Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Bērnības un pusaudža gadu atmiņas (2)

No kontrrevolucionāra līdz Saukas nacionālo partizānu cietumniekam

Laikraksts Latvietis Nr. 559, 2019. g. 25. sept.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pļaviņu pamatskola. FOTO Guntars Saiva.

Emīlijas Prūsas māja Pļaviņās Meža ielā 1. FOTO Guntars Saiva.

Mūsu dzīvoklis Pļaviņās Baznīcas ielā 24. FOTO Guntars Saiva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL558.

Pļaviņu pamatskolā

Skolas gaitas uzsāku pirmskolā 1936./1937. mācību gadā. Skolā mācījos līdz 1940. gada janvārim, kad tēvu pārcēla uz Jēkabpili.

Toreiz mācības notika arī sestdienu priekšpusdienās. Mūsu klasē bija divi žīdu tautības skolnieki. Viņiem ticība neļāva sestdienās rakstīt. Tamdēļ skolotāji nekādus rakstu darbus nevarēja uzdot. Tā visai klasei tika savs labums.

Jau minēju, ka mūsu mājā bija otrs dzīvoklis. Tajā dzīvoja Milleru ģimene ar diviem bērniem – zēnu un meiteni, dažus gadus jaunākiem par mani. Mēs ar viņiem ļoti labi satikām. Milleri bija žīdu tautības. Bērni apmeklēja mūsu skolu, bet bija kādā zemākā klasē. Šad un tad mēs kopīgi spēlējāmies. Ja tā bija sestdiena un kaut kas bija jāgriež ar šķērēm, tad to bija jādara man, jo sestdienā viņi to nedrīkstēja. To mēs uzskatījām par pilnīgi normālu lietu, un tas mums nekādas problēmas neradīja. Vairākas reizes mēnesī pie Milleriem nāca rabīns, kas mācīja bērniem kādu veco valodu.

Ir saglabājušās dažas pamatskolas liecības. Esmu bijis tāds viduvējs skolnieks. Daži piecinieki, bet lielāko tiesu četrinieki un pat trijnieki.

No liecībām var uzzināt arī dažu tā laika skolotāju vārdus. 1936./1937. mācību gadā klases audzinātāja bijusi A. Vīksne. 1937./1938. mācību gadā klases audzinātāja A. Feders [sic]. 1938./1939. mācību gadā A. Priednieks.1939./1940. mācību gadā Antons Duks (diriģenta Sergeja Duka brālis).

1938./1939. mācību gada liecībā ir arī ieraksts, ka praktiskie darbi 13. jūnijā un 29. jūlijā. Šajos darbos sakopām skolas apkārtni, jo tur kādreiz bija stikla fabrika. Zeme vēl bija pilna gan ar lielākām, gan mazākām stikla šķembām, kas bija jāsavāc. Arī dažas vingrošanas stundas izmantoja šim darbam.

Pēdējai, 1940./1941. mācību gadā saņemtajai liecībai bija varens nosaukums:

PSRS
Latvijas PSR
Izglītības Tautas Komisāriāts
Pļaviņu nepilnās vidusskolas
LIECĪBA
4. klases skolniekam
Guntaram Saivai. [sic]

Par skolas laiku ir saglabājušās ne mazums atmiņu. Šeit minēšu tikai vienu. Garajā brīvstundā skolā varēja pirkt dažādas maizītes un pat kūkas. Skolnieku lielākai daļai, un ne visiem, bija tikai 6 santīmi, par ko varēja nopirkt vienu smalkmaizīti. Bet pilsētā bija arī diezgan turīga Martinsonu ģimene, kurai piederēja manufaktūras veikals. Viņu divi dēli varēja atļauties par 12 santīmiem pirkt īsta krējuma štopkūkas, kādreiz pat divas. Kā gan mums toreiz gribējās, ka arī mēs tādas varētu atļauties! Tie, kam vecāki nevarēja atļauties pat tos 6 santīmus, varēja par vienu vai diviem santīmiem nopirkt konfekti.

Visu manu skolas laiku līdz padomju okupācijai skolas pārzinis bija Roberts Cers. Viņš bija strādājis Pļaviņu pamatskolā jau kopš 1931. gada.

Ar skolas pārzini mums zēniem bija domstarpības. Mēs gribējām audzēt matus (ne jau tik garus kā šodien), bet pārzinis pastāvēja, ka tie jāgriež uz nullīti. Mums bija jāpadodas.

