Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Roberta Heinleina zinātnes fantastikas romānā „Zvaigžņu kuģa kareivji“ („Starship Troopers“) Vēstures un morālās filozofijas skolotājs Dubuā kungs māca:

„Vardarbība, atklāta spēka pielietošana, vēsturē ir atrisinājusi vairāk jautājumu nekā jebkurš cits faktors, un pretējs viedoklis ir tikai tukša vēlmju domāšana savā sliktākajā izpausmē. Tie, kas aizmirst šo pamatpatiesību, vienmēr par to ir maksājuši ar savu dzīvību un brīvību.“

Lai arī gan 1959. gadā izdotā grāmata un uz tās balstītā 1997. gada filma ir tikuši smagi kritizēti kā fašisma idejas cildinātāji, nevar noliegt, ka rakstītais satur daudz patiesības. Mums ir plaša pieredze ar dažādiem starptautiskiem līgumiem, kuri izgaisa vardarbības priekšā.

Vardarbībā parasti uzvar spēcīgākais, tāpēc mazām valstīm kā Latvijai ir ļoti svarīgi, ka starptautiskās attiecības tiktu kārtotas likuma ietvaros. Pēc „Lielā kara“ lielas cerības lika uz Tautu Savienību, bet, kā zināms, tā pilnīgi izgāzās. Vēl Otrā pasaules kara laikā tika dibināta Apvienoto Nācija Organizācija (ANO), kurā Latviju uzņēma 1991. gada 17. septembrī. ANO it kā ir viss aprīkojums nodrošināt starptautisko mieru – Ģenerālā asambleja lietu izrunāšanai, Drošības padome ar tiešu atbildību starptautiskā miera un drošības uzturēšanai, Starptautiskā tiesa bāzēta Hāgā, kā arī savs Mieru operāciju departaments.

Var diskutēt, cik tas viss ir bijis efektīvs, bet skaidrs ir viens – vardarbība vēl arvien ir izšķirošā. Tāpēc jau esam iestājušies NATO. Ja, sliktākā gadījumā, nonāk pie vardarbības, tad „mūsu puse“ būs vismaz tik spēcīga, kā „otrā puse“.

Tomēr nupat pagājušais augusts mums atgādina, ka nav obligāti jābūt tik drūmi. „Baltijas ceļš“ bija vardarbības pretpols, un faktiskā Latvijas neatkarības atgūšana 1991. gada 21. augustā notika bez vardarbības no latviešu puses.

Centīsimies tā turpināt – uzvarēt bez vardarbības.

GN
2025. g. 4. sept.