Juris svētkos (2)

Palielināt / Enlarge

Toronto lidostā ieradies komponists Raimonds Tiguls (vidū blakus Jurim Ķeniņam) un Vidējās paaudzes deju kopa „Radi“ no Aizkraukles. FOTO Kitija Tigula.

Palielināt / Enlarge

Maija Kovaļevska apbūra klausītājus gan Garīgās mūzikas, gan Klasiskās mūzikas, gan arī Kopkoru koncertā. FOTO Astrīde Sīle.

Palielināt / Enlarge

Svētku orķestri profesionāli diriģē Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģents Farhads Stade. FOTO Astrīde Sīle.

Palielināt / Enlarge

Daļa no brīnišķīgā svētku orķestra – čelli un altvijoles. FOTO Astrīde Sīle.

Palielināt / Enlarge

Ar „Raxtu Raxti“ līdzdibinātāju Kristīni Kārkli dziesmu svētki Kanādā jau sadarbojas ceturto reizi.

Palielināt / Enlarge

Svētki iesākās 2. jūlijā (divas dienas pirms oficiālās atklāšanas) ar skaistu koncertu Jazz Bistro Toronto. FOTO Dveins Falks.

Pirmais turpinājums. Sākums LL809.

Svētki ir klāt

Jau ir rakstīts, kad sākās XVI Latviešu Dziesmu un Deju svētki rīkotājiem: par tiem sāk domāt piecus gadus pirms 2024. gada svētkiem. Bet kad svētku dalībniekiem un svētku viesiem? Vai no pirmā mēģinājuma, gatavojot svētku repertuāru, tas varētu būt ap gadu pirms svētkiem? Svētku viesiem varbūt tikai sākas, ierodoties viesnīcā vai uz pirmo sarīkojumu. „Oficiāli“, svētki bija no 4. līdz 7. jūlijam, bet tikpat oficiāli bija pasākumi pirms tam: Kuģīšu izbraukumi, Kora meistarklase, Garīgās mūzikas kopkora mēģinājums un Džeza vakars Jazz Bistro. Arī bija agrāk minētie sarīkojumi Ceļā uz svētkiem, kuri sākās jau 2023. gada septembrī.

Neatceros reizi, kad neesmu bijis kādā veidā svētku dalībnieks ne tikai Kanādā, bet arī ASV un Latvijā. Nē, tagad atceros gan: kā mazs puika ar brāli izturējām neiedomājami garu un garlaicīgu koncertu ellīgi kārstā Varsity Arena; izturējām tikai, jo bija apsolīts saldējums. Protams, tajos laikos bērnus ņēma visur līdz, un visas iespējamās aukles noteikti arī bija koncertā. Šodien, par spīti mūsu mokām pirms 65 un vairāk gadiem, ļoti novērtēju bērnus sarīkojumos, un jūsmoju, ka vairāki mūsu pašu mazbērni dejoja līdz (aizkulisēs) varenā Tautas deju lieluzvedumā. Mūsu dejotāju un sabiedrības nākotne!

Rakstu tad no dalībnieku perspektīvas: kad bija mans svētku sākuma punkts? Vai kora mēģinājumā Sidrabenē, lietainā Jāņu (bet Jāņi 29. jūnijā) rītā? (Vai varbūt līdzīgi lietainā mēģinājumā Tērvetē nedēļu agrāk?)

Sidrabenē ieradās 100+ dziedātāji, bet baumas klīda, ka būšot vēl dziedātāji no Valmieras, kuri arī piedāvās daļu no Sidrabenes vakara programmas. Vairums dziedātāju, protams, no Toronto un Hamiltonas, bet arī daži mēroja tālāku ceļu no Montreālas un Otavas, no ASV (pat no Kalifornijas) un arī viesi no Brazīlijas (kurus portugāļu valodā sveica Bonnie un Andrejs Bunķi, kuri savā laikā daudzus gadus dzīvoja Riodežaneiro (Rio de Janeiro)), Luksemburgas un Zviedrijas.

