Latvija kā arhetips

Palielināt / Enlarge

Agnese Krūze. „Cerība“.

Palielināt / Enlarge

Agnese Krūze. „Kalpa dvēsele“.

Šis raksts mans sen jau iekšā gruzī un dzimst vienlaikus. Ne mierīgi, ne skaisti, bet kā pumpa, kas ilgi briest zem ādas, līdz sāk plēsties ārā vārdos.. Un es to atlieku, jo tas ir neērti. Ne tikai personīgi, bet arī kolektīvi. Jo nav „labi“ runāt „slikti“ par saviem senčiem. It kā tā būtu necieņa. Bet šis nav par sliktu vai labo. Viss ir viens vesels santīms ar labo un kreiso pusi. Šis ir par tautisko rakstu, ko esam mantojuši. Par dziļu zemapziņas programmu, kas darbojas līdz brīdim, kamēr sākam to apzināties, pamanīt un tad censties ko izmainīt. Tas ir par to kas mūs „dzen“ un reizē iedvesmo.

Es gribu parunāt par Latviju ne kā par valsti kartē, bet kā par arhetipu.
Kā kolektīvu nervu sistēmu, zemapziņas programmu. Kā stāstu, kas turpina atkārtoties mūsos, caur mums, arī tad, kad ārējā pasaule ir mainījusies.

Iedomāsimies Latviju kā cilvēku.
Tā ir zemnieka dvēsele. Pagāns. Ar plikām kājām zālē. Sakņota zemē, ritmos, gadalaikos. Pieticīga. Pielāgoties spiesta. Iekšēji spītīga pret visu, kas ienāk jauns un savādāks. Ne skaļa. Ne lepna. Jo gadsimtiem ilgi tas bija vienīgais veids, kā izdzīvot.

Kad esi bijis paaudzēm pakļauts – vācu baroniem, poļiem, krieviem, zviedriem, tu iemācies izdzīvot klusējot. Tu iemācies dalīt savu balsi divās daļās – vienu publiski, „kā vajag“, otru „kā ir“ savās četrās sienās. Un tā ir norma. Tu iemācies rēķināties ar to, ka jādzīvo, kā vajag, nevis kā gribas. Tu iemācies ignorēt. Tu iemācies paciest, kad gribas kliegt.

Un šī adaptācija kļūst ne tikai par uzvedību. Tā ir nervu sistēmā. Ķermenis sāk dzīvot kā modrības detektors. Mēs to pat vairs neapzināmies, cik bieži esam trauksmē, jo tā tas ir bijis gadu simtiem. It gaidītu nākamo triecienu. Nākamo pārmaiņu vilni. Nākamo to, ko „nedrīkst teikt“.

Radošā izdzīvošana. Kad viss apspiestais un pārdzīvotais kļūst pārāk smags, mēs to izsakām. Ja nespējam un nevaram tieši – darām to dejā, dziesmā, vilnas zeķu rakstos, vai mākslā. Ak, jā, mēs esam īpaši radoša un talantīga tauta. Māksla vienmēr zeļ zem apspiedēju režīmiem. Palīdz aizmirsties un reizē izteikties. Vai arī slīcinām šņabja glāzē. Jo izjust līdz galam visu piedzīvoto, netaisnību, vardarbību un smagumu – tas būtu par daudz. Par daudz, lai izturētu.

Un te rodas mūsu talanti: neizsīkstošais čaklums un darbošanās, amatniecība, dzeja, dziedāšana, dejas, sports…Un te arī mūsu mūžīgs iekšējais nemiers, mazvērtība, un iekšējais konflikts starp: „labāk neizcelties un saplūst ar straumi“ – un darīt „kā vajag“ un arī vēlme protestēt, pierādīt sevi un savu taisnību.
Jo kas izlec vai lecās, to piekar pie staba.

Latvietis – tas ir strādātājs.
Jo darbs aizņem galvu.
Darbs aizstāj jūtas.
Darbs kļūst par identitāti.

Es pati pie sevis pamanu, lai arī mans prāts saka „viss ir kārtībā“, ķermenis joprojām ir kā dūre savilkts. It kā gaidītu nākamo sitienu. Nākamo izsaukumu, nākamo kaut ko. Un ir tik grūti atslābt. Tas „ja nu“ vienmēr klusi čukst fonā. Un īpaši tagad, kad atkal virs galvas briest kara ēna. Kad Putins klauvē pie robežām. Brīvība nav vairs tik pašsaprotama. Un mēs jūtam to sen zināmo trauksmi. Tā atgriežas kā reflekss. Pat tiem, kas nekad nav dzīvojuši zem kāda „režīma“. Tā dzīvo mūsu DNS šūnās.

