Kristīgās audzināšanas atdzimšana...

Palielināt / Enlarge

Rīgas 1. Kristīgās skolas direktore pie darba galda 1991. gada septembra sākumā – īsi pirms skolas atvēršanas. Remonta darbus pabeidza mēnesi vēlāk, tāpēc mācību gads sākās nevis 1., bet 28. septembrī. FOTO no Veras Rozītes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

LELB Svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursu absolventi 1991. g.aprīlī Rīgā Sv. Pāvila baznīcā. Šie cilvēki sāka kursus apmeklēt vēl pirms Valsts neatkarības atgūšanas, padomju režīma laikā 1990. gada rudenī. Pirmā rindā ar ziediem rokās – kursu vadītāja Vera Volgemute (Rozīte), Luterāņu semināra rektors mācītājs prof. Roberts Akmentiņš, Sv. Pāvila draudzes mācītājs Arnis Bergmanis, pasniedzējs Guntis Dišlers. Diemžēl, fotogrāfijā nav visi pasniedzēji un visi – 121 absolvents. Vairāki kursu beidzēji kļuvuši par mācītājiem, diakoniem, aktīviem draudžu locekļiem. FOTO no Veras Rozītes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

1991. gada aprīlī Rīgā Sv. Pāvila baznīcā Luterāņu semināra (kas tika atjaunota par LU Teoloģijas fakultāti) rektors mācītājs prof. Roberts Akmentiņš kopā ar kursu vadītāju Veru Volgemuti (Rozīti) izsniedz Svētdienas skolu skolotāju kursu beigšanas apliecības. FOTO no Veras Rozītes personīgā arhīva.

Tā kā tiku uzrunāta dalīties savā pieredzē par Atmodas laiku, par tā laika pieredzi, man bija stimuls caurskatīt unikālās fotogrāfijas un dokumentus, kurus līdz šim neesmu publicējusi.

Mums svarīgi atcerēties šos vēsturiskos notikumus tāpēc, ka šo laiku vairāk asociē ar politiskām norisēm. Tomēr centrā paliek fakts, kuru šobrīd aizēno politiskās domas akcenti, proti, ka 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Latviju, un drīz pēc tam arī abas pārējās Baltijas valstis pāršalca nekad neredzēts kristību un iesvētību vilnis. Tautas garīgās vienotības avots bija patiesa vēlēšanās ticēt vārdam, ar kuru sākas mūsu Valsts himna.

Lai saprastu garīgās atmodas avotus, no kurienes daudziem Latvijā dzima uzdrīkstēšanās kā Dāvidam stāties pretī Goliātam – bez ieročiem pretī Padomju tankiem, – katram cilvēkam noteikti ir savs stāsts. Es iepazīstināšu ar savējo.

Daudzkārt man vaicāts, kāpēc par to nerunāju? Atbilde ir apmēram tāda: ir jāpaiet laikam, lai doma nobriestu akadēmiski. Kopš 2000. gada, kad pārcēlos uz dzīvi Vācijā, intensīvi turpinu meklēt atbildes uz jautājumu: kas ir kristietības kodols un kā, balstoties uz seno teologu un kristietības apliecinātāju atstāto garīgo mantojumu, veidot jaunu kristīgās audzināšanas koncepciju, atbilstošu Latvijas kultūras un vēstures tradīcijai, kas nebalstītos uz abstraktām dogmām, bet bērniem būtu saprotama un dzīvē īstenojama mācība – kā dzīves pamats ar skaidru dzīves mērķi un izpratni par sevi kā garīgu būtni.

80. gadu beigās kristīgās Baznīcas aina Latvijā bija pavisam citādāka, nekā tā ir šodien. Nebija atgūti īpašumi. Veikali bija tukši. Saskaņā ar valdošo ateisma ideoloģiju, likumdošana aizliedza jebkāda veida bērnu un jauniešu iesaistīšanu kristīgā audzināšanā, par ko draudēja līdz 7 gadu ieslodzījums. Reliģiska satura literatūra bija ar likumu aizliegta. Ieiešana baznīcā draudēja ar izskaidrošanos Partijas komitejā, darba vietas zaudēšanu vai izslēgšanu no augstskolas. Tas bija laiks, kad valdīja neuzticēšanās un bailes, ka vari tikt nodots pat no kaimiņa vai tuva paziņas.

