Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija – Linda Graudiņa

Melburna – Rīga – Melburna – 2020

Laikraksts Latvietis Nr. 632, 2021. g. 13. janv.
Olita Zariņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Linda centrā ar Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes 3. kursa studentiem un lektoriem (no kreisās). FOTO no Lindas Graudiņas personīgā arhīva.

No kreisās: Linda Graudiņa, Latvijas Farmaceitu biedrības (LFB) prezidente Dace Ķikute. FOTO no Lindas Graudiņas personīgā arhīva.

2018. gadā Dziesmu svētkos Latvijā. No kreisās: Linda, dēls Oskars, meita Linda, vīrs Andis. FOTO no Lindas Graudiņas personīgā arhīva.

Linda pie Alfrēda slimnīcas Melburnā. Fonā helikopteru nosēšanās platforma un helikopters. FOTO no Lindas Graudiņas personīgā arhīva.

Andis un Linda Graudiņi Latvijā. FOTO no Lindas Graudiņas personīgā arhīva.

No kreisās: Olita Zariņa, Linda Graudiņa. FOTO no Lindas Graudiņas personīgā arhīva.

Linda Graudiņa ir Melburnas Alfred Health slimnīcas vadošā farmaceite, kuras pārziņā ir zāļu drošuma jautājumi. Austrālijas kolēģei visai liela 2020. gada daļa – no februāra sākuma līdz jūnija beigām – pavadīja savu senču dzimtenē Latvijā, bet šis laiks bijis auglīgs, iekļaujoties farmācijas dzīvē un daloties ar savām zināšanām.

Latvijā Linda uzturējās kopā ar savu dzīvesbiedru, neatliekamās medicīnas un klīniskās toksikoloģijas profesoru Dr. Andi Graudiņu, kas strādā Monaša (Monash) Universitātes slimnīcā.

Alfrēda slimnīcā atrodas viens no Austrālijas lielākajiem neatliekamās palīdzības un traumu centriem un intensīvās aprūpes nodaļa, darbojas apdegumu dienests, melanomas dienests, pavalstī vienīgais sirds un plaušu transplantācijas centrs, notiek onkoloģijas, pulmonoloģijas, kardioloģijas, psihiatrijas slimnieku aprūpe un rehabilitācija.

Šī nebija pirmā Graudiņu ģimenes viesošanās Latvijā. Pēdējā laikā Latvija apmeklēta gandrīz katru gadu, dziedājuši pat pēdējos Dziesmu svētkos. Lindas dzīvesbiedrs ik gadu piedalās Eiropas toksikologu kongresā, pa ceļam uz kādu nedēļu iegriežoties Rīgā. Šogad gan bija plānots pamatīgāks ceļojums, jo Austrālijā valsts slimnīcas personāls pēc 10 gadu darba var izmantot vairāku mēnešu apmaksātu atvaļinājumu. Linda nezina, vai vēl kaut kur pasaulē tā mēdz būt: „Ar vīru nolēmām, ka ņemsim garās brīvdienas, brauksim uz Latviju, draugi Rīgas centrā mums izīrēs dzīvokli, ciemosimies, brauksim uz kongresiem – Tallinā bija paredzēts toksikoloģijas kongress, kur vīrs bija aicināts uzstāties, arī man bija plānots viens priekšlasījums, vēl gribējām ar velosipēdiem apceļot Šveici un Londonā apciemot dēlu Oskaru – viņš ir paramediķis, strādā neatliekamās palīdzības brigādē, apkarojot Covid. Taču gandrīz nekas neizdevās. Palikām Rīgā, ceļojām pa Latviju, un tas bija jauki.”

Iepriekšējās reizēs Graudiņi šurp devušies maijā un jūnijā. Šoreiz gribējuši redzēt ziemu un agro pavasari. Priecējušas dabas pārmaiņas, ziedi, koši zaļās pļavas un meži, kādu Austrālijā nav nemaz.