Ir eksperimenti, kur žurkas pakļāva elektriskajam šokam katru reizi, kad tās pietuvojās barībai ar piparmētru smaržu. Un vēlāk, eksperimentu beidza un atļāva tām vairoties, viņu pēcteči izvairījās no barības ar piparmētras smaržu, pat nekad nezinot un īsti nesaprotot, kāpēc.

Tas pats notiek ar cilvēkiem. Pēckara paaudzes, Holokausta bērni, izsūtīto un bada izcietēju mazbērni, viņi nes sevī to, ko paši nav piedzīvojuši. Un viņi nes to nevis caur atmiņu, bet caur ķermeņa sajūtām: trauksmi, bailēm, naidu, mazvērtību, konstantu vajadzību pēc drošības un mierinājuma.

Tavs DNS un olšūna, no kuras esi cēlies, jau bija Tavā vecmammas dzemdē.
Viņas pieredze un pārdzīvojumi, kam viņa gāja cauri, jau ir arī Tavs „iekodējums“.
Tas, ko juta Tava vecmāmiņa, kad slēpās mežos, izdzīvoja kara šausmas vai paklausīgi nesa pienu „kungiem“ – ir arī Tavā sistēmā. Un tev ir grūti saprast, kāpēc jūti bailes, naidu, trauksmi it kā „bez iemesla“.

„Mazs cinītis gāž lielu vezumu.“ „Labs nāk caur grūtībām.“ Mums patīk lepnums par saviem sasniegumiem, bet arī aiz tā bieži slēpjas dziļa vajadzība pierādīt, ka mēs vispār esam kaut kā vērti.

It kā būtu nemitīgi jālec, jāsacenšas, jāpucējas, jāsasniedz, lai citi redzētu.
Lai mūs neizdzēstu, neaizmirstu, neapklusinātu.
Tas nāk ne tikai no ārēja vēsturiska spiediena, bet arī no iekšējā: „ja tu neesi izcils, tu esi nevērtīgs.“
No vienas puses, jā, mēs esam mazi, bet izturīgi. Mēs esam talantīgi. Mēs spējam.
No otras, mēs bieži mēram savu vērtību tikai caur ciešanām vai rezultātu. Tas sauklis nav slikts. Tā ir enerģijas izpausme. Bet, ja mēs skatāmies dziļāk – tas arī ir simptoms.

Mēs gribam cīnīties un pierādīt.
Mēs aizmirstam, ka mēs jau esam vērtīgi.
Arī klusumā. Un nevienam neko nepierādot.

Tas atspoguļojas arī Attiecības kā ciešana.
Mēs nezinām, kā ir pieprasīt to, kas mums pienākas. Un kas mums vispār pienākas.
Mums ir gēns, kas saka: saņemies un pacieties, jo tāda ir dzīve. Esi pazemīgs.

Sieviete, kas velk visu uz saviem pleciem, baro, auklē, dara, klusē, jo nav izvēles. Māte saviem bērniem. Māte savam vīram. Un vīrs, kas gadiem nerunā. Vai dzer. Vai paceļ roku vai vārdus, lai uz mirkli sajustos kā Kungs. Jo viņam nekad nav iemācīts, ka drīkst just. Un nedrīkst kaunēties par to.

Pat mīlestībā mēs bieži izvēlamies tos, kas nav īsti pieejami vai kur jānes kāds upuris. Tāpat kā Kristīne no Purva bridēja, uzticīga nevis cilvēkam, bet pašai ilgošanās sajūtai. Mēs paliekam tur, kur sāp un ir grūti, jo varbūt dziļi sevī ticam, ka neesam pelnījuši labāk vai vieglāk.

Un tas nav tikai psiholoģija.
Tā ir izdzīvošanas bioloģija.

Cilvēki un arī tauta, kas cietuši un pieredzējuši traumu – sāk dzīvot caur izdzīvošanas arhetipiem: Upuris (Kalps, Nabadziņš), Prostitūta , Sabotieris (Iekšējais grauzējs / kavētājs / čukstētājs / pašbremzētājs), Bērns.