Pēc manas meitas kristībām Liepājas Lutera baznīcā 1983. gadā, regulāri sāku apmeklēt mācītāja Jura Rubeņa vadītos dievkalpojumus un lasīt tajā laikā aizliegto kristīga satura literatūru, kuru atveda mācītājs Modris Plāte. Kopš tā laika manas sarunas ar Dievu kļuvušas par manu miera oāzi, ikdienas spēka avotu un manas dzīves centru.

Tajā laikā strādāju Liepājā par skolotāju un metodiķi Pedagoģiskajā institūtā.

1988. g. Rīgā notika Tautas frontes dibināšanas kongress. Taču mani mazāk interesēja politiskās norises. Sapratu, ka tautas atmodai nepieciešama garīga dimensija, tā stabilā ass, ap ko vienoties un kas cilvēkus satur kopā. Un tā ir kristietība ar tās universālajām pamatvērtībām, kas 2000 gadu laikā integrējušās Rietumeiropas sabiedrībā, kļūstot par kodolu Eiropas cilvēktiesībām un morāles pamatiem. Bez šī garīgā pamata var veidoties tikai pseidodemokrātija ar politisku liekulību, psiholoģiskām manipulācijām un meliem.

Šā apsvēruma dēļ nolēmu mērķtiecīgi meklēt ceļus bērnu kristīgā audzināšanā.

1988. gada Adventa laikā kopā ar mācītāju Juri Rubeni Liepājas Lutera baznīcā noorganizējām pirmo ATKLĀTO bērnu dievkalpojumu. Bailes bija pārvarētas, un redzot, ka neesam apcietināti, decembra beigās atklāti bērnu dievkalpojumi notika 10 mācītāju grupas Atdzimšana un atjaunošanās draudzēs.

1989. gada Latvijas Izglītības biedrības rīkotajā konferencē lasīju referātu par bērnu kristīgu audzināšanu. Pēc šīs konferences nodibinājām Bērnu garīgās atdzimšanas sekciju. Skolotāju namā katru otro nedēļu pulcējās skolotāji no dažādām Latvijas vietām. Lekcijas lasīja teologi un filozofi.

Maijā Tautas Frontes rīkotajā konferencē Gars dara dzīvu... nolasīju referātu par Svētdienas skolām, kurā iezīmēju galvenos darbības virzienus, kurus turpmākajos gados arī īstenojām – to starpā kristīgo darbu ar bāreņiem un bērniem ar īpašām vajadzībām.

Šo referātu publicēja laikraksts Padomju Jaunatne, kas bija vislabākā reklāma. Sekoja aicinājumi par bērnu kristīgo audzināšanu stāstīt baznīcās un klubos. Cilvēku interese pieauga necerētā ātrumā. Viņi bija dzirdējuši radio vai TV, lasījuši laikrakstos un pārliecinājušies, ka represijas vairs nedraud. Baznīcas atdzīvojās, kad tajās ienāca bērni kopā ar vecākiem un vecvecākiem.

Līdz 1989. gada beigām luterāņu Baznīcā darbojās jau 100 Svētdienas skolas. Redzot sabiedrības neredzēti lielo interesi par bērnu kristīgo audzināšanu, tā laika Luterāņu Baznīcas arhibīskaps Kārlis Gailītis aicināja mani darbā.

Uz veidlapas darba līgumā ar Konsistoriju krievu valodā bija jānorāda amats sagādniece, jo tā laika likumdošana nepieļāva darbu, kas saistīts ar bērnu kristīgu audzināšanu. Tikai vēlāk to laboja, ierakstot Svētdienas skolu vadītāja.

Kopā ar arhibīskapu K. Gailīti un Teoloģijas semināra rektoru mācītāju Dr. R. Akmentiņu nolēmām organizēt Svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursus.

Pieteicās 168 dažādu konfesiju cilvēki no visas Latvijas. 29 bija profesionāli pedagogi. Pirmie lektori bija Guntis Dišlers, Skaidrīte Gūtmane, Pauls Žibeiks u.c. Mans uzdevums bija mācīt metodiku, ko radīju pilnīgi no jauna, atbilstošu tā laika apstākļiem. Vēlākajos gados lektoriem pievienojās ārvalstu latviešu teologi – mans draugs un padomdevējs Prof. Visvaldis Klīve, māc. Andris Sedliņš u.c.

