Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uz mūžu zaudētā dzimtene

Vācbaltiešu piespiedu izceļošana no Latvijas 1939-1941

Laikraksts Latvietis Nr. 177, 2011. g. 7. dec.
Silvija Ģibiete, Lāsma Ģibiete -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Liepājas „sirds“ – Rožu laukums laikā, kad notika lielā izceļošana. FOTO no Lāsmas Ģibietes personīgā arhīva.

Pagājušā gada nogalē Ungārijas pilsētā Sombathejā tika izdota mūsu – tulkotājas, Latvijas Rakstnieku savienības biedres Silvijas Ģibietes un Rietumungārijas Universitātes lektores Lāsmas Ģibietes – grāmata par vācbaltiešu izceļošanu no Latvijas, sekojot Ādolfa Hitlera aicinājumam. Pētījums izdots ungāru valodā, tā nosaukums ir Az örökre elveszett hazáért. Az 1939-es év Lettországban és Liepājában (Uz mūžu zaudētā dzimtene. 1939. gads Latvijā un Liepājā). Dažus šā darba fragmentus piedāvājam Austrālijas laikraksta Latvietis lasītājiem.

Vācbaltiešu izceļošanas vēsturiskie aspekti

Sena gudrība vēsta: laiks paiet ātri. Ir pagājuši jau vairāk nekā 70 gadu, kopš vācbaltiešu izceļošanas no Baltijas valstīm, savukārt kopš viņu ierašanās Latvijas teritorijā – vairāk nekā 700 gadu (skaitot no 1939. gada). Visu šo garo gadsimtu laikā, neskatoties uz mainīgajām okupācijas varām – zviedru, poļu, krievu – īstie noteicēji Latvijas teritorijā bija vācu baroni. 1918. gadā Latvija beidzot ieguva neatkarību. Ikviena latvieša sapnis dzīvot brīvā valstī beidzot bija kļuvis par īstenību. 1920. gadā vācu baroniem tika atsavināti īpašumi, atstājot tikai 50 hektārus zemes, bet četrus gadus vēlāk – noraidīta viņu prasība pēc kompensācijām par šiem īpašumiem. Tieši tāpat kā muižas, vāciešiem tika atsavinātas arī baznīcas.

Viņiem, kā arī citām nacionālajām minoritātēm, atstāja vienīgi skolas, taču visai drīz visās mācību iestādēs Latvijā (bez izņēmuma) par pirmo svešvalodu tika ieviesta angļu valoda. Sākot ar 1934. gadu, valsts iestādēs dokumentācijā tika atļauta vienīgi latviešu valoda. Arī visus vadošos amatus tai laikā varēja ieņemt tikai latvieši. Visi minētie notikumi vācbaltiešos, protams, raisīja sašutumu. Turklāt 30. gados visā pasaulē plosījās lielā depresija, kas miljoniem cilvēku noveda līdz izmisumam un pašnāvībai. Savukārt jaunizveidotajai vācu nācijai milzīgs apkaunojums bija 1920. gada Versaļas miera līgums. Tāda bija politiskā un saimnieciskā situācija laikā, pirms tika noslēgts Hitlera-Staļina neuzbrukšanas līgums ar tā papildprotokoliem.

Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā 20 gadus valdīja miers. Tas bija laiks, ko vajadzēja un vajadzēja izmantot saprātīgi, un tieši tad politiskā vara Vācijā nonāca nepareizajās rokās. 1930. gadā tika iznīcināta Veimāras republika un, sākot ar 1933. gadu, Ādolfs Hitlers bija vienīgais valdnieks visā valstī. Reizē ar to sākās terors un gatavošanās jaunam karam.

Pavisam cita situācija tai laikā bija Latvijā, kaut gan arī šeit tika atlaists parlaments un visa vara nonāca prezidenta Kārļa Ulmaņa rokās. Taču tieši šajos 20 gados Latvija izveidojās par plaukstošu valsti ar augsti attīstītu lauksaimniecību un progresīvu rūpniecību. Uz šīs bāzes attīstījās arī kultūra. Savukārt situācija kaimiņvalstīs – Vācijā un Krievijā – kļuva aizvien draudošāka. Padomju Krievijā 1924. gadā varu bija sagrābis Staļins. Ļeņina uzsāktās represijas Staļina laikā pieņēma aizvien lielākus mērogus. Miljoniem cilvēku tika nogalināti vai aizsūtīti vergu darbos. Tā bija asiņainākā lappuse cilvēces vēsturē.

