|
|
Laiks Latvijā: |
Skaistuma karalienes pārvēlēšana
Raibie notikumi Dziesmu un deju svētku laikā Vērmanes dārzā
Laikraksts Latvietis Nr. 855, 2025. g. 24. jūlijā
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
Fotogrāfijā lepojos ar foto kopā ar Airu Birziņu, Gintu Ceplenieku un dzejnieci Inesi Zanderi, kura Austrālijā neesot viesojusies, bet viņas dzejas un dziesmu vārdus labi pazīst arī tur. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.
Esplanādes dobe, kas veltīta šī gada dziesmu svētku logo vijumam. FOTO A. Krūmiņa.
Esplanādes parka galvenā dārzniece Līga Buka un ainavu arhitekte (kura plāno un izzīmē katru krāšņo dobi) – Ligita Tomiņa. Pie Esplanādes dobes, kas veltīta šī gada dziesmu svētku logo vijumam. FOTO A. Krūmiņa.
Kronvalda parka galvenais dārznieks Uldis Prauliņš ar savu palīdzi Inesi Pilsumu (galvenā šīs dobes kopēja) pie „Akordeonu mūzikas dobes“ – pie Kongresu nama. FOTO A. Krūmiņa.
Vispārējā raibumā nevar nepamanīt Limbažu Ģimnāzijas teātra nācienu, viņu izrāde – Blaumaņa „Velniņi“ pulcēja ieinteresētus skatītājus. FOTO Anita Mellupe.
Vēl viena seja, kura svētku hronikā nemēdz parādīties – tas ir pats fotogrāfs Aivars Liepiņš. FOTO Anita Mellupe.
Caur pērlīšu vijumu visu laiku kāds ložņā, kā piedalot rotaļā „Ložņā bitīte caur zaru zariem…“ FOTO Anita Mellupe.
Arī šī ekspresizrāde notiek uz līdzenas vietas, garāmgājēji uzreiz sastingst uzmanībā. FOTO Anita Mellupe.
Latgalieši, protams, dzied latgaļu valodā un lepojas par savu dzimto pusi un skolu. Fotogrāfijā Vārkavas pamatskolas bērni. FOTO Anita Mellupe.
Te sevišķi labi redzams, ka Vērmanīša viesus sveic teātra maska Dainu tēva pieminekļa pakājē. FOTO Roberts Laudurgs.
Šo fotostāstu sākšu, pieminot amizanto dziesmiņu par kaķi, ko mēģina iestādīt dobītē, diemžēl nesekmīgi… No Artas Krūmiņas (iztiksim bez pagarā amata nosaukuma) uzzinu, ka čaklas un pacietīgas rokas iespēj iekopt kaut ko vēl kustīgāku – SVĒTKU PRIEKU, turklāt noturēt to dobēs visu vasaru! SIA Rīgas meži, kuru daļa ir Dārzi un parki, šovasar paveikuši ko sevišķu: par godu jauniešu svētkiem galvaspilsētā izveidotas 15 īpašās dobes, veltītas dziedātājiem, dejotajiem, akordeonistiem, koklētājiem, teātra mākslai utt. (Iepriekšējā gadā vasaras stādījumi atspoguļoja Imanta Ziedoņa Krāsainās pasakas.) Tātad – Krišjāņa Barona pieminekļa pakājē šovasar uzplaukusi tik koša dobe, ka vai acis žilbst! Kā paskaidro klāt pieliktā zīme, tā veltīta teātra mākslai. Un trāpīts desmitniekā – jo tieši mazo teātrinieku aktivitātes Vērmanītī sakopotas visbiezākā slānī.
Esplanādi rotā (kā varam apskatīt fotogrāfijā) milzīga ziedoša svētku emblēma – to var labi atpazīt ne tikai no putna lidojuma. Rīdzinieki un tās viesi noteikti pamanījuši, ka pēdējos gados puķu dobes ieguvušas izteikti jaunu tēlu – tik pierasto zemo, piemēram leduspuķīšu un atraitnīšu, stādījumu vietā – tās burtiski pastiepušās pirkstgalos, dižojoties ar neparastiem košumaugiem, kādus agrāk vērojām vien ekskluzīvos privātos dārzos. Tas viss ir kopjams, kopjams un vēlreiz kopjams. Kad cilvēki dodas uz darbu vai ierodas uz svētkiem, dārza rūķi lielākos dienas neatliekamos uzdevumus jau paveikuši, čaklos darītājus vaigā pazīst retais, – tālab esmu pateicīga Artai, ka dažus foto varu arī parādīt arī jums. Šobrīd pilnā plaukumā, kā jau gadu gadiem, rožu stādījums pie Lauvām – un rozes nav iespējams izaudzēt bez ērkšķu atstātām zīmēm delnās…
Protams, svētku laikā Vērmanes dārzs prasa īpašas rūpes, jo tam cauri plūst un aktivitātēs mutuļoja tūkstošiem kurpēs, zābakos un pastalās autu kāju. (Kad svētku cunami būs pāri, rīdzinieki redzīgākām acīm varēs papētīt un novērtēt arī ierasto sakoptību, kura „traucē“ vienīgi vandāļiem.) Vērmanīša teritorija nav nekāda plašā, bet te viss Svētku kodols savietojies neticami kompakti un draudzīgi. Īpašu interesi raisa 7. jūlijā atklātais PĒRĻU VIJUMS – kurā katrs svētku dalībnieks var atrast paša (pašu) rokām apgleznoto pērlīti ar kolektīva vai kopas nosaukumu.