Laikrakstā Svētdienas Rīts pasniedzējs G. Dišlers rakstīja: „Šīs nodarbības varētu nosaukt par mazo teoloģijas augstskolu, kur cilvēkus vieno domas par garīgo atmodu. Kristietības uzdevums šodien ir atklāt latviešu tautai savu neizmērojamo garīgo potenciālu, veidojot cilvēku, brīvu un skaidru. Kristietība nav tikai intelektuāla nodarbe, bet gan cilvēka stāja, apliecinājums un atbildība Dieva priekšā. Kristietībā par ieguvumu kļūst tikai tas, par ko mēs ikviens maksājam ar sevi pašu – nevis daļu, bet visu.“

Ar 1990. gadu Latvijas Radio kopā ar žurnālisti Dzintru Krašausku sākām veidot raidījumu ciklu Svētdienas skola, ko, spriežot pēc klausītāju vēstulēm, klausījās visu paaudžu cilvēki. Ar šo raidījumu un preses palīdzību notika visas sabiedrības reliģiskā izglītošana. Zuda ateisma ideoloģijas iesakņojušās bailes no Baznīcas, un aizvien vairāk vecāku vēlējās savus bērnus iesaistīt kristīgā audzināšanā.

Kad 1991. gadā izšķīrās mūsu Valsts liktenis, Latvijas iedzīvotāji apvienojās kopīgās lūgšanās, kurām pieslēdzās arī trimdas latvieši un cittautu kristieši visā pasaulē. Šis grandiozais kolektīvais garīgais spēks bija Kristus Svētā Gara izliešanās – īsts brīnums visai pasaulei. Tad, kad Latvijas Radio un TV 1991. gada barikāžu laikā paziņoja, ka pārtrauktas mācības visās mācību iestādēs līdz nākamo norādījumu saņemšanai, kopā ar citiem gāju Doma laukumā uz Radio māju, aicinot Latvijas bērnus, vecākus un skolotājus koncentrēties lūgšanām un paļāvību uz Dieva svētību mūsu zemei.

Pēc šiem notikumiem daudzi pieteicās Svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursos. 1991. gada aprīlī kursus beidza 121 skolotājs. Svētdienas skolās bija izveidoti bērnu kori, ansambļi, orķestri u.c. nodarbību grupas. Tur bērni smēlās sirds siltumu un jaunu skatu uz sevi un pasauli. Arī citu konfesiju draudzēs atvērās Svētdienas skolas. Rudenī skolotāju sagatavošana notika jau 2 plūsmās. Prāvestu iecirkņos bija koordinatori, Svētdienas skolu darbs bija stabili nostādīts un turpināja attīstīties.

1993. gadā arhibīskaps Gailītis rakstīja: „Tieši Svētdienas skolu straujā attīstība ir varbūt pats vērtīgākais sasniegums mūsu Baznīcas dzīvē šajā laikā. Šodien Svētdienas skolas ir jau divās trešdaļās no Latvijas luteriskajām draudzēm, t.i., ap 180. Tā ir tautas garīgās atmodas izpausme un rezultāts.

Pēc arhibīskapa K. Gailīša traģiskās bojāejas 1993. gadā Svētdienas skolu darbu pārņēma Gundega Lapiņa.

Doma par kristīgas skolas radīšanu radās jau laikā, kad vadīju Svētdienas skolas. Šī iecere konkretizējās 1990. g. Pasaules latviešu skolotāju konferencē Minsterē, kurā piedalījās arī tā laika Izglītības ministra vietniece B. Kubuliņa un nākamais Izglītības ministrs A. Piebalgs. Šajā konferencē iepazinos ar kristīgu skolu modeļiem.

Atgriežoties, sāku gatavot Kristīgās skolas modeli Latvijas apstākļiem, ar kuru iepazīstināju jauno Izglītības ministru Piebalgu. Viņš šo priekšlikumu akceptēja. Rīgas pašvaldības ierādītā ēka – bijusī skola bija pussabrukusi un vandāliski izdemolēta. To ieraugot, mani pārņēma bailes. Turklāt skolas administrēšanas darbs man bija svešs, jo Padomju varas gados šādus amatus varēja ieņemt tikai cilvēki, kas bija komunistiskās partijas biedri. Es biju bezpartejiska.

Taču Izglītības ministra iedrošināta, nolēmu riskēt.

