Tikt pie „putna piena“ vajag varēt!

Palielināt / Enlarge

Šis ir kadrs improvizācija. Ilonai Putniņai tukšo katlu palīdz nest Ģirts Vilciņš. Abi teātra ļaudis, rūpējoties par savu māju un viesu labsajūtu, ik dienas tam veltīja garas stundas. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

„Lieliskais piecinieks“: otrajā rindā Limbažu novada pašvaldības Domes priekšsēdētajas vietnieks Ģirts Vilciņš („Ausekļa“ teātra aktieris ar cienījamu stāžu), Līga Amoliņa (tā paša teātra dziedošā aktrise ar vēl cienījamāku stāžu), Edmunds Freibergs (Nacionālā teātra leģenda). Priekšplānā Guna Zeltiņa, teātra vēsturniece, un Inta Kalniņa („Ausekļa teātra“ nenogurdināmais mugurkauls). FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Te nu ir šis nams – ne tikai „Vienības parka“, visu Limbažu pērle. Arhitekts Voldemārs Zaķis, stilā un apjomā līdzvērtīgs viņa nams atdzimis Rīgas „Ziedoņdārzā“ – kafejnīcas izskatā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Afišu stabs Limbažu pilsētas centrā nekad nav „pliks“! Kad nespēlē paši, aicina viesus. FOTO Anita Mellupe.

Cienījamie lasītāji, nudien – tās trīs dienas nedēļas nogalē Limbažos gribēju tikai baudīt: skatīties izrādes un jūsmot, jo tautas teātri ar savu maģiju mani burtiski pievelk. Bet, kad padzirdēju, ka pēc pēdējās izrādes pie Limbažu Teātra mājas būs pulcēšanās ap kopīgo zupas katlu, sapratu: nespēšu turēties kārdinājumam teātra ļaudis sastapt bez mākslīgā apgaismojuma un grima, turklāt tuvplānā.

Neticamā kārtā no 18 izrādēm iespēju noskatīties 7: festivāla saimnieku „ES NO LIMBAŽPUSES NĀCIS“, cesvainiešu A. Alunāna „DRAUDZES BAZĀRS“, sauleskalniešu A. Rancānes „MEKLĒJIEM SIEVIETI“, jaunjelgaviešu Dž. Patrika „DĪVAINĀ MISIS SEVIDŽA“, cēsinieku I. Tālmanes „KISSA“, siguldiešu A. Grīnieces „MĪLESTĪBA UN DZĪVE“ un liepājnieku A. Brigaderes „MAIJA UN PAIJA“. Izrādes neanalizēšu, ne no kādām pozīcijām. Lūdzu, noticiet uz vārda: neviena paša no tām nebija zemē nomests laiks, bet liepājnieki – rādāmi visai Latvijai! (Nudien, izrādes režisors un scenogrāfs Juris Ločmelis un kostīmmāksliniece un leļļu veidotāja Dace Lanka varētu vadīt speciālas meistarklases, ne tikai Latvijā.) No sirds par šādu iestudējumu noteikti priecātos Anna Brigadere!

Vietējie teātra mīļi no vienas pielāgotās teātra skatuves uz citu tecēja pa taisnākajiem ceļiem, bet ciemiņiem tika uzdāvātas Limbažu kartes ar svarīgāko objektu norādēm. Piektdienā, 12. septembrī, kā pirmos atbraukušos uz ielas nejauši satiku Liepājas Jauniešu teātra studijas dzīvespriecīgos aktierus, nenojauzdama, ka tieši viņu izrāde šajā festivālā būs noslēdzošā un izpelnīsies viscildinošākās ovācijas. Teātra māja bija tik piepildīta, ka redzētgribētāju masā tika iemūrēta pat galvenā festivāla rīkotāja – režisore INTA KALNIŅA. (Triju dienu laikā visās mazākajās telpās vietu diemžēl pietrūka…) Un Pašmāju stāžā pajaunais aktieris Mārtiņš Kociņš, liepājniekus sveicot, viņu sniegumu novērtēja kā labāko „kopš izgudrots krāsainais televizors, pat vairāk – kopš izgudrots internets.“

Teātra entuziastu raibajā pulkā (kolēģu izrādes skatīties dažs steidzās ar visu grimu!) visklusāk pārvietojās divi izcilie teātra dzīves korifeji: teātra vēsturniece GUNA ZELTIŅA un režisors EDMUNDS FREIBERGS. Viņiem šīs dienas nebija izklaide, bet ļoti nopietns darbs, iestudējumu novērtējumu motivēti izskaidrojot režisoriem un aktieriem.

