|
|
Laiks Latvijā: |
Daba un dvēsele
Sarīkojums veltīts Dzejas Dienām un Latviešu rakstniecības 500 gadam
Laikraksts Latvietis Nr. 864, 2025. g. 25. sept.
Astra Kronīte -
Ieteikt draugiem.lv
Daugavas Vanagi
Astra Kronīte vada prezentāciju par Raini un rakstniecības 500. FOTO Astra Kronīte.
Dzejas Dienas DV namā pulcina dzejas mīļotājus. FOTO Astra Kronīte.
No kreisās: Kristiāna Rumpe, Ēriks Līdums, Līva Vindsora saņem pateicības apliecības. FOTO Astra Kronīte.
Ilze Tomasa (Thomas) lasa Roberta Mūka dzejoli par Tomātu varu. FOTO Astra Kronīte.
Astra Kronīte.
Jau kopš vairākiem mēnešiem Adelaides latvieši Ziņotājā lasīja aicinājumu piedalīties literārā pēcpusdienā Daugavas Vanagu namā ar mudinājumu pašiem ņemt zīmuli rokā, lietot izdomu un sākt dzejot. Dzejas Dienas Latvijā ir pazīstams gadskārtējs iestādījums, veltīts Rainim. Tā kā šogad Rainim piepildītos 160 gadi, tāds sarīkojums viņam par godu likās īpaši piedienīgs.
Latvijā katru gadu dzejas svētkiem izdomā jaunu tēmu; piemēram, Dzeja dejo, Dzeja elpo, Dzeja dziedē. Adelaides sarīkojumam, Astra Kronīte, sarīkojuma iniciatore, bija izdomājusi vadmotīvu – Daba un dvēsele.
Sestdien, 13. septembrī, sarīkojuma sākumā, sasēdušies ap maziem galdiņiem kā kafejnīcā, bija krietns bariņš dzejas mīļotāju, ieskaitot skolēnus no Adelaides latviešu pamatskolas beidzamās klases, kuriem kā klases darbs bija uzdots uzrakstīt dzejoli. Ēriks Līdums savā dzejolī jūsmoja par Parīzi, Līva Vindsora (Windsor) par pērkona negaisu pļavā, un Kristiāna Rumpe par vecvecāku mājām Ādažos. Visās vārsmās tika lietota sulīga, gleznaina valoda.
Astra Kronīte savā prezentācijā sniedza pārskatu par latviešu rakstniecības attīstību 500 gadu garumā. Kopsavilkums parādīja, cik nozīmīgi apgādi spiestuves, avīžniecība un bibliotēkas bijušas latviešu tautas garīgās atmodas attīstībā, īpaši 19. gs. beigās un 20. gs sākumā. Cik dzejas, dzejnieki un laikraksti bijuši nozīmīgi revolucionāro ideju uzplaukumā un politiskā atmodā!
Klausījāmies Raiņa vārdus muzikālās apdarēs, tradicionālās gan modernās. Judīte Šmita iejūtīgi nolasīja prologu no Raiņa lugas Pūt vējiņi, kamēr Diāna Treijs pēcpusdienas vadmotīvu, dzejoli Daba un dvēsele. Sekoja citi lasītāji ar savām izvēlētām dzejām. Dzirdējām Ed. Veidenbauma, Fr. Bārdas, Jāņa Petera, Māras Zālītes. Im. Ziedoņa, Jura Kronberga un Ojāra Vācieša domu graudus, un protams, Aleksandra Čaka mīlestības apliecinājumus Rīgai. Bija arī jāuzmin dzeju autori.
Pie reizes suminājām Adelaides Vanadzes, nodziedot Nevis slinkojot un pūstot, atzīmējot kopas 73. jubileju. Vai varat uzminēt autoru?
Pēc starpbrīža sākās pēcpusdienas otrs posms, kur katram tika uzdots mēģināt radīt savu dzejoli. Izdalīja papīru, zīmuļus un norādījumus kā sākt. Vispirms ar vārdu, ielikt to teikumā un teikumus savervēt domās. Lai piepalīdzētu, Astra norādīja uz Igo Ozola Latvijas dabas skatiem, kas bija pielikti pie sienām. Ja sākumā manāma bija mazliet negribīga izvairīšanās, tad pēc laiciņa domu šūniņas smadzenēs ieeļļojās un rezultāti bija pavisam labi. Seko divi paraugi. Abi autori vēlējas palikt anonīmi un piekodināja, ka šie pantiņi ir tikai uzmetums, ka dzejolim ir jānobriest un dzejolis ir jānoslīpē.
Papīrs balts stāv man priekšā.
Ko tas gaida?
Zīmulis skaists bet nekustās.
To pabakstu bet tomēr nekustās.
Ko viņš gaida?
Paceļu. Apskatu.
Padoms nenāk. Tā kā velkas uz papīru.
Laikam no senās pagātnes nāk mājiens
Kad, ar ogli vai kaļķi uz akmens sienas alā ir doma jāizsaka.
No tālās pagātnes atraujos.
Akmens sienas vietā priekšā balts papīrs.
Sencis sapņoja par maģisko dzīvi un ar savu roku centās atklāt.
Papīrs kas priekšā uz galda guļ tukšs tāpat kā galva
Kas ir pārpildīta un tomēr ir tukša.
Kaut zīmulis spētu darīt, ko viņa sencis pagātnē.
* * *
Dārzā
Puķes, lielas, mazas
Drīz būs krāsainas, bet vēl ir zaļas.
Nezāles, lielas, mazas
Jau dzeltenas un zaļas.
Slavēju puķi, ravēju nezāli.
Dūc bitīte. Ko dari?
Vajadzīgi visi ziedi.
Pirmie ziedi nezālei,
Pirmais medus bitītei.
Aizejot mājās, pārdomās, nācu pie slēdziena, ka šī pēcpusdiena bija, ko vērts. Cik skaista ir mūsu latviešu valoda, cik patīkami ar to rotaļāties, atklāt dziļākās jūtas un runāt par vērtībām, ne tikai par ikdienas lietām. Un atklāt sevi.
Dvēs'le zin cik debess dziļa
Vēl tik vienu dvēsele nezin,
Cik tā pati skaista, dziļa
Zinās vēl i nezināmo. (Rainis)
Astra Kronīte
Laikrakstam „Latvietis“
2025. g. 15. septembrī
SLUDINĀJUMI