Pēc atgriešanās mājās Linda jau publicējusi iespaidus par Latvijā pieredzēto Austrālijas Slimnīcu farmaceitu biedrības žurnālā Pharmacy GRIT. (GRIT atšifrējums ir Growth, Research, Innovation, Training – izaugsme, pētniecība, inovācijas, apmācība.) Austrālijas farmaceiti nu var par mums uzzināt, žurnālā publicētas fotogrāfijas no Lindas arhīva ar RSU treškursniekiem, Saules aptieku, Homeopātisko aptieku, Farmācijas muzeju u.c.

Olita Zariņa: Pastāstiet, ko izdevās paveikt Latvijā? Vai šie darbi bija ieplānoti, vai tie bija spontānu ideju rosināti?

Linda Graudiņa: Jau 2019. gadā ar Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes dekāni Daci Banderi bijām vienojušās, ka nolasīšu dažas lekcijas. Februārī to izdarīju, vadīju arī vienu semināru studentiem. Tad iepazinos ar klīnisko farmaceiti Inesi Sviestiņu un viņas darbu Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā (BKUS). Saņēmu Ineses piedāvājumu nolasīt lekcijas par zāļu drošumu arī Latvijas Universitātes farmaceitiem. Taču pēc vienas lekcijas Covids iesākto pārtrauca.

Biju pozitīvi pārsteigta, ka studenti labi uztvēra manu tēmu. Zināju, ka te studiju programmā ir lielāks uzsvars uz ķīmiju, zinātni, laboratorijas darbiem, bet arī zāļu drošuma jautājumus studenti labi izprot. Seminārā RSU trešā kursa studenti bija ļoti ieinteresēti, labi saprata manis dotos uzdevumus. Par universitātēm man ir ļoti labs iespaids, tur izcilā līmenī māca farmāciju.

Kad tikos ar Latvijas Farmaceitu biedrības (LFB) prezidenti Daci Ķikuti, viņa ieteica papildināt attālinātas apmācības platformu, ierakstot lekciju praktizējošiem farmaceitiem tālākmācībai. To izdarījām sadarbībā ar Medikamentu informācijas centru.

Tā kā gribēju pēc iespējas pamatīgāk iepazīties ar farmācijas nozari Latvijā, biju priecīga, ka LFB prezidente man daudz ko pastāstīja un ieteica.

OZ: Ko jaunu redzējāt un uzzinājāt?

LG: Vispirms jau daudz uzzināju par LFB – nopietna, farmaceitu atzīta organizācija.

Viesojos skaistajā Saules aptiekā, kur ļoti moderni organizēts darbs. Apskatīju Farmācijas muzeja neparastos krājumus. Biju Homeopātiskā aptiekā un ražotnē, kur gatavo šīs zāles. Austrālijā par homeopātiju ir dzirdēts, bet tā nav populāra. Arī es esmu gana skeptiska, bet ar cieņu izturos pret to, ko redzēju Homeopātiskā aptiekā. Tai ir iespaidīga vēsture, tur strādā farmaceites, cilvēki nāk ar ārstu receptēm. Tas man bija kaut kas jauns. Manas domas ir drusku mainījušās.

Mani pārsteidz Latvijas farmaceitu plašās zināšanas par ārstniecības augiem. Austrālijas augstskolās par tiem praktiski nemāca. Tik vien kā dažas lekcijas, arī aptiekās piedāvājums ir mazs. Austrālijā nav tradīcijas lietot augu valsts zāles. Šejienes daudzskaitlīgie grieķi, itāļi un ķīnieši lieto viņu izcelsmes valstīs populārus augu līdzekļus, bet citi ne.

Latvijā iepazinos ar klīniskām farmaceitēm – Inesi Sviestiņu, Ingu Urtāni, Ingu Mauliņu, kura par klīnisko farmaceiti strādā divās slimnīcās – Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcā un Vidzemes slimnīcā Valmierā. Kolēģēm ir interesantas idejas, viņas daudz strādā. Gribu uzturēt sakarus, jo labprāt sadarbotos.

