No Doma baznīcas Rīgā uz Latviešu namu Sidnejā

Palielināt / Enlarge

Koris „Maska“. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Puiši dzied lietuviešu tautasdziesmu „Piekalnē kārkli“, Juozas Naujalis apdarē. No labās diriģents Jānis Ozols. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Koris „Maska“. No kreisās diriģents Jānis Ozols. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Diriģents Jānis Ozols. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Soliste Austra Brauna. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Soliste Alise Šalkovska. FOTO Ojārs Greste.

Tikpat kā taisnā ceļā no koncerta Rīgas Doma baznīcā uz koncertu Sidnejas Latviešu namā dodas Babītes novada jauniešu jauktais koris Maska. Steigā veiktā ceļojuma mērķis ir laikā nokļūt uz Austrālijas Latviešu 35. Jaunatnes dienu atklāšanu šī gada 28. decembrī un uz maskiešu pašu neatkarīgu vieskoncertu 29. decembrī.

Vēl 23. decembra vakarā koris, sadarbībā ar latuviešu komponistu un pianistu Vestardu Šimkus, sniedz īpašu svētku koncertu Rīgas Doma baznīcā. Ziemassvētku dienā kāpj lidmašīnā un 28. decembrī dzied Jaunatnes dienu Atklāšanas koncertā Sidnejas Latviešu namā. Pa vidu pavadītas ir 40 stundas gaisā un svešās lidostās, gaidot uz lidojumu savienojumiem.

Maskieši atlido, kā paredzēts. Taču koferi ar koristu drēbēm un skatuves piederumiem turpina ceļot nevienam nezināmā virzienā. Tikai nākamās dienas pēcpusdienā ļoti gaidītie koferi pienāk Sidnejas lidostā.

Kas maskiešiem varēja būt ceļotāja lielākais murgs, Jaunatnes dienu apmeklētājiem izvēršas par skaistāko svētku dāvanu. Atklāšanas koncertā koristi stājas mūsu priekšā tādi, kā atbraucot bija: ceļa drēbēs un ērtās iešļūcenēs. Taču uz savu neatkarīgo vieskoncertu 24 stundas vēlāk, ceļa drēbes un basās kājas ir nomainījuši ansambļa gaumīgi atturīgie, tumšie koncerttērpi.

Veiktā ceļojuma detaļas minu ar tikai vienu nolūku: lai šī raksta ietvaros rastu vietu izteikt Jaunatnes dienu apmeklētāju cieņu un pateicību par kora uzņēmību un neatlaidību, šķēršļus pārvarot. Ne par velti kora diriģents Jānis Ozols dēvē kora ierašanos Sidnejā par Ziemassvētku brīnumu. Brīnuma saņēmēji esam mēs, Jaunatnes dienu apmeklētāji un koncerta klausītāji. Lai diriģentam un koristiem mūsu sirsnīgākais paldies!

Par kori pašu

Jauniešu koris Maska ir jauna, spoža zvaigzne Latvijas koru plejādē. Koris pastāv tikai kopš 2000. gada. To dibina šodienas diriģents un mākslinieciskais vadītājs Jānis Ozols. Par kormeistari diriģents pieaicina komponisti un ansambļa Latvian Voices māksliniecisko vadītāju Lauru Jēkabsoni.

Abi mūziķi ir Austrālijā pazīstami. Abi ir bijuši un koncertējuši šeit agrāk, kaut iepriekšējās reizēs ar citām vokālām vienībām: Jānis Ozols ar vokālo grupu Baltijas balsis (2011.g.) un Laura Jēkabsone ar vokālo grupu Baltijas balsis (2011.g.) un ar Latvian Voices (2016.g.) Ar cieņu pieminu, ka Laura ir strādājusi un šogad atkal strādās ar mūsu jauniešiem Annas Ziedares Vasaras vidusskolā Dzintaros.