Kaut kas līdzīgs nedaudz vēlāk sākās arī Vācijā, kaut gan represiju mērogu šai valstī nevar salīdzināt ar notiekošo Padomju Krievijā. Divi destruktīvi valdnieki – Hitlers un Staļins, kurus šķietami šķīra gaismas gadi, atradās divu lielvalstu priekšgalā. Divi masu slepkavas, kuri pārstāvēja divas dažādas ideoloģijas. Bet vai patiesi? Laikam tomēr – nē, jo abiem bija kopēji plāni, kuru īstenošana bija tikai laika jautājums. To apliecināja Neuzbrukšanas pakts, kas 1939. gada 23. augustā tika noslēgts starp šīm abām valstīm un ko mēdz dēvēt par Molotova – Ribentropa paktu. Tas tika atspoguļots arī lielajā Hitlera runā (Die grosse Hitlerrede) 1939. gada 7. oktobrī. Hitlers uzsvēra, ka Vācijas-Krievijas Neuzbrukšanas līguma noslēgšana nozīmē pagriezienu visā Vācijas ārpolitikā.*

Neuzbrukšanas līgumam bija slepeni papildprotokoli; viens no tiem – Hitlera aicinājums vācbaltiešiem izceļot, jo viņi tiekot gaidīti dzimtenē. Dzimtenē? Vācbaltiešu dzimtene jau gadsimtiem ilgi bija Latvijas, Igaunijas un Lietuvas teritorija. Turklāt šis aicinājums tieši attiecās uz desmitiem tūkstošu cilvēku. Abiem valdniekiem tas, ko juta un domāja tik daudz cilvēku, nenozīmēja pilnīgi neko; no otras puses – vācbaltiešiem izceļošana nozīmēja dzīvības glābšanu. Kā vēlāk izrādījās, paliekot krievu okupētajā Latvijā, viņi vienkārši nebūtu izdzīvojuši. Šādā gadījumā vācbaltiešiem būtu nācies dalīt daudzu latviešu, igauņu un lietuviešu neapskaužamo likteni.

Taču arī izceļošana daudziem vācbaltiešiem izvērtās traģēdijā, jo tagad viņiem vairs nebija māju. Šie cilvēki Vācijā un vērmahta okupētajās teritorijās jutās sveši un pamesti starp tautiešiem, kuri viņus negribēja pieņemt. Neskatoties ne uz ko, viss ritēja tā, kā to bija izplānojuši Hitlers un Staļins. Par vācbaltiešu izceļošanu no Igaunijas rakstījis Bernds Nīlsens Štokebijs (Bernd Nielsen-Stokkeby), savukārt no Latvijas – Brigite Cimmere (Brigitte Zimmer).

Abas lielvalstis – Vācija un Padomju Krievija – mērķtiecīgi gatavojās karam, kas sākās 1939. gada 1. septembrī, vācu karaspēkam iebrūkot Polijā. Nedaudz vēlāk iebrukums Polijā tika svinēts kopā ar sabiedrotajiem – Padomju Krieviju. Tā veica iebrukumu Polijā šā paša gada 17. septembrī. Taču pirms šiem asiņainajiem notikumiem bija vēl kāds ne mazāk būtisks.

Molotova-Ribentropa pakts paredzēja arī citus pasākumus, un viens no tiem bija vācbaltiešu atgriešanās Reihā. Hitlers un Staļins bija Eiropu sadalījuši, pats par sevi saprotams, bez attiecīgo tautu piekrišanas. Pamatojoties uz šo vienošanos, visa Baltija piederēja Padomju Krievijai. Joahims fon Ribentrops 1939. gada 28. septembrī Maskavā ne tikai noslēdza vācu-padomju robežu un draudzības līgumu, bet arī parakstīja otro slepeno papildprotokolu, ar kuru tika izlemts Lietuvas liktenis, un trešo slepeno papildprotokolu, kas attiecās uz visiem Baltijā dzīvojošajiem vāciešiem.

Attiecības starp vācbaltiešiem un latviešiem kļuva arvien saspīlētākas. Visiem vāciešiem tika ieteikts no Latvijas izceļot. Vācbaltiešus, viņu draugus un radus bija pārņēmusi milzīga neizpratne. Baltijā 1939. gada rudenī kopā bija aptuveni 80 000 vācbaltiešu, no kuriem 60 000 dzīvoja Latvijā. No vienas puses viņi nevēlējās izceļot, taču, no otras, šie cilvēki labi apzinājās, ka Latvijā drīz ienāks krievi. Tā nebija tikai iedoma, jo šais dienās Latvijā jau bija iesoļojušas pirmās sarkanarmiešu vienības.

