Septiņu novadnieku satikšanās uz „Piena ceļa“

Palielināt / Enlarge

Vietējai TV Diānu Nipāni intervē Aiga Vendeliņa-Ēķe un operators Jānis Rudzītis. Fonā Limbažu muzeja celmlauzis Jānis Ulmis un novada Domes priekšsēdētāja Sigita Upmale. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Ziedus godam pelnījusi Lilijas Klucis radiniece Jolanta Rēbante. Viņa piemin: radu tante 95 gadu vecumā peldējusies okeānā un pagarinājusi auto vadītājas apliecību! FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Ludmilas Sepes-Ešas dzīves gājuma pārskats. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Vainagam (no Anglijas latviešu etnogrāfiskās kolekcijas) izteikts lībiešu raksturs. Prieks, ka šādos paraugos skatoties, iedvesmu tautas tērpu aksesuāru veidošanā tagad smeļ ar skolu jaunatne – piedaloties dziesmu svētkos. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Izstādes atklāšanā par tās tapšanu stāsta muzeja direktore Elēna Brauna. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

„Tilta“ grāmatas un žurnāli. Izstādes darbības laikā šis plauktiņš noteikti papildināsies. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Fragments no Jānim Cīrulim veltītās ekspozīcijas. Par Kārli Irbīti materiālu limbažniekiem krājumā nebija gandrīz nemaz. Talkā nāca VEF muzejs, uzticot pat skatīšanai unikālu kinofilmu. FOTO Anita Mellupe.

Nevaru nejūsmot par Limbažu muzeju: tā ir vieta, no kuras grūti atrauties. Vienalga – skatāma jauna izstāde vai iznāk laiks pakavēties pastāvīgajā ekspozīcijā. Šis nams nav tikai ļoti vērtīgu priekšmetu krājums, tā sienas burtiski piesūkušās domām un idejām: katrs priekšmets mudina apmeklētāju – domā un uzzini pēc iespējas vairāk! Lai gan apgalvo, ka nav neaizstājamu cilvēku, tāda Limbažos ir Diāna Nipāne, galvenā fondu glabātāja.

Jaunākā izstāde, ar kuru centīšos iepazīstināt, Diānas iztēlē lolota gadiem, bet kopā ar kolēģi Ievu Celmiņu un ģimnāzisti-voluntieri Kati Upmali šīs vasaras trijos mēnešos tapusi ļoti saspringtā tempā. Izstādes nosaukumam STARP DIVĀM [PA] SAULĒM dots paskaidrojums: Limbažu novada iedzīvotāji – valodas, tradīciju un tautiskās piederības glabātāji trimdā kopš 1944. gada. 10. septembrī, izstādes atklāšanas dienā, nācās dzirdēt dažādus tēlainus šīs ekspozīcijas vērtējuma apzīmējumus, bet man galvā iesēdās doma par lielisko novadnieku zvaigznāju: Ērika Vilsone (1924.g. dzimusi Limbažos, mācījusies Mākslas akadēmijas Amatniecības skolā pie Jēkaba Bīnes), Lilija Klucis (1910.g. dz. Stienes „Stūrīšos“, mācījusies Limbažu ģimnāzijā un Kaucmindes mājturības seminārā), Ludmila Sepe-Eše (1915.g. dz. Salacas pagasta „Vizkalnos“, mācījusies Salacgrīvas skolā, Rīgas Konservatorijā pie Elzas Žebranskas.), Hugo Skrastiņš (1914.g. dz. Lādes pagasta „Vidiņos“. Mācījies Limbažu Valsts ģimnāzijā, LU apguvis baltu filoloģiju, teoloģiju un vēsturi.), Jānis Cīrulis (1908.g. dz. Lādes pagasta „Pulkās“. Mācījies Limbažu pamatskolā, Limbažu ģimnāzijā, Mākslas akadēmijā pie Jāņa Kugas.), Jānis Garklāvs (1898.g. dz. Umurgas „Garklāvos“, mācījies Limbažu draudzes skolā un Garīgajā seminārā. Ziemassvētku kaujās cīnījies 8. Valmieras pulka rindās.), Kārlis Irbīte (1904.g. dz. Lādes muižas Ļaužu mājā. Mācījies Rīgas Valsts tehnikumā.).

