Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Alberts Pauliņš sarunā ar muzeja vadītāju Ievu Jaunupi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Alberts Pauliņš. „Tukuma nomale“. 2006. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Alberts Pauliņš. „Jumpravas ezers. Tveice“. 1987. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Alberts Pauliņš. „Pašportrets“. FOTO Māris Brancis.

Kad, runājot par mākslu, iedomājies vārdu „Tukums“, uzreiz acu priekšā nostājas vairāki gleznotāji, kuri iemūžinājuši savos darbos šo pilsētu – Ansis Artums, Kārlis Neilis un Leonīds Āriņš. Bez viņiem Tukumā ir bijuši arī citi, bet ne tik godājami, savukārt jaunākos laikos viņiem piepulcināms arīdzan Alberts Francisks Pauliņš (1948). Viņa gleznu izstāde Mūsdienas līdz pat 26. oktobrim aplūkojama Tukuma Mākslas muzejā.

Mākslinieks ir izteikts šīs pilsētas neatkārtojamības izteicējs, kaut arī viņa dzimtene meklējama Latgalē, Krāslavas pusē – Asūnes ciemā. Bērnību viņš gan pavada Šķibē, Dobeles tuvumā, bet laikā, kad viņš mācās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, vecāki pārceļas uz Tukumu. Tā viņam kļūst par mājvietu līdz pat šai dienai. Lietišķās mākslas vidusskolā Alberts Francisks Pauliņš apgūst tēlniecību (1966-1970), tomēr glezniecība jauno puisi piesaista arvien vairāk. Tādēļ, kad iegūta vidusskolas izglītība, tukumnieks iecer pievērsties krāsu mākslai. Diemžēl iestājai glezniecības nodaļā allaž ir bijuši daudz gribētāju, kādēļ paiet pieci gadi, kad beidzot viņš kļūst par Mākslas akadēmijas studentu (1975-1982).

Viņa kursa biedri ir „Maigo svārstību“ daudzsološie, ambiciozie mākslinieki Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Aija Zariņa un citi, kuri ierakstījuši dziļas pēdas 20. gs. 80.-90. un vēlāko gadu mākslas ainavā. Alberts Pauliņš paiet malā šo apdāvināto kursabiedru priekšā. Viņam tuvāka ir tukumnieku norobežošanās no pārliecīgas kņadas, skaļuma, pieklusinātība, koncentrētība uz saturīgu mākslu, kurā izcentrējas talants, miers, garīgās vērtības un kurā atklājas dziļš personīgais pārdzīvojums. Tukumnieki glezno sev un, kā apgalvo mākslas zinātniece un galerija Daugava vadītāja Anda Treija, ik brīdi ir patiesi, tādi, kāda ir daba, kas iznāk tuvplānā šīs pilsētas gleznotāju darbos, tostarp Alberta Pauliņa veikumā.

Satikšanās reizē Rožu svētku laikā 26. jūlijā Tukuma Mākslas muzejā mākslinieks paskaidro, ka viņš augstu vērtē dabu un labprāt tajā glezno. Šis apgalvojums var nozīmēt, ka jāiziet ārā no darbnīcas un, veroties saules apmirdzētā apkārtnē, iemūžināt ieraudzīto uz audeklu, ko mākslas zinātāji dēvē par plenēru. Taču mirklis, kad ota ar pigmentu pieskaras audeklam, pēc gleznotāja ieskata ir tik intīms, ka to nedrīkst iztraucēt svešs acu skats. Tāpēc Alberts Pauliņš glezno tikai darbnīcā, kur paliek viens ar molbertu, krāsām un savu ieceri, redzējumu, savu sajūtu. Tādējādi, kaut arī gleznotājs attēlo Tukuma nomali, tā tapusi vienatnē. Ainavu viņš patiesi ir skatījis, redzētais neizdzēšami ir iegravējies viņa atmiņā. Gleznojot viņš vizuāli atklāj reiz redzēto. Šim radīšanas aktam klāt ir bijusi Lista, Šopēna vai Brāmsa mūzika, tādēļ gleznu nosaukumos arvien biežāk parādās kāda skaņdarba nosaukums, padziļinot pārdzīvojuma intimitāti.

Pēdējā laikā gleznās noteikti ir novērojamas dramatiskas intonācijas. To nosaka personīgie pārdzīvojumi un arīdzan pēdējie pasaules notikumi, jo gleznotājs nevar palikt vienaldzīgs pret ļaužu sāpēm.

„Pauliņa gleznās sadzīvo realitāte un fantāzija, tās apvienojas, radot mākslinieka patiesību. /../ Jūra, ko glezno Alberts Pauliņš, ir viņā, tā ir viņa jūra un to glezno viņš pats sev. Sev jau nemelo, neizliekas labāks, gudrāks vai talantīgāks. Un tad mākslinieks ir vistuvāk patiesībai, jo viņš ir brīvs,“ paskaidro Anda Treija.

Savukārt pats mākslinieks piebilst: „Es gleznoju to, ko vislabāk pazīstu, to, ar ko es dzīvoju un kas man ir dārgs, savu pasauli caur savām sajūtām“.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“