Diemžēl novēroju, ka farmaceitiem nākas darīt daudz neatalgota darba, tā ir sāpīga lieta, īpaši slimnīcu aptiekās.

OZ: Kā Austrālijā tiek aizstāvētas farmaceitu pozīcijas?

LG: Darbojas Austrālijas farmaceitu biedrība (Pharmaceutical Society of Australia), kas pārstāv 32 000 farmaceitu no visām nozarēm. Kopš 1941. gada pastāv Slimnīcu farmaceitu biedrība (Society of Hospital Pharmacists of Australia, SHPA), kurā ir 5000 biedru un kas pēdējos gados aktīvi iesaistās krīzes situāciju risināšanā medicīnas aprūpē, aizstāv farmaceitu tiesības, dod padomus par zālēm valsts politikas veidošanā, farmaceitiem rīko kursus, kongresus, veido vadlīnijas, publicē žurnālu. Slimnīcā pastāvīgi cenšamies novērst zāļu trūkumu, kas var veidoties piegādes grūtību dēļ, jo Austrālija ir sala, daudz zāļu tiek importētas. Ja šajās valstīs ir krīze, jāmeklē iepirkumi citur.

OZ: Vai SHPA ietver arī klīniskos farmaceitus?

LG: Jā, tā vieno visus slimnīcu farmācijas speciālistus, arī asistentus un valsts institūcijās un zāļu ražošanā strādājošos farmaceitus. Biedrībā var iesaistīties arī studenti un vispārēja tipa aptieku farmaceiti.

OZ: Kā klīniskais farmaceits sadarbojas ar pacientu?

LG: Tas notiek slimnīcā uz pacientu vērstas aprūpes ietvaros. Klīniskais farmaceits bieži ir pirmais, kas runā ar pacientu, kurš tikko uzņemts slimnīcā. Farmaceits no pacienta vai viņa radiniekiem uzzina, kādas zāles slimnieks lietojis mājās, pieraksta, cik lielu devu un cik bieži lieto. Dažkārt šajā sarunā pacients atzīstas, ka nav lietojis ārsta parakstītās zāles, jo bijusi slikta dūša, izsitumi vai kas cits. Zāles parakstījušais ārsts var informēt slimnīcu par ordinētām zālēm, nezinot, ka pacients tās nelieto, tāpēc mēs tomēr runājam ar pacientu pašu. Slimnīcā ārstējošais ārsts saņem farmaceita izveidotu sarakstu par pacienta lietotām zālēm. Ārsts ordinē zāles no šā saraksta – tā ir standarta elektroniska veidlapa, kas paliek pacienta slimības vēsturē. Farmaceits noskaidro, vai pacientam ir alerģija pret kādām zālēm, vai bijušas blaknes.

Jautājam arī, vai pacients smēķē. Mums ir liela smēķēšanas atmešanas klīnika, kur farmaceiti palīdz tikt vaļā no šī netikuma. Austrālijā smēķē mazāk nekā 15% iedzīvotāju (Latvijā aptuveni 50%). Tas ir liels slogs veselībai, palielina vēža un plaušu slimību risku, ārstēšana ir dārga. Labāk apstāties agrāk, pirms nopietnām slimībām. Tas ir lētāk gan veselības aprūpes sistēmai, gan arī pacientam pašam. Farmaceits lemj par ieteicamo līdzekli smēķēšanas atmešanas veicināšanai, piemēram, nikotīna plāksteri vai košļājamo gumiju, ko arī iekļauj sarakstā.

Parasti pacienti sarunā ar klīnisko farmaceitu nosauc zāļu zīmola nosaukumu, bet slimnīcā lieto starptautisko nepatentēto nosaukumu (SNN). Ārsti patiešām ir ieinteresēti farmaceitu darbā un atbalsta to. Zāļu drošumu pārzina farmaceiti, bet arvien vairāk par to kļūst informētāki arī ārsti, medmāsas un citi medicīnas speciālisti.

