Edvīns Šnore Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā

Edvīns Šnore.

Savu uzvaras gājienu turpina Edvīns Šnore un viņa dokumentālā filma Padomju stāsts. Šis izcilais Šnores pētniecības un gara darbs, kas velk dokumentāli pierādītas paralēles starp Padomju Savienības un Hitleriskās Vācijas noziedzīgajām valstīm, jau ir pārtulkots 30 valodās, ieskaitot gruzīnu, vjetnamiešu, ķīniešu un praktiski visas Eiropas valodas. Filma ir pēdējo divu gadu laikā kopš iznākšanas pārraidīta 20 valstu telekanālos, tai skaitā vairāk kā 10 nacionālos telekanālos Eiropā, un tā ir iekarojusi dažādus ASV skatītāju slāņus ar pārraidēm vietējās PBS publiskās televīzijas programmās, kā arī kabeļa televīzijā Foksa ziņas (Fox News), Glena Beka (Glenn Beck) programmā. Filmas mērķauditorija, rietumnieki, kam tipiski ir ierobežotas zināšanas par austrumeiropas ciešanām Otrā pasaules kara laikā, labprāt pērk filmas DVD un ir uztvēruši šo darbu pozitīvi. To gan nevarētu teikt par reakciju austrumos no Latvijas, kur autora Edvīna Šnores atdarinājumu dedzināja Maskavas ielās.

Šnores klātbūtne Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā (BLB) darba dienas vakarā, 2010. g. 28. janvārī, nodrošināja 50 personu skatītāju pulku filmai, kuru daudzi bija jau redzējuši, pat vairākkārt. Apmeklētāji bija ieradušies, lai izmantotu vienreizēju iespēju dzirdēt Šnores stāstījumu, jo Šnores turneju nerīkoja latvieši, bet gan ukraiņi, kuru organizāciju paspārnē autors un režisors uzstājās Losandželosā (saņemot arī BAFL apbalvojumu Brīvības balvu (Freedom Award)), Ņujorkā ukraiņu muzejā, Vašingtonā ASV Kongresa telpās, Baltimorā Džonsa Hopkinsa (Johns Hopkins) universitātē, kur gruzīnu televīzija viņu filmēja un ASV Nacionālās aizsardzības universitātes pārstāvji uzdeva jautājumus par viņa sniegumu. Filadelfijas BLB sarīkojums, uz kuru tika īpaši aicināti amerikāņi, notika pamīšus latviešu un angļu valodās.

1974. gadā dzimušais rīdzinieks ar ģimenes saknēm Kuldīgā, Edvīns Šnore ir doktorants vēsturē Latvijas universitātē, ar nodomu rakstīt disertāciju par 1930. gadu Ukrainas badu un rietumu attieksmi pret to. Šnore bērnībā piedalījās pionieros un arī citādi izbaudīja pilno padomju audzināšanas programmu, tomēr gadu gaitā drīzāk noticēja savas vecmātes stāstījumiem par kara laiku un izsūtīšanām. Desmit gadu tecējumā autors pamazām vāca materiālus, kuri vēlāk tika izmantoti filmas Padomju stāsts tapšanā, bet tiešs dzinulis šim pašiniciatīvas projektam bija 2005 g. iznākusī Krievijas propagandas filma Nacisms Piebaltijas stilā, kura prasījās pēc atbildes. Ar Ģirta Valda Kristovska un Ineses Vaideres palīdzību saņēmis finansējumu no Eiropas Padomes, Šnore varēja apceļot attiecīgos rietumu arhīvus sava materiālu klāsta papildināšanai, tāpat varēja tikties ar Eiropas un Krievijas vēsturniekiem, disidentiem un citiem speciālistiem, kurus viņš intervēja Padomju stāstā.