Novadnieki, kuri dzīvē cits citam blakām nekad nav stāvējuši, šeit un tagad – satikušies muzejā, uz Mūžības kopīgā Piena ceļa virs Limbažu debesīm... Protams, to 200 000 vidū, kuri 1944. un 1945.g. bija spiesti pamest Dzimteni, Limbažu novada ļaužu bija daudz, bet tikai par dažiem laimējies savākt materiālus tik interesantai izstādei. Tas noticis, pateicoties tuvinieku dāvinājumiem muzejam, šajā konkrētajā gadījumā – arī sadarbībai ar VEF un Salacgrīvas muzeju. Īpaša pateicība Jolantei Rābantei – Lilijas Klucis māsas meitai, kura joprojām dzīvo Lilijas dzimtajās mājās „Stūrīšos“.

Cenšos iztēloties, kā viņi – IZSTĀDĪTIE – reālā situācijā sasveicinātos un iepazīstinātu ar sevi klātesošos. Visi septiņi dižie trimdinieki, neskatoties uz pārciestajam morālajām un materiālajām grūtībām, piedzīvojuši garu mūžu. Labi audzinātie kungi noteikti dotu priekšroku dāmām.

Dāmas ieteiktu sākt ar Liliju Klucis, jo viņas gadskaitļi gandrīz neticami: 1910.-2017. Nudien – 107! Lasītāju zināšanai – aiz katras personības kvadrātiekavās iekļaušu mazu citātu no muzejnieku apkopotajiem datiem. [Lilija Klucis 1958.g. ar itāļu kuģi devās no Hamburgas uz ASV un apmetās Bostonā, kur nodarbojās ar daiļamatniecību, iesaistījās Daugavas Vanagu latviešu jaunā teātra darbā, kā arī Bostonas latviešu teātra ansamblī. No 1959.g. darbojās Latviešu daiļamatnieku savienībā ASV, vēlākos gados kļūdama par savienības mūža goda biedri. Par sasniegumiem daiļamatniecībā saņēmusi Gugāna balvu (Kanādā) un Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Krišjāņa Barona balvu. Apbalvota ar Daugavas Vanagu nozīmi zeltā un Brastiņu piemiņas medaļu.]

94 bagātus gadus piedzīvoja Ērika Vilsone. [1981.g. bija X Anglijas latviešu Dziesmu dienu deju uzveduma virsvadītāja. No 1983.g. aktīvi darbojās folkloras kopā „Dūdalnieki“. 1996.g. dāvināja Limbažu pilsētai vectēva P. Cībera namu Parka ielā, Limbažos, kur šobrīd atrodas bērnudārzs „Buratino“.

2002.g. Rīgas Latviešu biedrības namā tika atklāta izstāde „Trimdas latviešu tautas tērpi atgriežas un stāsta“, kurā Vilipsone piedalījās ar desmit tautas tērpu komplektiem, pievienojot detalizētus aprakstus par tautas tērpu sastāvdaļām.]

Ludmila Sepe-Eše nodzīvoja 87 gadus. [1944.g. 15. oktobra vakarā, kopā ar frontes teātri un piederīgajiem, ar kuģi „Lappland“ atstāja Liepājas ostu, nonākot Polijā, kur sniedza koncertus karavīriem. Sākot ar 1945.g., uzstājas koncertos Vācijā, Zviedrijā, Anglijā, Amerikā un Austrālijā. 1952.-1957.g. dziedāja Bīlefeldas operā, noslēdzot līgumu par 45 viesizrādēm. 1957.g. iedziedāja latviešu tautas dziesmas Bernes radiofonā. Uzstājusies vairāk nekā 1000 koncertos. Visskaistākie koncerti ir bijuši kopā ar Hertu Lūsi un Jāni Mediņu.]

Jānis Garklāvs vīru četriniekā ir jaunākais, viņš pārkāpa 84 gadu slieksni. [1943.g. saņēma Rīgas bīskapa titulu, iecelts par Rīgas eparhijas pārvaldnieku. Virspriesteris Jānis no vācu varas iestādēm ieguva atļauju kalpot padomju karagūstekņu nometnēs. 1944.g. 8. oktobrī saņēma rīkojumu doties ceļā pa jūru uz Poliju. Vēlāk Garklāvs devās uz Čehiju un Vāciju, vienmēr līdzi ņemdams Tihvinas dievmātes ikonu.

1946.g. Vācijā kļuva par virspriesteri 18 pagaidu draudzēm. 1949.g. 13. jūlijā atstāja Vāciju un ar kuģi devās uz Ameriku, kur tika iecelts par Detroitas un Klīvlendas bīskapu. 1956.g. oktobrī Amerikas Metropolijas Sinode iecēla Garklāvu arhibīskapa kārtā. Nākamā gada janvārī viņš kļuva par Čikāgas un Mineapoles arhibīskapu.