Klīniskie farmaceiti kopā ar ārstiem dodas arī nodaļās slimnieku vizītēs, strādā diabēta un citās klīnikās, pārrauga antibiotiku lietošanu. Protams, klīniskie farmaceiti var konsultēt arī ambulatoriski.

OZ: Cik farmaceitu strādā Alfrēda slimnīcā?

LG: Alfrēda slimnīcā ir viena no lielākām farmācijas nodaļām Austrālijā. No Austrālijas 31 108 reģistrētiem farmaceitiem Viktorijas pavalstī strādā 8853, bet Alfred Health trīs slimnīcās un vienā infekciju klīnikā – apmēram 110 farmaceitu. Mūsu nodaļas direktors daudz dara, lai veicinātu farmaceitu darbu ar pacientiem, medmāsām un ārstiem. Ārsti mūs ļoti atbalsta, tāpēc farmaceitu ir daudz, un viņiem ir darba pilnas rokas. Daļa farmaceitu strādā aptiekās, daļa onkoloģisko un citu sterilo zāļu sagatavošanā, ambulatoriskās klīnikās, infektoloģijas klīnikā u.c.

OZ: Kā panākat, ka ārsti jūs saprot?

LG: Jācenšas meklēt to, kur varam atslogot ārstus, palīdzēt medmāsām; mūsu kopīgais mērķis ir uzlabot pacientu veselību.

Svarīgi jau studiju laikā apgūt komunikāciju. Ja farmaceits kādā jautājumā ir kompetents, šīs zināšanas ārstam nav jāpasniedz aizrādot, bet lietišķi un draudzīgi.

Pie mums jau mācību gada sākumā farmaceiti, apmēram, 60 jauniem ārstiem māca par zālēm no praktiskās puses. Viņi redz, ka farmaceiti ir kompetenti, novēro arī pieredzējušu ārstu attiecības ar farmaceitiem, un tā tas turpinās. Jaunie ārsti ir bez aizspriedumiem, viņi pieņem zināšanas no farmaceitiem, nedomā, ka šīs specialitātes konkurē, bet redz, ka farmaceits palīdz ārstam, dod kaut ko ekstra.

Man ir iespaids, ka ārstiem Latvijā sāk veidoties labas attiecības ar klīniskiem farmaceitiem, bet šo speciālistu slimnīcās ir pārāk maz. Farmaceitiem un ārstiem jādarbojas multidisciplinārās grupās ar mērķi uzlabot slimnieku veselību.

OZ: Kā rīkojaties, ja farmaceitam darbā ar zālēm gadās pieļaut kļūdu?

LG: Ja kļūdas slēpj, mēs nevaram mācīties Piemēram, mūsu aptiekā gadījās nopietna kļūda. Asistenti bija mainījuši gatavošanas gaitu ar adrenalīnu intravenozai sagatavošanu. Pārrunājām ar asistentiem darba gaitu un mainījām to, lai tā nenotiktu atkal. Tā jārīkojas kļūdu gadījumā. Nevis klusiņām jāsaskatās: „Tie maisi bija nepareizi, metam ārā, nevienam neteiksim.“ Tā katru nopietnu kļūdu analizējam – vai bija iesaistīts ārsts, medmāsa vai farmaceits, lai mācītos un labotos. Kļūdas gadījumā kriminālprocess nedraud.

Lietojam elektronisku ziņošanas sistēmu, un ikviens var ziņot par kļūdu. Tā varam pētīt, kā uzlabot darbu. Šķiet, Latvijā BKUS ir līdzīga kārtība.

Par kļūdām kādreiz sagatavojam publikāciju, jo tā noder kolēģiem piesardzībai. Ieteiktu kolēģiem Latvijā, ja notikusi kļūda, to aprakstīt un publicēt Materia Medica, lai citi no tā var mācīties. Kaut vienu lappusi, nesaucot vārdā slimnīcu, aptieku vai personālu: bija tāda problēma, rīkojāmies tā, rezultāts tāds. Tas nav liels darbs, bet vērtīgs.