Kā pret vācbaltiešu izceļošanu izturējās latvieši? Katrā gadījumā pozitīvi. Ļoti daudzi jutās atviegloti un iepriecināti. Varētu jautāt – kāpēc? Vecāka gadu gājuma latviešiem vēl ļoti labā atmiņā bija Baltijas baronu pārestības, savukārt jaunākajiem nepatika vāciešu augstprātība, ar kuru tie sastapās ikdienā. Latvieši nedomāja tādās kategorijās kā māksla un kultūra, kas Latvijas teritorijā bija ienākusi reizē ar vāciešiem. Latvieši bija aizmirsuši kopējo vēsturi un to, ka pēc 700 gadu ilgas vācu klātbūtnes mūsu zemē abām tautām bija daudz kas kopējs, galvenokārt jau mentalitātē. Šīs lietas par sevi atgādināja tikai vēlāk, kad Baltijā jau bija krievi. Aziātiskais trim Baltijas tautām bija pilnīgi svešs, un tāds tas ir vēl šodien.

Par krieviem tolaik neviens neko daudz nezināja, jo Latvijā, tāpat kā pārējās abās Baltijas valstīs, krievu līdz šim bija ļoti maz, un arī tie paši respektēja vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu. Staļina un Hitlera noslēgtā vācu-padomju robežu un draudzības līguma saturs vēlākajā Padomju Savienībā tika turēts visstingrākajā slepenībā. Pat vēl pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Krievija mēģināja turēt slepenībā šo līgumu un tā papildprotokolus. Tāda nav. Neviens nekādu līgumu nav redzējis. Parastie krievu meli.

Brigite Cimmere raksta: „Izceļošana sākās 1939. gada oktobrī. Lieli pasažieru tvaikoņi ienāca Daugavā, lai nogādātu vācbaltiešus „mājup uz Reihu“. Tas bija Hitlera ļoti maldinošs un diplomātisks gājiens kā šaha spēlē. Viņam bija vajadzīgi zaldāti, cilvēkmateriāls viņa plānu īstenošanai. Baltijas valstu vīriešus, kuri zināja krievu valodu, viņš vēlāk, kad sākās karš pret Krieviju, ļoti labi varēja izmantot austrumu frontē.“**

Neviens nevar noliegt abu vadoņu tālredzību, jo abi bija vienlīdz viltīgi, abi par visu bija padomājuši, tikai ne par cilvēkiem. Cilvēki viņiem nenozīmēja neko, galvenais bija nākamā kara stratēģija. B. Cimmere atceras: „Kad, braucot lejup pa Daugavu, tuvojāmies atklātai jūrai, mēs, bērni, pirmoreiz izjutām šķiršanās sāpes. Kad mēs atkal atgriezīsimies – tādu jautājumu mēs sev uzdevām. Pilnīgi negaidot, kāds sāka dziedāt: „Dievs, svētī Latviju, mūs' dārgo Tēviju…“.“***

Izceļošana bija notikums, kas aptvēra periodu no 1939. līdz 1941. gadam. Pēdējais kuģis ar izceļotājiem atstāja Rīgu 1941. gada 25. martā. Vāciešu izceļošana attiecās ne tikai uz Baltiju, bet arī uz visām Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīm. Tādēļ šī izceļošana skāra 700 000 cilvēku. Latvijas vācbaltieši izceļoja pa jūru no Rīgas, Liepājas un Ventspils ostām. Līgums par vācu izcelsmes Latvijas pilsoņu izceļošanu tika parakstīts 1939. gada 30. oktobrī. Latvieši, ieskaitot Valsts Prezidentu Kārli Ulmani, par šo akciju bija ļoti iepriecināti. Prezidents pat viņiem novēlējis: „Uz neatgriešanos!“ Tie ir vārdi, kas atspoguļo toreizējo noskaņojumu Latvijā. Ka K. Ulmanis šai gadījumā bija ļoti tuvredzīgs, pierādīja drīz vien sekojošie notikumi. Viņš pats kļuva par krievu upuri, tāpat kā ļoti, ļoti daudz latviešu. Pēc kara Latviju okupēja padomju armija, šī okupācija ilga 50 gadus, un tās sekas jūtamas vēl šodien. Latvieši tika pakļauti asimilācijai un iznīcībai.

Vācbaltiešu izceļošana literatūrā un kinomākslā

Pirmie mēģinājumi šo tematu atspoguļot literatūrā meklējami krievu padomju autoru darbos. Viens no šiem piemēriem ir Vadima Koževņikova romāns Vairogs un zobens, kas latviski tika izdots 1967. gadā. Ir tikai saprotami, ka tāpat kā daudz tā laika grāmatu, arī šis bija propagandas darbs. Notikumi tika atspoguļoti no sociālistiskā reālisma pozīcijām, pareizāk sakot, sagrozīti. Varoņi un notikumi tika attēloti melnbaltā tonalitātē, citiem vārdiem, labie krievi pretstatīti sliktajiem vāciešiem.