Skolu valdē un komiteju sēdēs neskaitāmo birokrātisko jautājumu risināšana izraisīja vētrainas reakcijas no Padomju laika ierēdņu puses. 1991. g. janvārī – īsi pirms asiņainajiem notikumiem, skola tika apstiprināta. Tā laika valdība piešķīra līdzekļus skolas remontam. Pierādot kristīgās skolas lielo nozīmi sabiedrības garīgā atveseļošanā, tika nolemts to finansēt no Valsts līdzekļiem, kas tanī laikā bija īpaši svarīgi, jo tieši tad Latvijā sākās inflācija.

1991. g. rudenī skola uzsāka savu darbību ar pirmajām 5 klasēm, paredzot skolas augšanu līdz ģimnāzijai. Cilvēkiem bija dažādi priekšstati par kristīgu skolu. Vieniem tā asociējās ar klosteri, citiem ar pāraudzināšanas iestādi u.tml. Skolotāji nāca dažādu motīvu vadīti.

Skolā izdevās radīt to mājas atmosfēru, kas daudziem bērniem pietrūka savās ģimenēs, un viņi nāca uz skolu ar prieku. Tā bija pagarinātās dienas skola, kur, pateicoties vācu Baznīcas atbalstam, ierīkojām virtuvi, kur bērni, skolotāji un darbinieki varēja saņemt siltas pusdienas.

Tā kā mainījās Valsts politiskā iekārta, bija jāveido jaunas mācību programmas un mācību literatūra. Lielākā daļa skolotāju sadarbībā ar Izglītības ministriju iesaistījās pedagoģiskā pētniecības darbā, veicot pētījumus bērnu kristīgā mācīšanā un audzināšanā. 1995. g. Rīgas 1. kristīgā skola tika uzņemta Pasaules Kristīgo skolu asociācijā kā atbilstoša pasaules līmeņa standartam. Šajā Asociācijā skola sastāvēja līdz 2000. gadam.

Dzirdot pozitīvas atsauksmes, ar valsts skolas statusu atvērās arī Rīgas Sarkandaugavas, Bauskas, Dobeles kristīgā skola, Rīgas Doma skola un Liepājas kristīgais bērnudārzs. Ar privātās skolas statusu: Āgenskalna, Talsu kristīgā skola, Rīgas katoļu ģimnāzija un Liepājas Katoļu sākumskola. Visas šīs skolas tika atvērtas, pamatojoties uz Rīgas 1. kristīgās skolas teorētiskās bāzes.

1995. gada novembrī tika nodibināta kristīgo skolu asociācija Aspera. Mērķis bija apvienot kristīgās skolas profesionālā organizācijā, padziļinot sadarbību un pedagoģiski pētniecisko darbu bērnu kristīgās audzināšanas un izglītošanas jomā, veicinot reliģijas mācības un ētikas mācības integrāciju Valsts skolu sistēmā.

Sākot ar 1993. gadu pavērās iespēja reliģijas mācību integrēt vispārizglītojošo skolu programmās. Kļūstot par Izglītības un zinātnes ministra padomnieci reliģijas un ētikas jautājumos un piedaloties neskaitāmās Izglītības un Cilvēktiesību komiteju sēdēs Saeimā, saskāros ar deputātu absolūtu profesionālu nekompetenci reliģiskos jautājumos. Šā iemesla dēļ laikam ne par vienu Saeimas likumprojektu nav noritējis tik ilgstošs un komplicēts tā sagatavošanas process, kā par reliģisko izglītību. 1993. gadā tika izveidota Starpkonfesionālā kristīgās izglītības kolēģija, kas sastāvēja no kristīgo Baznīcu vadītāju nozīmētiem pārstāvjiem. Nodoms bija izveidot kopīgu mācību programmu. Arī skolotāju sagatavošanai bija izstrādāts priekšlikums. Pēc tāda principa būtu radītas arī mācību grāmatas.

Drīz pēc tam Starpkonfesionālās kristīgās izglītības kolēģija organizēja plašu konferenci, kurā piedalījās arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvji. Neierasti lielais dalībnieku skaits atspoguļoja ieinteresētību un gatavību kopīgi strādāt visu konfesiju skolotājiem.