OZ: Vai farmaceiti ir čakli ziņotāji par blaknēm?

LG: Ziņošana par blaknēm ir manu interešu lokā. Katru mēnesi ārsti un farmaceiti tiekas darba grupā pārrunāt zāļu blaknes un ziņojumus.

Biežāk farmaceiti blakņu tēmu skar sarunā ar pacientiem. Mums ir elektroniska veidlapa, ko farmaceits aizpilda un atsūta grupai. Šos ziņojumus katru mēnesi pārrunājam, rakstām ieteikumus pacienta slimības vēsturē. Arī sūtām pacientam vai ārstam vēstuli, kurā norādīti ieteikumi saistībā ar novēroto blakni, piemēram, veikt pārbaudi alerģijas klīnikā, nelietot penicilīna grupas zāles vai zāļu lietošanas gadījumā veikt asinsanalīzes.

Sūtu šos ziņojumus par blaknēm mūsu Valsts zāļu aģentūrai (Therapeutic Goods Administration, TGA). Savukārt TGA sūta ziņojumus uz Upsalu Zviedrijā pasaules mēroga datu apkopošanai.

OZ: Kas ietilpst jūsu tiešos vadošās farmaceites pienākumos?

LG: Pārraudzīt zāļu lietošanas drošumu Alfred Health trīs slimnīcās visās nozarēs. Sadarbojos ar medmāsām, ārstiem. Katru mēnesi notiek komitejas sanāksme, kuru vada mūsu farmācijas direktors, piedalās ārsti, administrācija, medmāsas, klīniskie farmaceiti un pacientu pārstāve. Pārrunājam notikušo, meklējam iespējamo risku, plānojam darbu, veicam pētījumus.

Kad saņemam jaunas zāles, apskatos iepakojumu, vai marķējums ir skaidrs, lai medmāsas var droši strādāt. Dažreiz no Japānas saņemam zāles ar marķējumu japāņu valodā. Tādas zāles nevaram no aptiekas izsniegt nodaļām, liekam skaidru marķējumu.

Esam ziņojuši TGA par zāļu drošuma problēmām marķējuma dēļ. Mums ir izdevies panākt noteikumu grozījumus par miorelaksantu marķējumu. Ziņojām, ka bīstamas augsta riska zāles atbilstoši jāmarķē, lai mediķi to redz un izturas piesardzīgi. Sazinoties ar citām slimnīcām, noskaidrojām, ka arī viņiem bijušas līdzīgas problēmas. Kopā ar anesteziologiem rakstījām ziņojumu TGA, kādam jābūt marķējumam. Esmu gandarīta, ka šogad jaunais marķējums ir ieviests.

OZ: Kā notiek farmaceitu tālākizglītība? Vai aptieku farmaceiti nodarbojas ar zinātnisku pētniecību?

LG: Ja farmaceits grib veidot karjeru un saņemt lielāku atalgojumu, jāizpilda daži kritēriji, piemēram, darbs specializētā klīnikā, multidisciplinārā komandā, projektu īstenošanā un jāpublicē pētījumi. To nosaka kvalifikācijas pakāpes gan slimnīcās, gan vispārēja tipa aptiekās. Esmu laimīga, ka man izdodas publicēt pētījumus, jo bijuši labi līdzstrādnieki un padomdevēji. Pavisam man ir vairāk nekā 40 publikācijas.