Pirms aiziešanas pensijā sastādīja testamentu. Saskaņā ar tajā minēto, Garklāvs novēlēja brīnumdarošo Tihvinas dievmātes ikonu audžudēlam – Tēvam Sergijam Garklāvam, lai viņš būtu tās sargātājs un atdotu Tihvinas Dievmātes Aizmigšanas klosterim, kur tā bija atradusies līdz revolūcijai.]

Hugo Skrastiņam mūža pūrā – 85 gadi. [1946.g. Vācijas bēgļu nometnē nodibināja grāmatu apgādu „Jaunais Vārds“ un izdeva ilustrētu žurnālu angļu valodā „The New World“, lai iepazīstinātu angliski runājošo auditoriju ar latviešu mākslu un kultūru. 1949.g. devās uz Kanādu.

Apgāds „Jaunais Vārds“ tika pārdēvēts par „Tiltu“. „The New World“ kalpoja kā iedvesma ilustrētā žurnāla „Tilts“ veidošanai ārzemju latviešiem. „Tilta“ ilgtspēju finansiāli nodrošināja līdzekļi, Skrastiņam darbojoties kā fotogrāfam un kinooperatoram, kā arī ienākumi no viņa izdotā tūrisma fotožurnāla angļu valodā „Voyageur“ (1965–1985). Par ieguldījumu žurnāla darbībā viņš saņēma Minesotas gubernatora balvu.

Apgāda „Tilts“ (1949-1976) kopējā tirāža 1970.g. sasniedza 600 000 eksemplāru. Tajā izdots ievērojams skaits latviešu literatūras klasiķu, trimdas un padomju Latvijas autoru darbu, kā izdoti arī tulkojumi.]

Jānis Cīrulis – sasniedza 87 gadu slieksni. [No 1957.g. vasaras strādāja Hārvardas Universitātes Arheoloģijas nodaļas Pībodija muzejā, zīmēja arheoloģiskajam izdevumam. 1958.g. ilustrēja medicīniskas publikācijas, 1984.g. saņemot pagodinājumus. 1958.g. veidoja pastmarkas Latvijas 40. gadadienas atcerei. 1959.g. Hārvardas medicīnas prof. R.Vorena vadībā ilustrēja ķirurģijas grāmatu, ilustrēja arī medicīniskos procesus, saņemot atzinības un pagodinājumus.

No 1970.g. veidoja izstādes un skatuves noformējumus Bostonas latviešu kopas pasākumiem.]

Kārlis Irbītis (Irbīte) – 93 gadi. [1935.g. kļuva par VEF aviācijas nozares galveno inženieri. Irbītes vadībā līdz 1942. g. VEF tika uzbūvētas 33 dažādu tipu lidmašīnas, kas guva panākumus sacensībās Francijā, Anglijā, Šveicē, Somijā un Zviedrijā.

Vācijā Irbīte strādāja “Messerschmitt” izmēģinājumu centrā Bavārijā. No 1950. līdz 1970.g. viņš bija konstruktors lielākajā Kanādas lidmašīnu būves firmā „Canadair“, piedalījās divmotoru lidmašīnu CL-41 un CL-74 projektēšanā. Būdams rūpnīcas projektu grupas vadītājs, konstruēja vertikālās pacelšanās lidmašīnu CL-84. Pēc aiziešanas pensijā (1971.g. 1. janvārī) turpināja konsultēt ne tikai Kanādas aviācijas uzņēmumu „Canadair“, bet arī Makgilas Universitāti.]

Neatrast kulturāla latvieša – Dzimtenē vai diasporā – kuram, izlasot šo pasauso pārskaitījumu, sirdī un prātā neiedegtos kāda atmiņu dzirkst, saistīta ar minēto VARENO SEPTĪTNIEKU – talantos un izpausmēs tik dažādo. Nez vai atradīsies latviešu mājās tāds grāmatplaukts, kuru negreznotu vismaz viena „Tilta“ grāmata! Savulaik par Hugo Skrastiņa diženo devumu plaši esmu rakstījusi arī citos izdevumos, materiālus smeļot tieši no Limbažu muzeja atsaucīgās Diānas Nipānes. Lai tik izaug viņas cienīga maiņa!

Anita Mellupe,
speciāli Laikrakstam „Latvietis“