Man ienāca prātā foršais Gunāra Ordelovska skaņdarbs pūtēju orķestrim Valmierieši nāk, kas skanēja 2013. gada Dziesmu svētkos Latvijā; ir vērts sameklēt YouTube ierakstu Doma laukumā no apvienotā pūtēju ansambļa. Skaņdarbs man skanēja galvā, sagaidot dzelteno autobusu, un vairāki tā rīta diriģenti sveica vidzemniekus un viņu diriģentu Mārtiņu Klišānu. Lasītāji noteikti pazīs Mārtiņu kā vairāku cepuru vilcēju: Rīgas Doma kora skolas Zēnu kora ilggadējais diriģents, 2018. gada Dziesmu svētku Latvijā Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs un skaista tenora balss īpašnieks; balsi, kuru dzirdēsim arī svētkos Toronto. Mārtiņš arī palīdzēja 150 kanādiešiem sagatavoties uz simtgades svētkiem, vadot brīnišķīgu kora nogali Toronto.

Jāņi nosvinēti divas reizes, atgriezāmies mājās uz pēdējiem darbiem pirms svētkiem. Nākamais pienākums sagaidīt komponistu Raimondu Tiguli un kundzi Kitiju lidostā. Raimonds Tiguls bija ļoti sagaidīts viesis, Latvijas Universitātes fonda atbalstīts, un bijām ielikuši ne tikai viņa skaņdarbus katrā programmā, bet arī viņu pašu pie klavierēm un ar savu īpatnējo instrumentu hang (instruments no Šveices pamatots uz Karību salu eļļas bundžu perkusijām). Bet, lidojums atcelts; nabaga komponists bija „spiests“ pavadīt vēl vienu jauku vakaru Sanfrancisko (un jūsmoja par atrasto restorānu).

Nākamā dienā vēl viens no daudziem svētku sarežģījumiem; mēģinājums ar soprānu Maiju Kovaļevsku Sv. Jāņa baznīcā (Jā, pat strādājām Kanādas valsts svētkos!) un tad steidzīgi uz lidostu. Cerēju, ka mēģinājums neieilgsies, jo gribēju laikus satikt aizkavējušos maestro. Nevajadzēja rūpēties; kaut bija zināmas bailes zāģēt savu čellu ar tik izcilu mākslinieci (tā nav mana ikdiena), biju labi sagatavojies un agrāk pat spēlējis uzdotās Pētera Vaska tautas dziesmu apdares (šoreiz ar flautistu Ilonu Kudiņu un pianistu Rūdolfu Ozoliņu). Maija Kovaļevska, protams, ir „dīva“, bet viņa nav nekāda „dīva“ sliktākā nozīmē. Viņa ir burvīgs cilvēks, laipna pret visiem līdzstrādniekiem, un ar viņu ļoti viegli sadarboties, viņa aicinot un uzklausot ieteikumus no saviem izpildītāju kolēģiem. Kā čellists, es varētu zāģēt stundām, bet dziedātājiem tiešām ir jāuzmanās ar saviem instrumentiem. Tomēr, viņas skaistā un varu teikt milzīgā balss (kura spēj piepildīt pat vislielākos operu namus bez apskaņošanas) lika baznīcas griestiem trīcēt; kas par burvīgu piedzīvojumu. Nedaudz nožēloju, ka mēģinājums ritēja tik veikli, ka bija arī ļoti īss.

Tad vēja ātrumā uz lidostu. 1. jūlijā nebija satiksmes, un laikus ierados satikt Tiguļus. Bija arī deju grupa ieradusies no cita virziena; vidējās paaudzes deju kolektīvs Radi no Aizkraukles, un, jo man līdz bija lielais Dziesmu un Deju svētku plakāts, bija obligāta un jauka fotografēšanās ar visiem.