Upuris: Sērdienīte, Kristīne Purva bridējā. Upura arhetips latviešu kontekstā ir gandrīz kultūras pamattonis, tas dzīvo caur cildenām ciešanām, klusēšanu, pašaizliedzību un lepnumu par paciešanu, taču aiz tā bieži slēpjas neizteikts aizvainojums, neticība, ka drīkst prasīt, mainīt vai dzīvot sev – tā vietā tiek izvēlēta cieņa caur ciešanām.

Prostitūta: iedomājies Kangars, apzināti pārdod savas vērtības apmaiņā pret drošību, mīlestību vai izdzīvošanu, pielāgojas, lai izpatiktu, izmaina sevi, lai saņemtu apstiprinājumu vai materiālu labumu, uzskata, ka viņas vērtība ir atkarīga no citu vajadzībām vai vērtējuma.

Sabotieris: iedomājies „Sūna ciema zēni“. Iekšējais grauzējs / kavētājs / čukstētājs / pašbremzētājs. Cilvēki, kas netic pārmaiņām, pretojas izglītībai, turas pie vecā ne tāpēc, ka tas ir labs, bet tāpēc, ka jaunais biedē. Viņi nevēlas, lai kāds kļūtu izcils vai citāds, jo tas grauj viņu komfortu. Sabotieris šeit ir sociālā skaudība, slēpta trauksme no izaugsmes.

Bērns: ticība ka, paša jūtas, vajadzības un balss nav svarīgas, un ka izdzīvošanai vajag vai nu pielāgoties, izdabāt vai pretoties un aiziet meklēt piederību/laimi citur. Iedomājies Sprīdīti – mazais dumpinieks ar lielo sirdi. Viņš bēg no kontrolējošas vides, ilgojas pēc brīvības, sapņo par cīņu ar pasauli, bet beigās tomēr atgriežas mājās, jo drošība ir svarīgāka par pašnoteikšanos. Viņš simbolizē pāragri pieaugušo bērnu, kurš aiz dusmām slēpj sāpes un vēlmi tikt sadzirdētam un mīlētam tādam, kāds viņš ir.

Sērdienīte: klusā cietēja. Viņu pazemo, ignorē, soda. Viņa nepretojas, jo tā ir norma. Viņa dzīvo ar klusām cerībām, ka reiz KĀDS viņu pamanīs, izglābs, pieņems. Viņa pārstāv pamesto bērnu, kurš savas vajadzības uzskata par traucējošām un cer, ka, būdama paklausīga un laba, viņa būs balvas – mīlestības cienīga.

Tie nav apvainojumi. Tie ir mehānismi. Veidi, kā izdzīvot, kad NAV IZVĒLE. Bet mēs tagad varam izvēlēties. Un ar to nāk liela pretestība. Jo, kad esi bijis mazs un pakļauts, izvēle liekas bīstama. Jo tā visbiežāk tika sodīta.

Un tāpēc vispirms – jāapzinās un jāpamana.
Jāatzīst sev, kad mēs izvēlamies būt čakli, vienmēr nodarbināti, lai nedomātu un nejustu vai saņemtu kāda nopelnu.

Kad klusējam, jo baidāmies no sekām, kas būtu, ja pateiktu, ko domājam.
Kad izliekamies, jo tā ir norma – ir divas morāles: viena izdzīvošanai, otra taisnībai.

Kad joprojām dzīvojam pēc veciem skriptiem, rakstītiem kalpa dvēselei, kuri vairs nav aktuāli laikā, kad mums ir iespēja un izvēle būt pašiem par kungiem un noteikt, kā dzīvot.

Mums vairs nav jāturpina nēsāt „cenšanos“, grūtības un nostalģisku sāpi kā apliecinājumu savai vērtībai.

Latvijai nav jābūt moceklim vai kalpam.
Latvija var būt Saimniece. Kungs. Pieprasīt kas mums pienākas. Un zināt kā to sasniegt.
Bet tas sākas ar MUMS PAŠIEM – kā jūtamies un ko mēs izvēlamies.

Un ja pietrūkst spēka un mīlestības – ejam tur kur tas ir neizsmeļams un kur mūsu senči to ņēma: pie zemes, dabas, kopienas sajūtas, tradīcijas caur izteikšanos vārdos, dziesmā, dejā un radošumā…

Agnese Krūze