Taču vienā no 1994. g. apspriedēm, kurā piedalījās lielāko tradicionālo kristīgo konfesiju vadītāji un kolēģijas pārstāvji, Romas katoļu Baznīcas vadība savas domas bija mainījusi, iestājoties vienīgi par konfesionālu ticības mācību. Starpkonfesionālā kristīgās izglītības kolēģija ar to dienu izbeidza savu darbību.

Mani norādītie iemesli, kāpēc mūsu multikonfesionālajā vidē ieviest konfesionālu ticības mācību ir pilnīgi neiespējami ne deputātiem, nedz arī baznīcu vadītājiem nelikās saistoši. Tika pieņemts likums par konfesionālu ticības mācību.

Izglītības un zinātnes ministrija, apkopojot 1997.-98. mācību gada rezultātus par reliģiskās izglītības stāvokli valstī, secinājusi, ka no 1028 skolām tikai 194 skolās bērni izvēlējušies ticības mācību, kas sastāda tikai 4% no visiem skolu audzēkņiem. 96% bērnu paliek bez jebkādas reliģiskās izglītības iespējām.

Tikai pēc 2000. gada, apejot pieņemto likumu par ticības mācību, jaunāko klašu bērniem tika piedāvāta starpkonfesionāla kristīgās mācības programma. Taču labvēlīgo iespēju laiks bija pagājis.

Šodien mēs atrodamies jaunu izaicinājumu priekšā, kas prasa uzdrīkstēšanos iesākt jaunu reformāciju kristīgās audzināšanas laukā. Garīgo vērtību balstu zudums šobrīd skar visu cilvēci, ne tikai Latviju. Bez centrālā garīgā orientiera cilvēks nespēj atšķirt labo no ļaunā, un tas ir visu mūsdienu krīžu iemesls. To var salīdzināt ar kuģi, kurš neredzot krastā spožu bāku, dreifē no viena kuģa ugunīm uz citām, kuri tāpat kā viņš maldās uz nekurieni. Tāpat kā jebkurai zinātnei, arī cilvēka garīgai pasaulei ir stingri likumi, kuri šifrētā valodā atrodami Svētajos Rakstos. Kristīgai mācībai saprotamā veidā jāatklāj šīs dziļās patiesības mūsu bērniem.

Kā zināms, pedagoģijas zinātne mūsdienās attīstās 3 virzienos:

pedagoģijas tehnoloģiju modernizācijas virziens, kad skolēns saņem daudz informācijas, standartiem atbilstošas zināšanas;

virziens – personības ievadīšana šajās izglītības tehnoloģijās. Tas ir progresīvs – Informāciju Tehnoloģiju uzvaras gājiena virziens;

garīgās izglītības un audzināšanas virziens. Ja mēs, profesionāļi, vadām šos 3 virzienus, mums ir jāpielāgo pedagoģija konkrētai kultūras un vēstures tradīcijai. Kur šajā tehnoloģiju virzienā ir ierādīta vieta kristietības fenomenam?

Pedagoģijas process virzās cauri daudziem nezināmajiem. Jo pie visas mūsu vēlēšanās būt progresa nesējiem savu bērnu apziņā, mums ir jārēķinās ar 3 zināšanu pakāpēm, par kurām vēl 7.gs. runāja Sīrijas Izaks. Tās ir:

zināšanas, kas nodarbojas ar jutekliski tveramo, materiālo, ko bērns apgūst mācoties;

zināšanas, kas nodarbojas ar domāšanu par sevi pašu – tās apgūst gan teorētiski, gan pieredzē;

zināšanas, kas cilvēku dara aktīvu, gudru un laimīgu – zināšanas par dievišķo pasauli, kas ir iegūstamas, vienīgi, kultivējot augstākās racionalitātes formu – ticību.

Šeit ir šodienas pedagoģijas problēma.

Savu atmiņu stāstu noslēgšu ar vārdiem no Salamana Gudrības grāmatas, kas palīdz izskaidrot, kāpēc atrodamies tik dziļā ekonomiskā un garīgā krīzē: „... ļaunprātīgā dvēselē gudrība nieienāks un grēka savalgotā miesā nemājos. Izglītotājs Svētais Gars viltus vairīsies, stāvēs atstatu no neprātīgiem spriedumiem un, netaisnībai tuvojoties, kaunēdamies atkāpsies...“

Mag. Paed. Vera Volgemute Rozīte
Konference Rīgā, 17.03.2017.
Laikrakstam „Latvietis“