Attiecībā uz latviešu literatūru jāatgādina, ka padomju okupācijas sākumā tā vardarbīgi tika sašķelta divās daļās: literatūra padomju Latvijā, kas tika pakļauta stingrai cenzūrai, un trimdas literatūra. Jāatzīst, ka otra minētā vēl aizvien ļoti daudziem latviešu lasītājiem ir pasveša.

Latviešu rakstnieki šim tematam sāka pievērsties tikai vairākus gadus pēc dzelzs priekškara krišanas. Ļoti pamatīgi vācbaltiešu traģēdiju savā 2007. gadā iznākušajā romānā Bandu bērns attēlo dzejnieks un rakstnieks Modris Zihmanis. Tas ir pirmais nopietnais mēģinājums atklāti un nepolitizējot iztirzāt vācbaltiešu izceļošanu. Šai darbā laika posmā neilgi pirms kara atklāta divu jaunu cilvēku personīgā traģēdija. Atšķirībā no padomju laikā tapušās literatūras M. Zihmanis patiesi attēlo vēsturiskos notikumus, īpaši akcentējot vācbaltiešu izceļošanu. Rakstnieks pats šo laiku ir piedzīvojis, un tas viņu arī ir pamudinājis atšķirt minēto vēstures lappusi. Darba galvenie varoņi ir latviete Agnese Kalupe un vācbaltietis Kurts Kroiters. Romānā attēlota Baltijas vāciešu ikdienas dzīve. Īsi pēc Agneses un Kurta laulībām politiskā situācija Latvijā kļūst aizvien saspringtāka. Agnesi kā apdullinošs trieciens skar ziņa, ka ir noslēgts līgums par vācbaltiešu atgriešanos Reihā. Baltijas vācieši nezina, kas ir gaidāms, viņi ir apjukuši un nobijušies. Kurta liktenis noslēdzas traģiski – viņš kara laikā iet bojā.

Vesels apvērsums latviešu kinomākslā bija laikā no 1979. līdz 1981. gadam, kad norisinājās darbs pie scenārija filmai Ilgais ceļš kāpās (režisors Aloizs Brenčs). Tā bija sensācija un galvenokārt tāpēc, ka pirmo reizi padomju okupācijas laikā Rīgas kinostudijas mākslas filmā tika rādīta patiesā vēsture. Protams, tikai daļēji. Darbā tika skarti vairāki līdz šim aizliegti temati, kas iepriekš tika vai nu pilnīgi noklusēti, vai atspoguļoti absolūti sagrozītā veidā. Divi no šiem noklusētajiem un sagrozītajiem vēstures notikumiem bija vācbaltiešu liktenis īsi pirms Otrā pasaules kara un tā laikā, kā arī latviešu deportācijas uz Sibīriju. Filmas pamatā ir divu dzimtu – Ozolu un Losbergu – traģiskie likteņi. Tās režisors un galveno lomu tēlotāji tika apbalvoti ar Valsts prēmiju, izņemot lietuviešu aktieri Romualdu Ramanausku, kurš filmā tēloja vācbaltiešu fabrikanta dēlu. Neparastākais šai faktā ir pretruna – no vienas puses līdz šim aizliegta temata atspoguļojums, kaut pastarpināti; no otras – valsts augstākais apbalvojums.

Laiks paiet ātri. Bērni, kuri toreiz kopā ar saviem vecākiem izceļoja uz Vāciju, tagad ir sirmgalvji. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad Latvijā vēl bija padomju armija, visas Baltijas valstis apmeklēja pirmie viesi no rietumiem. Tie bija 1939. gadā aizbraukušie vācbaltieši un viņu pēcteči. Apmeklējuma iemesls bija interese apskatīties, kā tagad izskatās viņu dzimtene. Tas, ko šie cilvēki ieraudzīja, bija nožēlojami. No plaukstošas valsts, kāda Latvija bija, viņiem aizbraucot, tagad tā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai.

Silvija Ģibiete, Lāsma Ģibiete
Laikrakstam „Latvietis“

* Die grosse Hitlerrede.//Rigasche Rundschau: Nr. 229 – Sonnabend, den 7. Oktober 1939

** Zimmer B. Heim ins Reich.//Baltische Impresionen. – Baier-Verlag, 2006

*** Turpat.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com