Īsajā pastāvēšanas laikā koris ir apguvis neticami plašu repertuāru, kas sniedzas no renesanses/baroka sakrālās polifonijas skaņdarbiem caur latviešu un cittautiešu kora mūzikas klasiku līdz šodienas laikmetīgajiem pop/rock un etnomūzikas skaņdarbiem. Ievērojamu vietu kora repertuārā ieņem Lauras Jēkabsones oriģinālkompozīcijas un aranžējumi.

Plašais repertuārs ir korim pavēris ceļu uz daudz un dažādām kategorijām starptautiskajos koru konkursos. Kora apbalvojumu virkne ir iespaidīga. To lasot, šķiet, ka kur koris brauc, kur dzied, – tur uzvar. Apbalvojumu pilnīga atskaite aizņemtu veselu laikraksta sleju. Tādēļ minēšu tikai uzvaru galotnes: Grand Prix starptautiskajā koru konkursā Tallinā (2017); Grand Prix kamerkoru kategorijā Helsinkos (2012); 1. vieta basku kordziesmu un popmūzikas kategorijā, 2. vieta polifonijas skaņdarbu klasē Tolosā, Spānijā (2017); 1. vieta un čempiona tituls Pasaules koru olimpiādē Rīgā (2014); 1. vieta XXV Vispārējo dziesmu un deju svētku koru konkursā Rīgā (2013). Apbalvojums, kas īpaši priecē, ir izcilības balva, ko koris iegūst par labāko Jacobus Gallus polifoniskā skaņdarba atskaņojumu Gallus Maribor konkursā Slovēnija (2015). Priecē tādēļ, ka vienu Jacobus Gallus (1550-1591) skaņdarbu dzirdam šī vakara programmā.

Par koncertu pašu

Ko teikt par koncertu pašu? Pilnību vārdos neieskaut. Sirds jūt vairāk nekā vārdos izteikt. Ar pirmajām skaņām koris saista ar savu atdevi dziesmai, tīro, dzidro skaņu, balsu noturību un priekšnesuma pārliecību.

Patīk programmas dažādība, kas nosedz gadu simteņus, un izpildījumu krāšņā daudzveidība. Tieši dziesmu izpildījumos koris parāda savu oriģinalitāti ar iedrīkstēšanos atšķirties no pieņemtajām formām un normām. Nevienu mirkli klausītāju uzmanība nenoklīst. Katra jauna dziesma saista ar jaunu jūsmu.

Taču šī vakara pilnības saite, kas visu, visu – programmu, kori un klausītājus satur kopā, ir diriģenta Jāņa brīnišķīgais, vieglais un labsirdīgais humors. Ar humoru viņš dziesmas pieteic, ar humoru, kur piedienīgi, tās novada.

Koncertprogramma sadalās divās daļās: pirmā daļā dziesmas no Latvijas Simtgades gaidāmo Dziesmu svētku repertuāra; otrā – dziesmas no kora paša 17 gados pielocītā dziesmu pūra.

Pirmā daļā dominē mūsu kora dziesmu klasika. Atskan dziesmas, kas ir uzturējušas tautas ticību un cerību valsts brīvībai no pirmajām brīvības šalkām 19. gadsimtenī līdz mūsdienām. Šīs ir dziesmas, no kurām nevaram aiziet. Lai arī kur mēs nebūtu aizklīduši, šīs dziesmas atkal un atkal sauc mūs atpakaļ. Atpakaļ pie tautas, pie tautas saknēm.

Šai grupējumā dzirdam Jāzepa Vītola Gaismas pils (Auseklis), Lūcijas Garūtas Mūsu Tēvs debesīs no kantātes Dievs Tava zeme deg (Andrejs Eglītis) un Emīla Dārziņa Lauztās priedes (Rainis). Ja šiem skaņdarbiem vēl pievieno mūsdienu dziesmas, kas ar pirmo dzirdēšanu ir iekarojušas tautas sirdi un dvēseli, kā Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava (Rainis), Jāņa Lūsēna Karoga dziesma (Rainis), Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma (Anita Kārkliņa) un Raimonda Tiguļa Lec, saulīte! (Rasa Bugavičute-Pēce), tad ar to pašu klausītāja emocionālā pārdzīvojuma mērs plūst pāri. Meklē tik kabatas lakatiņu!