Pateicos par smago Gardiner Expressway satiksmi, jo varēju pavadīt vairāk laika ar šo jauko pāri; mēs svētkos tiksimies atkārtoti. Pat izkāpjot Sheraton viesnīcā, vēl runājamies ilgāku laiku. Kaut esam mūziķi no pilnīgi citām vietām, atklājām, ka mums ir daudz kas kopējs (kā laikam visiem latviešu mūziķiem – līdzīgas vērtības).

Pirmdienas vakarā mājās vēl pēdējie darbi; šoreiz personīgi: savākt drēbes, tautas tērpu, čellu, čella piederumus un visas notis. Neko nedrīkstēja aizmirst, jo otrdien jau ievākšos viesnīcā.

Mūsu mājās bija izkārtots grafiks ar militāru precizitāti. Es došos uz 2. jūlija rīta orķestra mēģinājumu ar sabiedrisko transportu. Māra ar pilnu minivan ar gan mūsu mantām, gan eksponentiem un piederumiem viņas rīkotai Daiļamatnieku izstādei uz Sheraton. Tad nākamā dienā būs znots Matejs ar īrēto smago mašīnu, kurš brauks vispirms pie mums, tad uz Centru, tālāk uz Sheraton ar pārējām izstādes mantām, bet ļoti precīzi iegaumējot Sheraton ielādēšanas uzdotos laikus. Visādas mantas tika ievāktas tajā dienā, to starpā svētku Vadoņi, īrētais flīģelis, īrēti instrumenti balles kapelām, Artas Jēkabsones ansamblim un Raxtu Raxtiem un visādi materiāli izstādēm un tirdziņam.

Ne ka tā bija atpūta no slodzes, bet otrdienas rīts ausa kā burvīga kulminācija visam, ko bijām cerējuši un plānojuši pēdējos gadus. Sv. Andreja (St. Andrew) baznīcā mūs laipni sagaidīja, un īrētie gaisa dzesinātāji bija dienējuši visu nakti. Ar kolēģi Arturu Jansonu uzstādījām orķestrim sēdvietas. Ierādās mīļie, mīļie orķestra mūziķi; šorīt tikai stīdzinieki, flautiste Ilona Kudiņa no Bostonas un burvīgi viesi (par kuriem nedaudz vēlāk). Bijām visi jau sadarbojušies agrākos svētkos, arī ASV, un manīju, ka ne tikai es novērtēju šo momentu, bet ikviens no viņiem arī, un smaidīgi sasveicinājāmies no jauna, bet tikpat ātri ķērāmies pie lielā darba – programmas trīs koncertiem. Nevaru atcerēties kādu momentu, kad šie smaidi būtu pazuduši no mūsu sejām.

Vairākas fantastiskas sakritības mūs sagaidīja šajā pirmajā mēģinājumā. Brusubārdas ģimenei no Milvokiem ir seši brāļi un māsas, kuri ir izskolojušies kā profesionāli mūziķi. Pieci no viņiem piedalījās svētkos, arī tēvs Ernests Brusubārdis III kā Kopkora virsdiriģents. (Daniella netika, jo tieši svētku laikā gaidīja savu pirmo vijolnieku. Ezra Viljams Smits (Ezra William Smith) piedzima 20. jūlijā.) Priecājamies par visiem pieciem, un piedāvājām četriem no viņiem spēlēt vienu no Pētera Vaska četriem stīgu kvartetiem kā vienība. Jaunākā – Arianna, pieņemot mūsu ielūgumu piedalīties, „piedāvāja“ savu vīru Tobiju Greisu (Toby Grace), profesionālu bundzinieku. Protams, tādu ņemam pretī! Tobijas Greiss atsūtīja savu CV, un uzzinājām, ka viņš no septembra spēlēs ar Andri Nelsonu un Bostonas Simfonisko orķestri! (Nez vai Nelsons zināja par viņa latviešu sakariem?) Momentā likām viņu visos koncertos un noīrējām labākos timpānus. (Arvīda Purva kantātei Laiks ir nozīmīga un prasīga loma timpāniem, un tieši prātojām, kā to vislabāk pildīt. Atbilde mums iekrita klēpī.)