Padomju stāsta argumentācija iesākas ar pirmavotiem, t.i. 1849. g. janvāra Marksa žurnāla Jaunā Reinas laikraksta (Neue Rheinische Zeitung) numura, kurā Engelss rakstā bez autora paraksta, izklāsta sociālisma teoriju par sabiedrības attīstības pakāpēm un secina, ka nevēlamās un atpalikušās tautas, kuru attīstība bija aizkavējusies par divām stadijām un vēl nebija pat sasniegusi nopeļamo kapitālisma pakāpi, ir atkritumu tautas (Völkerabfälle), kurus jāiznīcina ceļā uz jauno utopisko sociālisma sabiedrību. Šis 1849. g. mudinājums iznīcināt veselas rases un šķiras ir vēsturē pirmais zināmais aicinājums uz genocīdu un pirmais genocīda teorētisks attaisnojums. Šai Marksa-Engelsa mācībai sekoja Ļeņins, kurš nodibināja pirmo marksistisko valsti. Jau no Padomju Savienības pirmsākumiem valsts aparāts pārņēma zināmas iestrādes no saviem cariskajiem priekšgājējiem, izmantojot tālo un auksto Sibīriju kā politiski nevēlamo elementu izsūtīšanas galapunktu. Tomēr izmitināšana Sibīrijā sasniedza jaunu attīstības pakāpi ar Staļinu, kas ne tikai izsūtīja cilvēkus, bet tos nometināja plaši sazarojušā darba/nāves nometņu tīklā, kur tos ar retiem izņēmumiem smagos darbos nodarbināja līdz nāvei.

Staļins iesāka savu valdīšanu ar dedzīgu pieķeršanos Marksa-Engelsa uzstādījumam par atkritumu tautām, un Šnores filma ļoti nepatīkami redzamā veidā, izmantojot galvenokārt rietumu arhīvu vēsturiskus filmu kadrus, parāda mākslīgi izraisīto badu Ukrainā, kurā vienā vienīgā gadā – 1932.-33. g. ziemā, 7 miljoni cilvēku tika nomērdēti badā, laikā kad graudu eksports no Ukrainas uz ārzemēm tika strauji paaugstināts. Līķu un vēl dzīvo, bet aprokamo kaudzes apstrādāja rūpnieciski, tos ar buldozeriem sagrūžot pēc vajadzības. Bet vēsturnieki lēš, ka vēlāk, starp 1937.- 41. gadiem, Staļina aparāts nobendēja vēl 11 miljonu cilvēku. Ap šo laiku Hitlers jau nāca pie varas, un viņš sekoja ar lielu interesi Padomju Savienības internacionālajam sociālismam, kuru Hitlers vēlāk pielāgoja savām vajadzībām kā nacionālsociālismu. Hitlers vienkārši pārlika uzsvaru uz iznīcināšanu pēc tautības vai rases, no Padomju Savienības varianta iznīcināšana pēc šķiras – vismaz teorētiski, jo kara laikā Staļins izsūtīja 12 veselas tautas (čečeni, inguši, kalmiki, Krimas tatāri u.c.)

Šnores filma izseko vēlo trīsdesmito gadu un agro četrdesmito gadu pieaugošo sadarbību starp Padomju Savienību un Vāciju, kas protams atrada savu kulmināciju bēdīgi slavenajā Molotova-Ribentropa (Hitlera-Staļina) paktā. Bet šī sadarbība bija daudz agrāka, dziļāka un plašāka. Vācija, kā Pirmā pasaules kara zaudētāja, pēc Versaļas miera līguma noteikumiem nedrīkstēja attīstīt un turēt ieročus vai veikt jebkādas darbības, kas celtu tās gatavību atkal karot. Tomēr, sākot jau no trīsdesmitajiem gadiem – pirms un pēc Hitlera nākšanas pie varas – Vācija turēja tankus Krievijas teritorijā, tā veica ķīmisko ieroču pārbaudes Krievijas teritorijā, tā izveidoja karavīru treniņu nometnes un skolas Krievijas teritorijā. Ilgi tika noraidīts, ka pastāvēja dokumentāls pierādījums šai sadarbībai, bet Šnores filmā uzskatāmi redzams sadarbības līgums, parakstīts Krakavā 1938. g. 3. novembrī, ar Berijas un Millera (Müller) parakstiem.