Kaut būtu gana izrakstījusies par pirmo daļu, taču nevaru atstāt nepieminējusi tās iespaidīgo sākumu. Tautas dziesmas Tumša nakte, zaļa zāle atskaņojums ir priekšnesums pats par sevi. Absolūti klusā, tumšā zālē, blāvi izgaismotā skatuvē bez pieteikuma atskan dziesma, vientuļa soprāna dziedājumā. Mirklī, gara acīm pavīd pieguļa: rāma, bezmēness nakts, ugunskurs, nakts pārdomas un vientuļa dziesma. Kaut kur tumsā neredzams bubina kumeliņš. Ar katru pantu dziesma pieaug, pārējiem koristiem pa daļām tai pievienojoties. Dziesma tuvojas beigām, vēl arvien vienbalsīgā dziedājumā. Tikai pašās beigās, kad, it kā dienai austot, nokrīt migla, nokrīt rasa, dziesma izplaukst tās četrbalsīgajā daiļumā.

Koncerta otrā daļā Maska atklāj savu apbrīnojamo radošo spēku, izdomu, iztēles un jauninājumu bagātību. Kopumā dzirdam vienpadsmit dziesmu.

Ansambļa iedrīkstēšanās būt citādiem izpaužas dziesmu darinājumos un izpildījumos, kur neviena dziesma nelīdzinās kādai citai. Vienmuļību Maskā nesaklausīt. Taču ar visām atšķirībām, dziesmu secībai ir sava iekšēja saskaņa. Programma plūst. Renesanses/baroka polifonija (daudzskanība), ko pārstāv Jakoba Galusa (Jacobus Gallus, 1550-1591)) un Klaudio Monteverdī (Claudio Monteverdi, 1567-1643) skaņdarbi, ērti stāv blakām šo laiku basku komponista Žozū Elberdīna (Josu Elberdin, 1976- ) kormūzikai un kormeistares/komponistes Laura Jēkabsones latviešu jaunradei. Tāpat Jāzepa Mediņa Vasaras vakars (Aspazija) un Bruno Skultes Aijā ar Sidnejas dzejnieka, nelaiķa Teodora Tomsona (1909-1988) vārdiem draudzīgi sarokojas ar Ērika Ēšenvalda dziesmām Only in Sleep (Tikai miegā) un Stars (Zvaigznes) abas ar amerikāņu dzejnieces Sāras Tīsdeilas (Sara Teasdale, 1884-1933) vārdiem. Kopējais saucējs ir noskaņā – vakara miers un nakts burvība.

Pēc šī parauga, dziesmu savstarpējo saskaņu varētu arī saskatīt, grupējot dziesmas pēc to tekstiem: Galusa (Gallus) un Monteverdī (Monteverdi) latīņu tekstus ar Lauras Jēkabsones Unam udēb un Reiņa Sējāna/Jāņa Šipkevica dziesmas Vindo vārdiem. Šī grupējuma vienīgais trūkums ir, ka latīņu tekstu var kaut cik saprast, bet latviešu jauntekstus – nemaz! Vārdi it kā būtu, bet to nozīme galīgi iet mums garām. Vienā – vārdi ir ačgārni (Unam udēb = Bēdu manu); otrā – pašdarināti. Skaisti un skanīgi, kas padodas izteiksmīgai dziedāšanai, bet kam nozīmes nav nekādas. Taču plašākā skatījumā, varbūt, ka ar vārdiem tā ir: saka daudz, bet pasaka pavisam maz.

Cik teiksmaini koncerta otrā daļa sākās, tikpat teiksmaini tā tuvojas nobeigumam. Priekšpēdējās divas dziesmas – Lauras Jēkabsones Div'dūjiņas gaisā skrēja ar Lidijas Kalncenavas dzejoļa Skanošie ūdeņi vārdiem un Ērika Ešenvalda Stars (Zvaigznes) ar jau minētās Sāras Tīsdeilas vārdiem, saplūst vienā, bezpārtraukuma priekšnesumā. Dziesmu pieteicot, diriģents Jānis paskaidro, ka dziesma Div' dūjiņas ir par laiku Latvijas nesenajā vēsturē, kad mežā dzīvoja ne tikai meža brāļi, bet arī meža māsas. Lauras dziesma ir par meža māsām.