Tajā pašā klēpi iekrita orķestra diriģents Farhads Stade. Septembrī satiku diriģentu Stadi pirmo reizi mūsu svētku rīkotās tikšanās Latvijas Nacionālā kultūras centra telpās ar ieinteresētiem koriem, kuri apsvēra braukšanu uz Kanādu. (Mūzikas nozares vadītājs Kaspars Reinis ir savā laikā bijis maestro Stades audzēknis.) Jelgavas novada jauktais koris Svīri un diriģents Stade pieteicās uz šo tikšanos. (Jelgavnieki un vēl 14 kori no Latvijas nolēma to darīt!) Kaut viņu nepazinu, vārdu pazinu ļoti labi; vairāk nekā 25 gadus Latvijas Nacionālās operas un baleta diriģents. Likām viņu arī tūlīt pie darba vadīt orķestri solo gabalos, bet arī „lielākos“ koru skaņdarbus ar orķestri: Jurjāna kantāte Tēvijai un Vītola Beverīnas dziedoni. 21 stīdzinieks (un Ilona un Tobijs) momentā iesmēlās viņa pieredzē, un viņš ar šarmu, zināšanām un enerģiju apbūra orķestri. Sākām otrdienas rītā strādāt pie diviem īpaši iemīļotiem skaņdarbiem: Jāņa Kalniņa klavierkoncerta ar agrāk minēto pianistu no Detroitas Rūdolfu Ozoliņu (Maijas Kovaļevskas koncertmeistaru) un pie mana favorīta gabala visos svētkos – Jāņa Mediņā poēma Pie baznīcas, pamatota uz Rozentāla slavenās gleznas pie Saldus baznīcas trepēm.

Dzejnieks Jānis Peters 30. jūnijā nosvinēja savu 85. dzimšanas dienu. Man vienmēr galvā būs viņa nozīmīgie ievadvārdi viņa un Raimonda Paula kopīgam opusam Manai dzimtenei: „Es redzu nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos. Ir 1873. gads. Dimd Rīga, un pirmie dziedāšanas svētki ir sākušies.“

Priekš manis ar šo mēģinājumu svētki bija klāt. 151 gadu pēc pirmajiem un 6 750 km no Rīgas dimd Toronto un XVI Dziesmu un Deju svētki Kanādā ir sākušies!

Svētki iesākas vēl pirms svētkiem

Man XVI Latviešu Dziesmu un Deju svētki Kanādā iesākās no pirmā mēģinājuma 2. jūlijā. Kāds gudrinieks prasīja: „Vai nebūtu burvīgi ierasties svētkos, visi mēģinājumi jau veikti ar Zoom pirms svētkiem, un tikai uzkāpt uz skatuves. Iedomājies to laika ietaupījumu. Varētu tiešām baudīt svētkus.“ Gudriniekam ir zināma taisnība: 2023. gada svētkos Rīgā bija gājiens svētdien, Pasaules Latviešu diena Ķīpsalā diasporas dalībniekiem pirmdien, koristiem mēģinājumi otrdien un trešdien ar koncertu Tīrums ceturtdien, atkal mēģinājumi piektdien un sestdien uz Noslēguma koncertu svētdien. Kur tad palika tie svētki? Protams, dalībnieku prieku nevar salīdzināt ar skatītāju/klausītāju sajūsmu, ar neko citu, dalībnieku gandarījums saprotams tikai viņiem pašiem.

Visi ansambļi, dejotāji un dziedātāji, ir mācījušies repertuāru jau gadu un vairāk, mēģinājumi vismaz reiz nedēļā, daudziem biežāk – cik stundu tur vien aiziet?