Pēc tam sadarbība vērsās plašumā: NKVD apmācīja Gestapo; pēc toreizējo krievu čekistu stāstījumiem, vācu delegācija iepazinās ar Krievijas nāves nometnēm un to metodiku, kā masveidīgi iznīcināt cilvēkus (slavenais nometnes uzraksts Darbs pataisa brīvu (Arbeit macht frei) ir noskatīts no kādas Sibīrijas nometnes uzraksta čest’ rabotat’ – gods strādāt.) Otrā pasaules kara agrajos gados Padomju Savienība, pati bada cietēja, sūtīja pārtiku Vācijai; kad Hitlers uzbruka Polijai, Luft-vafes bumbvedējus vadīja radars no Minskas; un Hitlers iedeva Staļinam zaļo gaismu iebrukt Somijā. Padomju stāsts arī apskata 1940. g. Polijas Katinas slaktiņu, kas ar vairāk kā 20 000 ar lodi pakausī nošautajiem, ir Otrā pasaules kara pirmais masveidīgais slaktiņš – nacisti tikai vēlāk sekoja šim piemēram. Pēc Gestapo pieprasījuma Padomju Savienība izdeva atpakaļ Vācijai tur atbēgušos ebrejus, kuru vārdu saraksti arī parādās šajā filmā.

Otrais pasaules karš beidzās, Hitlera vara un Vācija sabruka, bet Padomju Savienība turpināja iesākto gaitu. Tā vietā, lai nolīdzinātu vecās nacistu nometnes, Padomju Savienība tās pārņēma un turpināja izmantot. Turpinājās etniskās tīrīšanas, pratināšanas un izsūtīšanas; krievu iedzīvotāju iepludināšana okupētajās teritorijās. Vēsturnieki lēš, ka savā pastāvēšanās laikā Padomju Savienības valsts vara tīši iznīcināja vairāk kā 20 miljonus cilvēku. Bet šodienas Padomju Savienības tiesību un pienākumu pārņēmēja Krievija atsakās izdot starptautiskai tiesai Katinas slaktiņa veicējus, kuru vārdi un adreses ir labi zināmi, vai sieviešu bendi Jāni Dzintaru, kam nācās līdz ar Latvijas neatkarību mukt uz Maskavu; tā lepojas par savu izbijušo padomju valsti un tās ordeņiem noklātajiem veterāniem, kas izrāva cilvēkus no savām mājām nakts vidū; un Putins aģitē pret vēstures pārrakstīšanu. Bet rietumu valstis izrāda pilnīgu mugurkaula trūkumu. Anglijā pēc likuma (British War Crimes Act) kara noziegumus var pastrādāt tikai viena valsts – Vācija, bet Krievijas dabas resursu priekšā klanās Vācija, Itālija un citas Eiropas valstis. Šnore šo patiesības nesaredzēšanas fenomenu paskaidro ar to, ka rietumiem patīk vienkārši un skaidri stāsti, kuros labie patiešām visi ir labi, kuros nesanāk, ka 1944. gadā rietumu sūtīti transporta līdzekļi tiek izmantoti čečenu tautas izsūtīšanai. Prasīts kādu nākotni viņš paredz Krievijai, Edvīns Šnore izteicās optimistiski. Savā pašreizējā veidolā Krievija esot nolemta izmaiņai vai iznīcībai, jo visa tās identitāte ir veidota ap Lielā tēvijas kara un Krievijas lomu tajā glorificēšanu, faktiski, jo tai vienkārši nav cita pozitīva vienojoša elementa – taču visa Krievijas vēsture ir viena vien negācija. Šnore atklāja, ka krievu interneta forumu jaunie lasītāji, iesūtot savus komentārus par Padomju stāstu, dalās apmēram uz pusēm: viena daļa nepieļauj Hitleriskās Vācijas un Padomju Savienības salīdzināšanu, bet otrā puse izsakās pozitīvi par filmu. Šī ir tā puse, uz kuru jāliek cerības.

Paldies Edvīnam Šnorem par varoņdarbu!

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“