Svētku sirds pukst pat naktī. Pat tie, kuri nedabūja biļeti uz vēlamo koncertu, šeit noteikti apgrozās vairākkārt. Jo pārsteigumu parkā netrūkst nedz lietainā, nedz saulainā laikā. Bērnu teātri, folkloristi, vokālie ansambļi savas prasme rāda ne tikai uz abām skatuvēm, bet arī uz līdzenas vietas vai mauriņā pie mobilās Radio un TV studijas.
Laimīgā kārtā šeit var satikt tieši tos svētku aktīvistus, ar kuriem aizņemtības dēļ gandrīz neiespējami sarunāt tikšanos noteiktā vietā un stundā. Man laimējas – it kā nekur šajā mirklī nesteidzas virsdiriģenti Aira Birziņu un Gints Ceplenieks. Viņiem sirdssaišu ar Austrālijas latviešiem tik daudz un tik pamatīgas, ka tam būtu veltāma vesela nodaļa viņu memuāros. Gints ir pirmais, no kura uzzinu, ka mūsējie koristi no AU laimīgi nolaidušies Rīgas lidostā! Kad Gints ar bērniem aizokeānijā strādājis vasaras nometnēs, sākumā vēlmi mērot ceļu uz svētkiem izteikuši tikai daži, bet rezultāts ir pārsteidzošs!
Protams, mani interesē, kur izcilie diriģenti atjaunos spēkus. Gintam Cepleniekam atkal priekšā tāli ceļi – pie tautiešiem Brazīlijā. Aira Birzniece kopšot savus stādījumus un dobītes Lubānas pusē, vislielākās cerības – neskatoties uz kaprīzo laiku – uz gurķu ražu un to pārstrādi produkcijā – Airas gurķīšos (tā tos iesaukuši draugi). Viņi abi smaida visu sarunas laiku, tas, ko viņi ar kolēģiem un skolu pedagogiem ir paveikuši, tas ir sajūsmas vērts!
Skatos visapkārt un nebeidzu priecāties: esmu tādā ļaužu pulkā, kādi noteikti izskatās kalna galu sasnieguši alpīnisti, tikai tautas tērpos. Aiz muguras ir tik daudz grūtību, bet tas viss ir AIZ MUGURAS! Jā, tieši šie 10 gadi bez svētkiem pa īstam ļauj novērtēt to vērtību.
Gadu gadiem svētkiem sekojis un svētku hronikai strādājis lieliskais fotogrāfs Aivars Liepiņš. Arī viņa paša personiskais stāsts ir saaudzis ar mūsu dziesmu svētku likteni. Gadus septiņus viņš dziedājis pie Kriša Deķa Rīgas zēnu paraugkorī, bet 1973. (simtgades gadā) jau stāvējis Tēvzemes vīru pulkā. Tas bija arī gads, kad iemācījos fotografēt un nostājos ar seju uz skatuves pusi, stāsta Aivars. No tā laika esmu dokumentējis praktiski visus svētkus. Aivaram palūdzu safotografēt diasporas, it sevišķi Austrālijas jauniešu, kori, par kuru klausītāju Vērmanītī man diemžēl nav lemts būt klātesošai.
Var šķist, ka šim fotostāstam ir maldinošs virsraksts. Kas gan te par skaistuma karalienēm?! Tas nu man tāds emocionāls salīdzinājums, jo: gadu gadiem Rīgas centrā košākās krāsas meklēju un atrodu Saktas puķu tirdziņā, kas stabili piespiedies pie Vērmanīša sāna. Bet svētku nedēļā – visas šīs pašmāju un aizrobežo puķes burtiski nobāl tā košuma priekšā, kas mirdz un laistās Vērmanītī. Mūsu tautas tērpos un tautas mākslas darinājumos. Īstā rudzu maizē. Arī karalienei, vismaz uz laiku, neizbēgami jāatdod savs skaistuma kronis kādai citai…
Anita Mellupe
speciāli Laikrakstam „Latvietis“
Sestais Anitas Mellupes fotostāsts sērijā KAD DZIESMA un DEJA IZIET IELĀS
SLUDINĀJUMI
