|
|
Laiks Latvijā: |
Kas staro sev, tas staro visiem!
DZ & D rokdarbnieki, folkloristi, rotaļnieki – visi rāda prasmes
Laikraksts Latvietis Nr. 856, 2025. g. 31. jūlijā
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
Ir dzirdēts šlāgeris „Iekš meža bij’ viens nams“, par pompozo VEF kultūras pili varētu dziedāt: „Iekš Rīgas ir viens nams“. Tas pārdzīvojis visādus laikus un pēc rekonstrukcijas atdzimis lieliem sarīkojumiem un koncertiem. FOTO Anita Mellupe.
Iveta Meiere no Lapmežciema māk ne tikai veidot māla, bet arī apgleznot zīdu, šo prasmi viņa ar prieku rādījusi sievietēm visā Latvijā. FOTO Anita Mellupe.
Jā, šie ir svētki ne tikai dziedāt un dejot pratējiem, bērnu un jauniešu rokdarbi izstādīti un tiek cildināti VEF pils plašumos. Darbi skatāmi trijos stāvos. FOTO Anita Mellupe.
Pat neticami interesantas lietas var dabūt gatavas no visvienkāršākajiem dabas materiāliem, arī no „izmetamā“, šajā konkrētajā gadījumā – no iepakojumu gofrētā kartona. Popes pamatskolas bērni veidojuši latviskās saktas, kopdarbu nosaucot – „Ripo saulīte pa zemes virsu“. FOTO Anita Mellupe.
Pirmklasnieces Diānas vecāki atbraukuši no tālienes – no Naujenes. FOTO Anita Mellupe.
Umurdzietis Rinalds dzīvo netālu no mūsu Dziesmu svētku šūpuļa – Dikļiem, viņa zīmējums, kā daudzi citi, būtu pielietojams pat lielformāta plakātā. FOTO Anita Mellupe.
Rotaļniekus no Brīvības pieminekļa pakājes nespēj aizbaidīt nedz lietus, nedz vēji. Noskaitīs tik savus buramvārdus „Spīguļo, Saulīt…“ un labi būs! FOTO Anita Mellupe.
VEF pils skatuve kā radīta folkloristu ne pārāk lielajām kopām, – bērniem par prieku tā pārvērsta par pasaku stūrīti ar milzu ozolu. Skatuves kreisajā pusē kā skatītāji un līdzdziedātāji visu laiku uzturas Lēdurgas „Putni“. FOTO Anita Mellupe.
Grūti būtu atrast etnogrāfisko kopu, kurā nezinātu Ernesta Spīča vārdu. Viņš uzstāšanos rūpīgi vēro ne tikai caur brilli, arī caur teātra binokli. FOTO Anita Mellupe.
Tā tas ir – visi bērni mazos gados ir talantīgi mākslinieki, pirms nav sevi sabojājuši ar „lielo mākslu kanoniem“ – kā pareizi zīmēt, veidot utt. Par to nākas pārliecināties arī svētku laikā, kad čaklo roku veikums eksponēts VEF kultūras pilī. Izstādei dots lakonisks nosaukums STARO-JUMS (svētku bukletos lasāms arī StaroJums un vienkārši Starojums). Darbi tapuši klasēs, pulciņos un studijās, kultūras namos un brīvā laika apvienībās, un tajās – skaidri redzams – pedagogi bērnu domu virzījuši uz galveno tēmu – DZIESMU UN DEJU SVĒTKI. Kompozīcijās uz papīra, mālā, tekstilijās un jauktajā tehnikā ņirb dejotāju un muzikantu stāvi un galvenais – mūsu Dzimtenes emocionālais tēls. Kā nu katrs bērns to sajūt. Mākslas darbi nāk no visiem novadiem, jo katrā strādā aizrautīgi pedagogi. Un tur – Latvijas visās malās pār sirmo koku galotnēs joprojām šūpojas seno novadnieku balsis. Nav mūsu dzimtenē vietas bez pašiem savas vietējās Sidraba birzs – lielāka vai mazāka skatuve un brīvdabas estrāde. Nekas nav jāsāk no nulles. (Tieši tāpat es to izjutu Austrālijas Kultūras dienās Melburnā un Dziesmu svētkos Milvokos – pat ja koncerti un kopā sanākšana notika iznomāta telpā… Jo Sidraba birzs nav arhitektūrā un specefektos, tā ir gaisotnē visapkārt, augstu pāri galotnēm un jumtu kupoliem. Nezūdoša, mantojumā līdzi nākoša.)