Kvalifikācijai ir trīs pakāpes – transitional, consolidation, advanced. Pēc diploma iegūšanas un gadu ilga darba farmaceits reģistrējas. Pēc vairāku gadu darba viņš var kārtot pārbaudījumus pirmās pakāpes iegūšanai. Pēc 3–5 gadiem sasniedz otro, bet specializācija dod trešo. Tikai daļu dod pētījumi, kas var būt gadījuma apraksts no prakses, piemēram, zāļu iedarbība konkrētam pacientam, salīdzināšana ar literatūras datiem. Kopā ar ārstiem vai pētnieku grupu var piedalīties jaunu zāļu pētīšanā. Darbu publicē vietējā vai starptautiskā zinātniskā žurnālā vai referē kongresā. Kvalifikācijas celšanai der arī jauno farmaceitu vai ārstu apmācīšana. Var specializēties, piemēram, cukura diabēta slimnieku aprūpē, onkoloģijā, zāļu drošuma jautājumos, bērnu aprūpē.

OZ: Vai farmaceitiem pētniecība ir ierasta lieta?

LG: Tas atkarīgs arī no vadības atbalsta. Mūsu direktors pētniecību ļoti atbalsta, viņš saka, ka pētniecība ir kodols mūsu profesijas attīstīšanai.

OZ: No šīs pakāpes atkarīgs arī atalgojums?

LG: Jā. Agrāk slimnīcu farmaceitiem bija zemāks atalgojums nekā vispārējā tipa aptiekā, bet tagad tas ir mainījies, izveidota laba sistēma. SHPA palīdzējusi uzlabot slimnīcu farmaceitu stāvokli.

Diemžēl finansiālu apsvērumu dēļ vispārēja tipa aptiekām jānodarbojas ar higiēnas preču un uztura bagātinātāju pārdošanu, zālēm atvēlot mazāko aptiekas daļu. Tas kaitē arī aptiekas vizuālajam tēlam. Man labāk patīk aptieku Eiropas modelis.

Farmaceits var strādāt ambulatoriskā ārsta praksē, pārbaudot parakstīto zāļu atbilstību. Tad viņu algo ārsta prakse. Iespēju mūsu nozarē ir daudz.

OZ: Pastāstiet par jūsu ģimenes saknēm.

LG: Mans tēvs ir no Alūksnes, mamma – no Tukuma. Kara laikā viņi bēga no Latvijas caur Vāciju, tad vēl nebūdami pazīstami. Mamma ar saviem vecākiem, kas jau bija gados, Sidnejā nonāca 1949. gadā. Tur satika manu tēvu, apprecējās, piedzimu es. Mammas māsa palika Vācijā, apprecējās ar baltvācieti, viņu mazdēls dzīvo Vācijā.

Sidnejā iepazinos ar Andi, apprecējāmies, bet, kad vīrs dabūja profesora darbu Melburnā, ar visu ģimeni pirms 11 gadiem pārcēlāmies uz turieni. Esam precējušies 35 gadus. Ģimenē ir trīs pieauguši bērni – Viktors, Oskars un Lelde.

OZ: Kā jūs, divi latvieši, satikāties Austrālijā?

LG: Tolaik pilsētās bija diezgan daudz latviešu, joprojām ir latviešu baznīcas, sestdienas skolas, katru gadu ir Kultūras vai Jaunatnes dienas – kā mazi dziesmu svētki. Cilvēki ierodas no dažādām pilsētām, lai satiktos. Ļoti daudzi mūsu vecuma latvieši precējās savā starpā.

Melburnas Latviešu nams ir 4 km no mūsu mājām. Tur tiekamies kafejnīcā, koncertos, svētkos, skolā vairākus gadus mācīju Latvijas vēsturi. Joprojām dejoju tautas deju kopā Piektais ritenis, dziedu latviešu jauktajā korī Daina, Andis – korī Melburnas latviešu vīru korī Veseris. Kamēr dzīvojām Latvijā, vīrs dziedāja vīru korī Gaudeamus, es – Studenšu Prezidiju Konventa kori.

Latvietība saglabājas. Latvijā satiku draugus no Melburnas. Viņi ar ģimenēm pārcēlušies uz Latviju pavisam. Dzimteni sevī jūtam.

Olita Zariņa
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums izdevumā „Materia Medica“ 2020. g. decembrī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com