Vilma Delle – 120

Kaut arī Vilmas Delles (1892-1980) – vienas no spožākajām latviešu īsprozas un bērnu literatūras rakstniecēm – mūžs aizsākās Rīgā, lielākā tā daļa pavadīta jaunsaimniecībā Dzelzāmuri, kas atrodas Kurzemes mežu viducī pie Usmas ezera, Abavas un Lankupītes. Tur, pie senlaicīgā rakstāmgalda, arī tapušas visas viņas grāmatas: gan tās, ko iemīļojuši vairāku paaudžu bērni, gan arī pieaugušajiem lasītājiem domātās, piemēram, krājums Negantais nieks.

Gan dzeja, gan lugas, gan „Negantais nieks“

Daudzpusīga ir rakstnieces izglītība: viņa mācījusies gan tirdzniecības skolā, gan vairākus gadus arī Latvijas Mākslas akadēmijā. Jaunības gados, skolojoties Rīgā, V. Delle brīvajā laikā apmeklējusi literāros vakarus, kur iepazinusies ar R. Blaumani, J. Jaunsudrabiņu, K. Štrālu un citiem radošiem cilvēkiem. Sevi literatūrā rakstniece pieteica Pirmā pasaules kara gados, kad žurnālos Druva un Jaunības tekas publicēti nevis stāsti, kā varētu šķist loģiski, bet gan dzejoļi. Pēc tam roku pamēģinājusi arī dramaturģijā, turklāt ar labiem panākumiem, taču tad atradusi savu žanru – īsprozu. Latviešu literatūrā V. Delle zināma galvenokārt kā stāstu, noveļu un tēlojumu autore. Noteikti minams stāstu un noveļu krājums Negantais nieks (1936). Vairākas grāmatā iekļautās noveles pieder mūsu literatūras zelta fondam īsprozas žanrā.

Savukārt, runājot par grāmatām, kuru mērķauditorija ir jaunie lasītāji, rakstniece mēdza teikt: „Jaunās paaudzes audzināšanā svarīga ir jebkura problēma, kas bērnam palīdz izaugt par krietnu cilvēku: dabas mīlestība, iejūtība, taču pats galvenais – mīlēt darbu.“ Jau pirmā V. Delles publicētā grāmata bija domāta bērniem; tā ir pasaku luga Daris, Varis, Maris (1934). Tai seko grāmata Laimona kāposti, arī domāta mazajiem lasītājiem, bet pēc gada – luga jaunatnei Bērnu bērni (1935), kuru 1939. gadā uzveda Latvijas Nacionālais teātris.

Otrā pasaules kara gadi rakstnieces literāro darbību pārtrauca uz ilgu laiku. Viņa rakstīt atsāka tikai 1956. gadā. Pēc kara iznākušas septiņas bērnu grāmatas, no kurām vispopulārākā, šķiet, ir Dižais buciņš (1970). V. Delles darbi priecē ar tīru, labskanīgu, bagātu valodu, ko pozitīvi vērtējis pat valodnieks Jānis Endzelīns, jaušama latviešu folkloras ietekme. Viņas grāmatās atklājas it kā jauna cilvēka skatījums uz dzīvi, lai gan rakstniece lielāko daļu darbu rakstījusi, būdama vairs ne ļoti jauna.

Dzīve „Dzelzāmuros“

Ir neparasti, ka rīdziniece pārceļas dzīvot gandrīz vai uz mežu biezokni, kā to 1926. gadā, sekojot savam dzīvesbiedram Jēkabam Dellem, izdarīja V. Delle. Saimniecībā Dzelzāmuri, kas atrodas Rendas pagastā, hercoga Jēkaba laikos atradies dzelzs ceplis. Kādā vēstulē literatūrpētniekam, grāmatniekam un kultūrvēsturniekam Ojāram Jānim Zanderam rakstniece paudusi: „Mūsu māja ieaugusi Mežos (rakstu ar lielo burtu, jo tie meži tiešām lieli); līdz autopieturai man ejama vesela stunda. Uzkalniņos ledus, ielejās lāmas, tādēļ arī čurnu aizkrāsnē.“ (citēts no O. Zandera grāmatas Ko Kurzemes meži un jūra šalc. – R.: Jumava, 2012. – 185. lpp.).

Dzelzāmuru mājās viesojušies daudzi latviešu rakstnieki, mākslinieki un kultūras darbinieki. V. Delle atmiņas par saviem viesiem un ciemošanās reizēm lauku mājās saglabājusi, tās pierakstot un publicējot agrāk populārajā literatūras mēnešrakstā Karogs. Jāpiebilst, ka rakstnieces dzīvesbiedrs J. Delle bijis labs draugs latviešu lirikas klasiķim Fricim Bārdam, abi kādu laiku pat īrējuši vienu dzīvokli.

No fotogrāfijām secināms, ka rakstnieces nams bijis iekārtots ar senlaicīgām, pat majestātiskām mēbelēm, no kurām īpaši gribas akcentēt seno, masīvo rakstāmgaldu, pie kura tapuši viņas populārie darbi.

Lāsma Ģibiete
Laikrakstam „Latvietis“