Dziesma sākas ar neparastām skaņām: klusinātu ūjināšanu, daudz balsu juceklīgu murmuļošanu un apslāpētu čukstēšanu. No skaņām noprotam, ka esam mežā, kur ap mums noris slepenas sazināšanās. Sazināšanās beidzas. Tās vietā sākas dziesma – lēna, vienkārša, it kā atstāstot dienas notikumus, dienas gaitas.

Pēkšņi, mainās dziesmas ritms. Stāstījuma plūsmu pārtrauc nepārprotams kara maršs, izmantojot dziesmas Div' dūjiņas oriģinālo tēmu. Uz brīdi ir jaušama kara zābaku dunoņa. Tumsu šķeļ spalgs kliedziens. Tad citi. Seko balsu juceklis, trauksme, sajukums, skraidīšana un neziņa. Troksnis norimst. Iestājas klusums. Koristiem, pa vienam atstājot skatuvi, telpu pāršalc pēdējā skaņa – spīvā čukstā izdvests vēstījums: Brīvības alkst!

Pa vienam, koristi ieņem vietu gar skatītāju zāles sienām. Rokā katram ir stikla glāze ar ūdeni. Nojaušam, ka neesam vairs meža biezoknī, bet uzkalniņa klajumā. Virs galvas mums mirgo zvaigžņots debess jums. Pret glāžu mūzikas trauslo skaņu fonu atskan Ešenvalda skaistā zvaigžņu dziesma Stars (Zvaigznes). Dziesma it kā šūpojas laika plūsmā. Pauž mieru. Ja arī zudīs viss, virs mums vēl paliks zvaigžņu mirdzums debesīs.

Brīnumainais šai dubultpriekšnesumā ir, ka priekšnesuma spēcīgās ainas neattēlo projicēta filma, bet dārgākais mūzikas instruments, kas cilvēkam dots – cilvēka balss.

Lai nebūtu jāiet mājās ar kamolu pakrūtē, koncerts beidzas jautrā noskaņā. Kā pēdējo dziesmu koris atskaņo Reiņa Sējāna Vindo ar komponista paša un Jāņa Šipkēvica vārdiem, kas īstenībā nemaz nav vārdi, bet spēcīga ritma skaņas. Dziesmu veido īss, melodisks, ritma skaņu motīvs, kas, līdzīgi Ravela (Maurice Ravel) Bolēro (Bolero) atkārtojas reizi pēc reizes visas dziesmas garumā. Dziesmas spēcīgais ritms līdz ar pakāpeniski pieaugošo skaņu nes dziesmu uz priekšu līdz brīdim, kad vadība šķiet lieka. To manījis ir arī diriģents Jānis. Ar plašu žestu viņš nokāpj no skatuves un atstāj zāli. Ja dziesma ir labi ieskrējusies un skan pati no sevis, kam gan vajadzīgs diriģents?!

Tikai tad, kad zālē atskan klausītāju jūsmīgi aplausi, svilpieni un kāju rībināšana, diriģents kautri pievienojas koristiem saņemt mūsu atzinību, sirsnīgu pateicību un ziedus.

Ar atkal redzēšanās cerībām visi kopā – koris un klausītāji – nodziedam Pūt' vējiņi.

Visbeidzot, – vēlreiz paldies korim, paldies diriģentam Jānim par šķēršļu pārvarēšanu, turneju uzsākot. Paldies par iedrīkstēšanos būt citādiem, nesot mums šo lielo prieku.

Paldies Sidnejas jauniešiem, viņu atbalstītājiem un palīgiem par šo lielo, skaisto Jaunatnes dienu sarīkošanu. Arī mēs, vecākā paaudze, jūtamies atjaunoti un stiprināti tālākam ceļam.

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“