Plāksnīte, kas savieno divas pasaules

Palielināt / Enlarge

Plāksnīte, kura bija uz sēdekļa Karaliskajā teātrī Hobartā. FOTO Friends of the Theatre Royal.

Palielināt / Enlarge

Elizabete Bičevska pie Karaliskā teātrā (Theatre Royal) Hobartā. FOTO Mārtiņš Bičevskis.

Palielināt / Enlarge

Elizabete Bičevska pie Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra Rīgā. FOTO Mārtiņš Bičevskis.

Palielināt / Enlarge

Elizabete Bičevska Latvijas Nacionālās operas un baleta zālē. FOTO Mārtiņš Bičevskis.

Karaliskais teātris Hobartā ir senākais darbojošais teātris Austrālijā – īsts arhitektūras un vēstures dārgakmens. To 1834. gadā nodibināja uzņēmīgu Hobartas iedzīvotāju grupa, kas vēlējās radīt pastāvīgu skatuvi strauji augošajai kolonijai. Teātra akmens sienu iekšpusē, ko reiz cietumnieki cirtuši, uzstājušies tādi pasaules vārdi kā Lorenss Olivjē, Noels Kauards un Vivjena Lī.

Savukārt otrā pasaules malā, pie Rīgas pilsētas kanāla, 1863. gadā tika uzcelta klasicisma stilā celtā Latvijas Nacionālā Opera un Balets ēka. 1882. gadā ēku izpostīja ugunsgrēks, palika vien ārējās sienas. Kopš tā laika teātris vairākkārt ticis atjaunots un pārbūvēts.

Dzīvojot Hobartā, bieži esmu apmeklējis izrādes Karaliskajā Teātrī. Pirms vairākiem gadiem, gaidot orķestra koncerta sākumu, pamanīju spīdīgu misiņa plāksnīti uz sēdekļa man priekšā. Uzraksts vēstīja: „National Opera Riga Latvia“. Arī uz citiem tuvumā esošajiem sēdekļiem bija līdzīgas plāksnītes ar cilvēku vārdiem – šķietami ziedotājiem.

Kāpēc gan Latvijas Nacionālā opera būtu atbalstījusi sēdvietu Hobartas teātrī – mazā pilsētā otrā pasaules malā? Vai plāksnīte piestiprināta vēl pirms vai jau padomju okupācijas laikā? Vai varbūt te slēpjas cita saikne ar Rīgu?

Mūzika drīz vien pievērsa manu uzmanību, un turpmākajos gados šīs plāksnītes vairs nebiju pamanījis. Ziņkāre ar laiku izplēnēja. Bet tā atgriezās nesen, kad iegādājos biļetes tiešsaistē uz Rīgas Operas festivālu – vienu no vasaras spilgtākajiem kultūras notikumiem Latvijā.

Tasmānijas latviešu sabiedrība ir neliela, bet daudzveidīga. Viens no regulāriem mūsu pasākumu dalībniekiem, ir aktieris Gerijs Fainss – latvietes dzīvesbiedrs un „Theatre Royal Friends“ biedrs. Šī plašā atbalstītāju grupa palīdz teātrim dažādos veidos. Vai Gerijs spētu sniegt kādu pavedienu par noslēpumaino plāksnīti?

Izrādījās – jā! Dažas dienas vēlāk saņēmu no viņa pārsūtītu vēstījumu ar pētījuma rezultātiem.

Plāksnīte bijusi daļa no ziedojumu vākšanas akcijas piecdesmitajos gados. Laikraksts „The Mercury“ 1952. gada 28. februārī rakstīja:

„Par piemiņu daudzajām priecīgajām un neaizmirstamajām stundām, kas pavadītas Rīgas Nacionālajā operā un Nacionālajā teātrī, jaunpienācēja Tasmānijā ir apmaksājusi divas sēdvietas Hobartas Karaliskajā teātrī.

Šī dāvinātāja bija Lonija Vilhelmīna Rudomiņa, vēlāk pazīstama kā L. W. Drummonda no Jaunpilsētas (New Town). Viņa ar šo žestu pateikusies par iespēju apmesties Tasmānijā un baudīt mierīgas un pārtikušas dzīves priekšrocības. Viņas vēlēšanās bija, lai nākamās latviešu paaudzes Tasmānijā bieži dotos uz Karalisko teātri, bagātinot garīgo dzīvi – tāpat kā viņu vecāki reiz Rīgā.“

1950 gadā Lonija Vilhelmina apprecējās ar austrāliešu uzņēmēju Donaldu Viljamu Drammondu. Viņi dzīvoja Torņa ielā , Jaunpilsētā, Hobartā.

Visas sākotnējās misiņa plāksnītes vēlāk tika noņemtas, teātri renovējot, taču tās rūpīgi katalogoja un saglabāja. Pēc mana prasījumu Drummonda kundzes piemiņas plāksne tika atrasta un man atsūtīta fotogrāfijā.

Tātad noslēpums bija atrisināts. Es uzrakstīju Latvijas Nacionālajai Operai un Baletam šo stāstu un pievienoju ziedojumu. Atbildē saņēmu sirsnīgu pateicību par vēstījumu no tālās Tasmānijas – un pat VIP priekšrocības turpmākajiem operas apmeklējumiem.

Drummonda kundze var būt mierīga – viņas ziedojums nebija veltīgs. Vismaz viens Austrālijā dzimis latvietis ir devies „svētceļojumā“ ne tikai uz Hobartas Karalisko teātri, bet arī uz viņas mīļoto Latvijas Nacionālo operu un baletu Rīgā.

Bija arī vēl kāda negaidīta un patīkama mana sarakstes sekas.

Viena no Latvijas Nacionālās operas un baleta administrācijas darbiniecēm nodeva manu vēstuli kolēģei – un tas aizsāka intrigu raisošu notikumu ķēdi, kas saistīta ar ģimenes vēsturi. Šis stāsts vēl tikai top atšķetināts un pilnībā dokumentēts.

Mārtiņš Bičevskis
Tasmānijas latviešu kopienas priekšsēdis
Laikrakstam „Latvietis“