūrists Vangažu mežā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Ziediņš mežmalā – pļavas dzelzene. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Lauma prezentē pļavas zāles. FOTO Filips Birzulis.

Kā vecajā zinģē: „Bij' vasara zaiga, un ziedēja pļavas un sils...“ Ko tad tādā laikā sēdēt pilsētas mūros?

Šajā svētdienā jūlija vidū dodamies iepazīt āres samērā tuvu mājām – Pierīgā. Ap plkst. 9.00 izkāpjam no autobusa Baltezerā, galvaspilsētas piepilsētā pie Tallinas šosejas.

Kā jau sinoptiķi brīdināja, sāk diezgan smagi līt. Uzmaucam savus pončo, bet pēc kādas pusstundas jau nokrišņi norimst, un velkam nost plastmasa plēves. Un tās vairs nevajadzēs, jo pārējo dienu valdīs saule un siltums.

Nedaudz jāpaiet gar minēto lielceļu, tad pagriežamies pa labi un uzreiz esam pie dabas krūts. Mežtaka ved gar Mazā Baltezera krastiem, kura biezokņos atklājas pārtikas lāde – veselas rindas ar korinšu krūmiem. Šīs melnās, saldenās ogas vairāk sastop savvaļā nekā iekoptos dārzos, un mēs savācam veselu spainīti; Lauma tās samaisīs ar ērkšķogām un uzburs zapti.

Arī no uzturā lietojamiem augiem, acis priecē mežrozītes. Man galvā sāk skanēt Paula dziesma par šiem daiļumiem, kuru dziedāju Austrālijas Vasaras Vidusskolas korī pirms cik tur gadiem.

Bet pēkšņi iešanu gar ezeru pātrauc šlagbaums – un norāde, ka šajā Rīgai svarīgā dzeramā ūdens iegūšanas vietā nespert soli. Bet dežurante laipni parāda, kur varēsim uzkāpt kalniņā, lai apietu riņķī slēgtajai zonai.

Te ir saglabājies vesels ciemats ar cara laikos celtām ķieģeļu ēkām, vienā no kurām atrodas Rīgas Ūdensapgādes muzejs. Lai to apmeklētu, būtu iepriekš jāpiesakās, bet ieraugām, ka dažos no vecajiem namiem cilvēki dzīvo. Kur gan ideālāk, ja ne rāma ezera krastā, netālu no Rīgas?

Šo iemeslu dēļ bišķi tālāk turīgi ļaudis – tautas valodā „biezie“ – ir sacēluši lepnas villas. Šis rajoniņš man atgādina piepilsētas Sidnejas ziemeļos, tikai apskautas ar priedēm, nevis eikaliptiem. Vienas mājas piebraucamā celiņā saimnieks parūcina motoru savam sarkanajam Ferrari spēkratam. Laikam viņam iksvētdienas rituāls, izmest līkumu pa ciemu savā lolojumā.

Dodamies tālāk, līdz nonākam Alderos, kas vairāk līdzīgi parastajam Latvijas miestiņam. Apsēžamies uz laimīgā kārtā sausa palikuša soliņa pie autobusa pieturas un ieturam maltīti – man agrās pusdienas, bet Laumai vēl nepaspētas brokastis. Lauma ir sarūpējusi latvisku mielastu: kūpinātu vistu, maizītes ar kaņepju sviestu, mazsālītiem gurķīšiem un tomātiem.

Pilniem punčiem, dodamies gar labiekārtotu peldvietu ezera krastā. Izlemjam, ka ir par agru tādai izpriecai, un dodamies tālāk. Varbūt vēlāk nedaudz nožēlosim garām palaisto iespēju...

Necik ilgi un esam jau prom no piepilsētas, un no šī brīža vairākus kilometrus mūsu ceļš vedīs gar Baltezera kanālu. Šis ūdensceļš tika atklāts satiksmei 1903. gadā kā daļa no infrastruktūras projekta, kas savienoja Gauju ar Daugavu, lai varētu ērtāk nogādāt kokmateriālus uz Rīgas ostu.

Toties pa labi – lauku ainas. Ganās gotiņas, un gaiss saldi smaržo pēc vīgriezēm. Lauma atkal parāda savas latviskās pļavu aptiekāres zināšanas – te asinszāle, pelašķi, kaķpēdiņas, bišāboliņš. Citur āboli un aličas kupli gatavojas, bet kazenes var saujām jau mest mutē. Šis ir īpaši bagātīgs gads.

Dienas vidus jau ir klāt, un priecājamies par soliņu ēnā pie Garkalnes luterāņu baznīcas, kur uztaisām tējas pauzi. Pie baznīcas ir interesants informatīvs plakāts; šeit ir pieturas punkts svētceļniekiem, dodoties uz slaveno Santiago de Kompostelu Spānijā. Līdz turienei jāsoļo vien kādus četrarpus tūkstošus kilometrus. Mūsu šodienas 22 km stipri nobāl!

Dodamies tālāk. Kanāls tagad beidzas, un vietām ieraugām Gaujas līkumus. Bet tiem ir grūti piekļūt. Posmos, kuros nav ēnas, jūtamies pārkarsuši, un stāvokli neuzlabo skats uz smukiem piemāju dīķiem, par kuru nepieejamību nepārprotami vēsta zīmes „Privātīpašums“.

Tomēr netrūkst arī jauku mirkļu. Pretīm mums soļo viens ļaužu pāris, aptuveni četrdesmitgadīgi un labā sportiskā formā. Uzjautājam viņiem, cik vēl tālu līdz Vangažiem. Tie atbild, ka vēl kādi 7,5 km. Tālāk patērzējot, izrādās, ka viņi pa posmiem iet Santiago ceļu. Pērn nostaigāja krietnus gabalus Spānijā un Portugālē, šobrīd cilpojuši no Igaunijas robežas. 21. gadsimteņa svētceļnieki!

Tālāk Mežtaka ved pa zemes ceļu caur priežu audzēm. Redzam, ka pretim brauc gaišmatains vīrs uz „guļoša“ velosipēda (skatīt bildi). Uz mūsu „labdien“ viņš atbild angliski „hello!“, pirms ripo tālāk. Vai viņš arī dodas uz Spāniju, vai kur citur, to mēs neuzzinām.

Izsīkst mežs, sākas mazdārziņu rajons. Un ar pagurušām pēdām beidzot nonākam Vangažos. Iebrienam vietējā pārtikas veikaliņa kondicioniera atdzesētajās telpās, nopērkam saldējumu un ūdeni, ar ko mēs turpat ārā apslapinām pieres, pakaušus un rīkles.

Un šādi – nedaudz mitri dodamies uz šoseju, kur iekāpjam autobusā uz Rīgu.

Filips Birzulis,
latviafreetours.com
Laikrakstam „Latvietis“