Kopā ar Andra Slapiņa atraitni Natāliju Slapiņu, kurai viesošanās Rīgā pie meitas Annas ģimenes laimīgi iekritusi tieši svētku laikā, varam bērnu darbus apbrīnot vēl un vēl. Un ne tikai „vieglākajā žanrā“ – uz papīra loksnes ar zīmuļiem. Maza pirmklasniecīte no Engures baltajā mālā atveidojusi pūču māmiņu, – lielajā ļaužu pulkā nejauši satieku viņas skolotāju, profesionālu keramiķi Ivetu Meieri. No skolotājas uzzinu gan to, ka viņu jūrmalā nakts putni nav retums, gan to, ka Maijiņa, lai gan ikdienā aizraujoties ar maza izmēra figūriņām, šai izstādei veidojusi salīdzinoši lielus putnus, vienu mazputniņu paslēpjot zem pūču mātes spārna. Paviršam skatītājam mazputniņš nav pat ieraugāms! Veidojums nosaukts par „Māmiņas silto starojumu“ – un, kad arī es tajā vērīgāk ieskatos – to varu tulkot kā paldies visiem vecākiem, kuri savējos saposa svētkiem un palaida prom no mājām, uz veselu nedēļu. Interesants ir fakts, ka skolotāja Iveta svētkos kā dalībniece ir pirmoreiz, pateicoties tieši pulciņa mazākās dalībnieces uzvarai darbu skatē. Nu man tagad tāda iecere – jāiet dziedāt uz Lapmežciema kori, lai pati tieku uz Mežaparka estrādes,– smaidot saka Iveta.
Izstādi apskatām laikā, kad notiek mazo mākslinieku cildināšana, visiem tiek dāvāts biezs mākslas katalogs – lieliska piemiņas velte. Sanācis un sabraucis milzums interesentu, vecāki un skolotāji starojošām sejām fotografējas pie bērnu darbiem, ar svaigi pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošajiem katalogiem rokās. Un galvenais – nu visi tādā sajūsmas gaisotnē atrod laiku rūpīgāk ieskatīties arī citu darinātajos darbos.
9. jūlija vakarā šajās pašās telpās mirdz Folkloras konkursu laureātu koncerts „Bij'manā pūriņā“. Mana vieta zālē iegadās blakām īpašam cilvēkam – Ernestam Spīčam, deju pētniekam, horeogrāfam un grāmatu autoram. Kad uzdodu tradicionālo jautājumu – vai paša bērni piedalījušies Dziesmu svētkos, tēvs, ar savējiem no sirds lepodamies, piebilst: Viņiem gan jauniešu deju svētki gāja garām, jo visus skolas gadus bija jādzied un jādanco kopā ar „Dandariem“ – pieaugušo svētkos un festivālos. Ernests sāk aizrautīgu stāstu par to, ka nu jau gadiem viņa sirds pieder „Rīgas dančiem“ un Latvijā (pasaulē) lielākajai koklei… Bet skatuve jau pilna tautas tērpiem un instrumentiem, kopa nomaina kopu, klausītājus pārsteidzot ar drošām un skanīgām solo balsīm: nudien, rindā vien aug jaunās ances krauzes! Visus priekšnesumus cenšas kopā saistīt trīs puiši-stāstnieki, žēl tikai, ka viņi tik ļoti cenšas turēties pie teksta, kas uzrakstīts uz papīra. Folklorā kā tautas mākslas dzīvajā zarā kanonu, manuprāt, vismazāk. Bet gan jau nākamreiz uz tik lielas skatuves arī stāstnieki jutīsies atraisītāki.
Ceturtdienas, 10. jūlija, rītā rotaļnieki „okupējuši“ visu teritoriju ap Brīvības pieminekli. Stāvs pie stāva – kā labi noaustā audeklā; rotaļām pievienojas arī pa grupiņai ārpus laukuma, apstādījumos – var pat teikt tā. Kālab gan? Pietrūcis vietas? Mazo Sēlijas meitenīšu skolotāja man lepni nomierina: Mēs gaidām uz uzstāšanos otro kārtu! Redz kā, lustes te kā Latgaļu kāzās – kad pie galda pirmā maiņa paēdusi, sēžas nākamā!
Fotogrāfiju man tik daudz, ka mobilais regulāri signalizē par datu tuvo pārslodzi. Un iespaidu galvā vēl vairāk! Kā lai tiek ar to galā? Vienīgi – vismaz daļu izstāstot jums. Un rādot sirsnīgus, caur sirdi izlaistus fotokadrus.
Anita Mellupe
speciāli Laikrakstam „Latvietis“
Septītais Anitas Mellupes fotostāsts sērijā KAD DZIESMA un DEJA IZIET IELĀS.
SLUDINĀJUMI