Cers mācīja skolā dažādus priekšmetus. Bet viņam bija viena liela mīlestība – gatavot dažādus koka priekšmetus. Pamatskolai blakus bija ģimnāzija. Tur bija ar kājām minama koku virpa. Vairākas reizes viņš dažus no mums lūdza palīdzēt šo virpu mīt. Pašam tad bija vieglāk strādāt ar virpojamo kaltu. Bija arī viena labā puse, minot virpu, jutāmies darot kopīgu darbu.

Nezinu, vai viņš palika pārziņa posteni arī padomju okupācijas laikā.

Vienu dienu 1942./1943. gada ziemā bijām ar dažiem skolas biedriem no Jēkabpils aizbraukuši slēpot uz Cigoriņa kalnu pie Pļaviņām. Tur redzēju Ceru slēpojot. Mani viņš nepazina, un arī es nemēģināju ar viņu runāties.

1939. gadā Pļaviņās

Liels pārdzīvojums bija 1939. gada vasarā būt Rīgā Aizsargu 20 gadu jubilejas svētkos Uzvaras laukumā (nesajaukt ar tagadējo Uzvaras parku). Mātei ar viņas Pļaviņu sportistu vingrotāju grupu uzstāšanās vieta bija tieši pie pašas valdības ložas. Uzvaras laukums vēl nebija pilnīgi uzbūvēts, tomēr jau 1938. gadā tur notika IX Vispārējie dziesmu svētki. Laukuma būvei es biju ziedojis vienu latu no tās naudas, ko biju saņēmis par savākto metāllūžņu pārdošanu. Toreiz ikviena pusaudža sapnis bija velosipēds. Biju jau tuvu pie 100 latiem sakrājis, bet Latvijas okupācija 1940. gadā to ieceri izjauca.

1939. gada 4. septembrī Rīgā, Uzvaras laukumā notika mazpulku organizācijas 10 gadu jubileja. Lai gan biju gatavojies piedalīties jubilejā, bet mazas veselības problēmas man šo prieku liedza. Pavadīju gan draugus uz Pļaviņu staciju.

1939. gada 5. oktobrī Latvija parakstīja līgumu ar Padomju Savienību, kas tai atļāva Liepājā un Ventspilī ierīkot kara flotes bāzes un ievest noteiktu skaitu padomju karavīru. Lai nodrošinātu miermīlīgu padomju armijas ievešanu, aizsargiem bija uzdots apsargāt tās dzelzceļa līnijas, pa kurām iebrauca padomju ešeloni. Tēvam vienu dienu bija jāapsargā dzelzceļa līnija kādu kilometru no Pļaviņu stacijas Krustpils virzienā. Gāju tēvam līdzi. Redzējām pabraucam garām vairākus preču vagonu ešelonus. Dažos pa atvērtām vagonu durvīm varēja redzēt solos sēžam padomju karavīrus.

Neilgi pēc padomju bāžu ierīkošanas pienāca valsts 21 gada jubileja, kas izvērtās par pēdējo brīvajā Latvijā. Kā parasti svinības Pļaviņās sākās 18. novembra rītā ar vietējā pūtēju orķestra Roberta Auziņa vadībā no baznīcas torņa atskaņoto Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils. Pēc tam tirgus laukumā notika parāde. Tur bez Latgales divīzijas štāba rotas, pūtēju orķestra, pilsētas aizsargu, aizsardžu un jaunsargu nodaļām pirmo reizi piedalījāmies arī mēs – Pļaviņu mazpulku nodaļas dalībnieki. Uz Latgales divīzijas komandiera ģenerāļa Artura Krustiņa sveicienu: Sveicināti, mazpulcēni!, braši atbildējām: Esiet sveiks!

Parāde noslēdzās ar ģenerāļa uzrunu un kopīgi nodziedāto Dievs, svētī Latviju.

Parādei sekoja dievkalpojums prāv. P. Rozenberga vadībā. Baznīcā organizēti iesoļoja armija, aizsargi un aizsardzes. Pēc dievkalpojuma Pļaviņu ģimnāzijas zālē pilsētas vecākā Pētera Lācīša vadībā sekoja paplašināta pilsētas valdes sēde.

No 1939. gada oktobra līdz decembrim notika vācbaltu repatriēšanās uz Vāciju. No Pļaviņām repatriējās notārs fon Osten-Zakens ar dzīves biedri. Osten-Zakeni ir plaši pazīstama dzimta. Jau Tolstojs savā laikā bija minējis šīs dzimtas vārdu; Krievijas cara galmā ir bijis Osten-Zakens, kas labi runājis latviski. Ļoti iespējams, ka Pļaviņu Osten-Zakens bija Kurzemes baronu pēctecis. Bet viņa izcelsme nav tā svarīgākā.