Protams, visi dalībnieki svētku nedēļā būs ļoti aizņemti, vienalga kuros svētkos; paraugam saskaitīju orķestra pienākumus: mēģinājām 18 stundas trīs koncertiem, repertuārs aptuveni trīs stundu garumā. Dabīgi, profesionāliem mūziķiem sen jau notis bija rokās, un visi ieradās teicami labi sagatavojušies. Vairums orķestrantiem bija arī citi muzikāli pienākumi, un dažiem sanāca spēlēt desmit stundas dienā!

Ārpus Latvijas, svētki ir sabāzti daudz īsākā posmā – oficiāli četrās dienās. Svētki Toronto sākās faktiski divas dienas agrāk: otrdien 2. jūlijā ar Jazz vakaru. (Atvainojos lasītājiem, ka lietoju internacionālo vārdu, ne kā, manā uztverē, sakropļoto „džezs“.) Pirms diviem gadiem, divas mūziķes mani uzrunāja Dziesmu un Deju svētkos Minesotā, un uzstājās, ka vajag Jazz vakaru Toronto, ne viesnīcā, bet īpašā Jazz klubā. Labi, es teicu, bet lai tad viņas arī gādā par labu „neakadēmiskās“ mūzikas vakaru svētku laikā. Tāds vakars nebūs problēma: viena ir Arta Jēkabsone, pianiste un komponiste no Latvijas, patlaban Ņujorkas, Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte, otrā flautiste Ilona Kudiņa, arī komponiste, savā laikā Latvijas Nacionālā orķestra sastāvā, bet nodarbojās vairāk populārākos žanros Bostonā, beigusi slaveno Berklee skolu.

Pierunāts, un ar Rīcības komitejas atbalstu, es zināju pie kura griezties: kontrabasistu un Toronto Universitātes jazz docentu Andrew Downing*. (Šeit atkal atvainojos, ka nerakstu „Endrjū“.) Ar ļoti nelatvisku uzvārdu, Andrew ir tomēr varens latviešu puika, un ir piedalījies svētkos kopš 2009. gada. Vectēvs viens no LNAK pamatlicējiem, daudz gadus tās priekšsēdis profesors Aleksis Dreimanis, un Andrew bērnības vasaras bija pavadītās Saulainē. Bez nopelniem kā universitātes mācības spēks, Andrew ir divas reizes saņēmis Kanādas ierakstu balvu Juno. Pareizais cilvēks, pareizā vietā.

Ar vienu e-pastu vakars bija sarunāts: Toronto ieredzētajā klubā Jazz Bistro. (Sapņoju, ka visi sarīkojumi svētkos būtu tik viegli sarīkojami.) Jau bija trīs izpildītāji: Arta, Ilona un Andrew – ir jāatrod pārējo ansambli līdzīgā līmenī. Nāca prātā saksofonists profesors Jānis Steprāns (Laval Universitāte), un viņš ātri pieteicās. Kaut Arta arī spēlē klavieres, nolēmām, ka liksim viņu ansamblim priekšā, un Andrew sarunās piemērotu pianistu. Tur laimējās līdzīgos plauktos izcila profesionāla pianiste Amanda Tosoff: Montréal Jazz Festival Grand Prix de Jazz un mācības spēks Toronto Humber College jazz programmā. Pie bungām Toronto (kopā ar Raxtu Raxtiem) būs Latvijas izcilākais big band bundzinieks, daudzu balvu laureāts un ierakstu autors, arī docents Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – Artis Orubs. (Ansamblim sāk manīt akadēmisko piegaršu!)

Jazz Bistro būšot autoru vakars – visi izpildītāji arī pieredzējuši komponisti. Bez īpaši lielas reklāmas no svētku puses, atklāju, ierodoties 2. jūlija vakarā, stāvgrūdām pilnu klubu, daži rezervējuši savus galdiņus jau sen, un priecājos cik populārs bija šis jaunais pielikums mūsu svētku programmā.