Guna Zeltiņa: „Esmu daudz redzējusi. Šis ir viens no visinteresantākajiem, visdzīvākajiem teātra festivāliem Latvijā, organizatori ir ielikuši milzīgu darbu. Es arī būtu vēlējusies redzēt vairāk, bet vairākas izrādes notika vienlaikus. Kā lai mēs ar Edmundu Freibergu vienlaikus sadalāmies trijās daļās?! Šoreiz neredzēju, piemēram, Valkas un Brocēnu teātrus. Bet paliekošo iespaidu ļoti daudz. Ne tikai no „Sokrāta pēdējās nakts“ (LU Studentu teātris), tajā Visvaldis Klintsons, pats režisors un galvenās lomas izpildītājs, pārspēja profesionālā teātra līmeni un vērienu! „Maija un Paija“ – tik labu izrādi bērniem ilgi nebiju piedzīvojusi – paspēju arī to apliecināt režisoram. Siguldiešu (režisore Ārija Strūrniece) darbs bija perfekti nostrādāts un krāšņs, interesantas lomas, kurās ir ko izspēlēties. Tādas kvalitātes kostīmu nebija nevienam citam kolektīvam, arī mūzika pieskaņota. Balveniešu izrādē (K. Skalbes „Kaķīša dzirnavas“) uz skatuves bija visas paaudzes, – pazīstamā pasaciņa tika izstāstīta ļoti mūsdienīgi: kā īpašumus sagrābj un kā kurš uz to reaģē, vairāki aktierdarbi, piemēram, Melnais runcis, bija sevišķi spilgti.

Sasniegts ir festivāla mērķis: izrādes dažādām auditorijām, kopaina ir kolorīta un varavīkšņaina.“

Limbažnieks (novada Domes priekšsēdētājas Sigitas Upmales – arīdzan teātra cilvēka – vietnieks) Ģirts Vilciņš atbild uz manu jautājumu par atbalstu festivālam: „Finansiāli atbalstījām festivālu kopumā, jo tā ir ļoti nozīmīga Limbažu kultūras tradīcija. Savam teātrim palīdzam ikdienā, pilnībā sedzot Teātra mājas apsaimniekošanas un komunālos izdevumus. Mums ir lieliska nama administratore Ilona Putniņa, kura aprūpē arī puķēm bagāto apkārtni. Inta Kalniņa, festivālu bišumāte, ir visu šo septiņpadsmit (tātad šī tradīcija tuvojas četru gadu desmitu robežai!) lielo pasākumu izauklētāja. Pašvaldība ļoti priecājas par to, ka Limbažu Ausekļa teātris pats nāk ar lieliskām idejām un atbalstu, iesaistoties pilsētas ikdienā un svētkos. Šodienas zupu gan nevārīja aktrise, bet pavārmeistare un audēja Maija France.“

Jā, šāds festivāls pašiem amatierteātriem, lai cik nopietns atbalsts no pašvaldībām, ir kā putna piens, bet par to brangi jāmaksā vienmēr: ar laiku, enerģiju un finansiāliem izdevumiem.

Rēķinādamās ar plānoto – ka festivāla svinīgais noslēgums pie Teātra mājas 15.00, gauži pievīlos. Ieradusies pusstundu pirms noteiktā laika, ieraudzīju… tukšu lielo zupas katlu (saimniecēm tur pat nebija vairs ko izskalot!), no kūkas bija notiesāta pēdējā drupačiņa! Mans galvenais uztraukums personiski bija par to, ka nepaspēju nofotografēt Liepājas jauniešus! Saules zaķīši nebēdīgi lēkāja ap apkusušo Teātra mājas apkārtni. Paguvu iemūžināt vien teātrgudro rīdzinieku duetu, Intu, Ilonu un Ģirtu. Viņu sejas, nudien, izskatījās kā pēc eksāmena.

Piedodiet par fotogrāfiju tehniskajiem mīnusiem, man sirdsapziņa neļāva piekusušos dzīvos objektus izkomandēt pārgrupēties piemērotākā apgaismojumā… Ar teātri saslimušajiem atpūtas parasti nav šā vai tā, divi gadi rosīgajiem amatierteātriem paies ļoti ātri.

Anita Mellupe,
speciāli laikrakstam „Latvietis“