Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ilze Šēnberga. „Ieva.I. Vakars“. 2004. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ilze Šēnberga. „Vējā“. 1990. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ilze Šēnberga. „Riets“. 1989. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Divus mēnešus līdz novembra beigām Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas izstāžu zālē skatāma Austrālijā dzīvojošās latviešu mākslinieces Ilzes Šēnbergas gleznu izstāde ar zīmīgu nosaukumu „Ciemos. Mājās“. Kā tas var būt, ka vienlaikus esi gan ciemos, gan mājās? Vai patiesi? Izrādās, ka dažkārt var gan būt. Bet visu pēc kārtas.

Izstādes autore ir dzimusi Latvijā, Madonā, kur viņas vecāki un vecvecāki okupāciju dēļ bija nonākuši. Ilze, atļaušos viņu uzrunāt vārdā, ja jau esam labi sen saistīti, mācījās Lazdonas astoņgadīgajā skolā. Viņas klases audzinātāja bija tautā iecienītā dzejniece Adina Kirškalne, kura bija pamanījusi skolnieces interesi par mākslu. Skolotāja vēlāk savu audzēkni bija iepazīstinājusi ar gleznotāju Kārli Sūniņu, ļoti latvisku, nacionālu līdz pēdējam matu galiņam grāmatu ilustratoru un akvarelistu. Arī viņš atbalstīja mazās madonietes intereses, pat dāvinājis labas krāsas, kādas krievu okupācijas laikā bija pieejamas tikai profesionāliem māksliniekiem. Paklausot klases audzinātās ieteikumam, Ilze, pabeidzot 8. klasi, devās mācīties uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Telpu dekoratīvās noformēšanas nodaļu.

Beidzot, kā toreiz sadzīvē teica, Žūriņa skolu 1973. gadā, sākās darba dzīve. Vispirms Ilze bija Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja mākslas nodaļas vadītāja, vēlāk darba gaitas aizveda citviet. Vienlaikus aizsākās arī radošā darbība un piedalīšanās izstādēs. Pirmā iznākšana sabiedrības priekšā notika ar plakātiem, vēlāk zīmēja LU Studentu teātra izrāžu un koncertu dalībnieku tērpus. Ilze, kā minēts izstādes anotācijā, apgleznojusi tērpus tolaik populārajai grupai „Ārprāc 88“, veidojusi Ievas Akurāteres dekoratīvo grimu mūzikas albuma vāka foto uzņēmumam un apgleznojusi populārā aktiera un dziesminieka Edgara Liepiņa koncerta tērpu.

Māksliniece ātri atrada savu tēmu glezniecībā – ziedu attēlojumu. Tie tomēr nebija ikdienā sastopamie ziedi, kādus pasaulē un Latvijā krāsu meistari labprāt iemūžina klusajās dabās, precīzāk, puķu gleznojumos. Tradicionālajām klusajām dabām Ilzes Šēnbergas darbi tikai daļēji ir pietuvināmi. Tajos praktiski nav priekšmetu, kas parasti papildina to kompozīciju, nav izteikti iezīmētas telpas, istabas, nav arī precizēts gadalaiks un laiks, kurā attēlots ziedu veidojums. Viņa nekopē dabu, bet gleznā interpretē gūtos iespaidus, piešķirot ziediem un augiem dekoratīvu raksturu sev raksturīgā formā. Te pļavu puķu atainojums parādās akcentētā tuvplānā, te ziedu grupu risinājums veikts diagonāli, te izcentrējas tikai viens zieds vai ziedkopa, izceļot tā unikālo skaistumu. Citkārt būtisks ir fons ar maigām krāsu pārejām, izceļot krāsu tonālo risinājumu un raisot asociācijas ar saulrieta debesīm. Bet nakts vai vēlīna vakara mijkrēšļa noslēpumainums vēsta par gleznotājas bagāto fantāziju, pasaules mistisku atveidojumu.

Dzīves līkloči Ilzi aizveda tālu prom no Latvijas līdz Austrālijai, arī tālajā zemē pievēršoties radošai darbībai. Māksliniece apliecinājusi sevi ar zīda un audumu apgleznošanu, grāmatu vizuālā iekārtojuma, reklāmu, ilustrācijām un interjeru veidošanu, bet arī šajās mākslas jomās bieži galvenā tēma ir ziedu un augu valsts atainojums. 1999. gadā viņa pievienojās Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienībai. Pie reizes jāatgādina, ka jau 1987. gadā viņa tika uzņemta arī Latvijas Mākslinieku savienībā un ka ilgus gadus ir bijusi gan Austrālijas laikraksta „Latvietis“ redaktore (2008-2024), gan īslaicīgi arī tā galvenā redaktore.

Te vēlos atgriezties pie izstādes nosaukuma. Minēju, ka Ilze pasaulē nākusi Madonā, taču viņas tēvs un vecvecāki nav vidzemnieki, bet gan īsteni zemgalieši no Lestenes. Tur dzīvoja Ilzes un mani senči, jo mans vectēvs Jānis Brancis apprecēja Šēnbergu Hermīni no Kalna Laķukalējiem, bet viņas brālis Alberts paņēma par sievu Jāņa māsu Olgu. Tādejādi mans tēvs bija brālēns Ilzes vectēvam Janītim no Lejas Laķukalējiem. Mans tēvs nepārtraukti stāstīja, ka pirms kara Lejas Laķukalēji bija moderni iekārtota, piemēram, pienu no lopu kūts uz dzesētavu nenesa spaiņos, bet tas pa vadiem aizplūda uz piena savāktuvi un atdzesēja pirms vešanas uz pienotavu. Tāpēc savulaik Latvijas jaunos agronomus veda uz Šēnbergu saimniecību iepazīties ar izcilas saimniekošanas paraugu. Bijusi arī vēja turbīna.

1941. gadā, krieviem okupējot Latviju, tika apcietināti un teju nošauti abu Laķukalēju saimniecību piederīgie. Viņus, starp tiem arī Ilzes tēvu Ilgoni un viņa māsas, izglāba cits okupants – vācu armija, sākoties karam. Bet vecaistēvs Janītis bija brīdināts un bija paglābies no izsūtīšanas 1941. gada 14. jūnijā, aizbēgdams uz Vidzemi. Tā parādās izstādes nosaukuma skaidrojums – Ilze joprojām ir tautas daļa, kaut arī dzīve rit pasaules otrā galā –viņa vienlaikus ir mājās un ciemos.

Apskatot Ilzes Šēnbergas izstādi Jelgavā, jādomā par mūsu senču un citu latviešu ģimeņu likteņiem, kad tagad Ukrainā plosās Krievijas aizsāktais karš – to, ko piedzīvoja mūsu senči, 21. gadsimtā piedzīvo arī ukraiņu tauta – ģimeņu mājvietu un pilsētu sagraušanu, kultūras vērtību iznīcināšanu, nāves triumfu un garīgos un fiziskos pazemojumus.

Pretstatā Ilzes Šēnbergas gleznas ir pilnas gaišuma, humānisma, iekšējas harmonijas, lai arī nereti viņas ziedu gleznojumos parādās dramatiski akcenti. Gribas ticēt – un tā noteikti būs – , ka arī tur, Ukrainas dienvidos, reiz pārtrauks līt asinis, dzīvības ritējumu nepārtrauks lodes un bumbas un kādu dienu arī tur atkal valdīs skaistums un miers.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“