Bija gan tautas dziesmu apdares (Stāvēju, dziedāju, Ziedi, ziedi), pat Melanholiskais valsis, jazz stilā, un citi manām ausīm jauni un svaigi darbi. Raksturīgs jazz ir: komplicēti akordi, sarežģīti ritmi un improvizācijā – viss man pasvešs, bet visi gabali lipīgi. Klausītāji arī ļoti iegaumēja, kas citiem ir niche žanrs un atsaucās skaļi. Atceros, ka lasīju kādā latviešu laikrakstā, ka latvieši ar jazz ir vairāk uz „jūs“ nekā uz „tu“ – ne šajā vakarā.

Burvīgā priekšnesumā sagaidījām arī jauno Latvijas Republikas Kultūras ministri Agnesi Lāci un viņas līdzbraucēju Baibu Mūrnieci, „Kultūrpolitikas departamenta direktores vietnieci“, kuras bija nolēmušas apmeklēt iespējami daudz sarīkojumus svētkos. (Agnese Lāce bija tikai divas nedēļas amatā: „Progresīvie“ viņu virzīja uz posteni 17. jūnijā, iepriekšējai ministrei Agnesei Loginai atkāpjoties no amata. Pieredze viņai ir liela, kā līdzšinējai Kultūras ministrijas parlamentārā sekretārei.) Gandarījums kanādiešiem ir, ka ministre ir precējusies ar bijušo torontieti Paulu Miklaševicu (pazīstamo sabiedrisko darbinieku Līgas un Viļa dēlu), un kopā ar meitiņu Stellu visi trīs bija ieradušies uz svētkiem – visas ceļojama detaļas nokārtotas apbrīnojami īsā laikā. Tiksimies svētkos atkārtoti!

Bija arī pirmā iespēja „dzīvi“ tikties ar pārstāvēm no lielā svētku sponsora: Latvijas Universitātes fonda. Bijām vairākkārt tikušies Zoom ar valdes priekšsēdētāju Baibu Ebuliņu un izpilddirektori Lailu Kundziņu, bet bija īpašs prieks tikties šādā jaukā vidē, kopā ar svētku mūzikas nozares vadītāju Kasparu Reini. LU fondam bija ģeniālā ideja atbalstīt svētkus unikālā veidā – ar līdzekļiem Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas jauktam korim Aura un gādājot par komponisti Raimondu Tiguli svētkos. Dabīgi, ielikām gan Auru, gan maestro Tiguli visur, kur varējām.

Koncerts (Vai jazz vakarus sauc par koncertiem, prasa nezinīgais?) nebija garš, un atgriezos uz savu pirmo nakti Sheraton viesnīcā (ar kuru Rīcības komiteja bija sadarbojusies jau divus gadus). Gatavs agram vakaram, tā nebija lemts jo viesnīcas foajē pretim nāca smaidīga un ļoti pazīstama mūziķe: „Juri, nāc apsēdies ar mums.“ Raxtu Raxti līdzdibinātāja Kristīne Kārkle, ar kuru svētkos Kanādā sadarbojamies jau ceturto reizi, aicina, un apsēdos ar visu jauko baru, arī viņas brāli Edgaru, kuru pazīstu vēl ilgāk. Ansamblim piebiedrojās bundzinieks Artis, veikli atskrējis no Jazz Bistro. Tikai tad uzzināju par vienu no svētku minitraģēdijām: viņa koferis ar visādiem īpatnējiem perkusijas piederumiem pazudis! Bet varēja noīrēt visu vajadzīgo – vairāk nepieciešams solo koncertam un deju lieluzvedumam vēlāk nedēļā. Artis būs ĻOTI nodarbināts mūziķis šonedēļ! Pavadījām tiešām jauku stundiņu, un sirdsapziņa par vientuļo čellu atgādināja, ka ir orķestra mēģinājums paredzēts pulksten 9.00, un, kā „profesionālis“ nedrīkst ierasties pēdējā mirklī. Iemigu ar Emīla Dārziņa Melanholisko valsi galvā – par spīti topošiem pienākumiem, saldākā dusa gan.

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr. 30 un 31.

* Endrjūs Daunings.

Turpinājums sekos