Repatriējās arī Kundrātu ģimene, kurai piederēja jau minētais zemes gabals starp Daugavas un Baznīcas ielu. Daugavas ielas namā bija Osten-Zakena notāra birojs. No rītiem barons gāja pēc pasta garām mūsu dzīvoklim. Vairākas reizes viņu redzēju. Kalsns cilvēks ar spieķi rokā. Izteikts, palīks deguns, īsts barona paskats. Runāja, ka, lai uzturētu ādas krāsu, katru rītu izdzerot pudelīti salda krējuma.

Barons bija apprecējis savu sekretāri. Diemžēl viņas priekšvārds ir izzudis no atmiņas. Viņa bija Pļaviņu aizsardžu nodaļas priekšniece. Neatceros, kas kļuva par priekšnieci pēc viņas repatriēšanās. Māte tā nebija.

Ja būtu turpinājusies Latvijas valsts, tad pēc Kundrātu repatriēšanās, māju, kurā mēs dzīvojām, vecāki bija nolēmuši iegādāties. Pirkums būtu bijis izdevīgs, jo bankas aizdevums nebūtu pārsniedzis kompensāciju, kuru no Latvijas valsts Kundrāti bija saņēmuši repatriējoties.

Vēl, tikai kādu mēnesi pirms mūsu valsts okupācijas, mazpulku rindās piedalījos 1940. gada 15. maija svinīgajā parādē. Uz ģenerāļa Krustiņa mazpulkiem veltīto sveicienu: Augat lieli!, braši atskanēja mūsu solījums: Augsim Latvijai!

Saukā

Jau minēju, ka, sākot ar 1933. gadu, vasarās kādu laiku pavadīju Neretas pusē. 1937. gadā mātes vecākās māsas ģimene pārcēlās par rentniekiem uz Saukas pagasta Māliņu jaunsaimniecību, kas atradās tieši pie Saukas baznīcas. 18 ha jaunsaimniecības viens zemes gals robežojās ar baznīcas akmeņu sētu, otrs – aizsniedzās līdz Saukas ezeram.

Jaunsaimniecība piederēja Aleksandram (Sašam) Ribākam. Zemi strādāt viņš negribēja, tamdēļ saimniecību izrentēja. Saša skaitījās tāds kā daiļamatnieks –krāsotājs, lai gan pārāk bieži nestrādāja. Kā katru gadu, tā arī 1940. gada pavasarī ar vecomāti ieradāmies Māliņos.

Toreiz ziņas lauciniekus sasniedza ar nokavēšanos. Tāpat kā daudzās mājās, arī Māliņos nebija ne telefona, ne radio. Arī laikraksti bija dažu dienu veci. Ķeguma spēkstacija gan bija uzcelta un daļēja lauku elektrifikācija varēja sākties, taču Saukas apkārtni tā vēl nebija sasniegusi. Tamdēļ arī radio aparāti bija tikai nedaudz mājās un tie paši bija t.s. kristāla aparāti, kurus varēja klausīties tikai ar austiņu palīdzību. Otrā pusē Saukas baznīcai, tikai kādi 150 m no Māliņiem, bija krejotava. Tur bija ar motoru piedzenams elektrības ģenerators, un tur bija arī radio. Uz krejotavu onkulis katru rītu ar kāšiem nesa iepriekšējā dienā izslaukto pienu. Krejotavu vadīja Līvija Sotoka. Mēs bijām viņas tuvākie kaimiņi. Viņa bieži ciemojās Māliņos. No viņas dabūjām zināt, ka esam kādu lielu notikumu priekšvakarā. Prezidentam bijis paredzēts ierasties Latgales novada dziesmu svētkos, bet viņš bija palicis Rīgā.

17. jūnija vakarā mūs uzaicināja krejotavā noklausīties prezidenta Ulmaņa uzrunu latviešu tautai. Dzirdējām prezidentu paziņojot, ka mūsu zemē kopš tā rīta ienākot padomju karaspēks, bet, ka tas notiekot ar valdības ziņu un piekrišanu. Liktenīgais paziņojums nobeidzās ar vēlāk tik daudz citēto un debatēto pēdējo teikumu: Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās. Satraukti devāmies mājās. Grūti atcerēties, ko es īsti pārdzīvoju, noklausoties prezidenta teikto. Atskatoties, esmu pateicīgs Līvijai Sotokai, ka man bija izdevība dzirdēt šo liktenīgo paziņojumu.

Nākošajā dienā jau dzirdējām trokšņus Lones virzienā, jādomā, ka tur virzījās padomju armijas kolonas. Pašā Māliņu apkārtnē nekādu karaspēka kustību neredzējām.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com