Kas kaitēja nedzīvot

Palielināt / Enlarge

Ugunskurs ziemas saulgriežos Kolkasragā. FOTO Baiba Šuvcāne.

Palielināt / Enlarge

Kolkas jauktais koris dzied kopā ar Vītolu ģimeni. FOTO Baiba Šuvcāne.

Palielināt / Enlarge

Kolkas koklētāju ansamblis. FOTO Baiba Šuvcāne.

Palielināt / Enlarge

Lāpu gājiens Lāčplēša dienā. FOTO Baiba Šuvcāne.

Lībiešu karoga iesvētīšana Kolkas baznīcā. FOTO Inese Dāvidsone.

Ir pagājis gads kopš laikraksta Latvietis palīgredaktore Ilze Nāgela mani regulāri mudinājusi pastāstīt lasītājiem, kā klājas ļaudīm Kolkā. Jaunā gada sākumā ir vērts paraudzīties atpakaļ un domās izstaigāt gada notikumus un piedzīvoto. Esmu bijusi gandrīz visu pasākumu dalībniece un tomēr esmu pārsteigta, cik interesants un garīgi bagāts mums, kolceniekiem, bijis 2010. gads.

Tas Kolkā aizritējis arī mazliet negaidītā popularitātes vilnī, kas aizsākās ar kādu meteoroloģisku fenomenu – vienā diennaktī Kolkā uzsniga metru dziļš sniegs. Cik vien veci ļaudis atminējās, tādu sniega daudzumu Kolka nebija pieredzējusi vismaz pēdējos 80 gadus. Divas dienas visi ciema iedzīvotāji raka tuneļus, lai tiktu laukā no mājām, lai nokļūtu līdz malkas šķūnīšiem vai veikalam. Vairākas dienas Latvijas ziņās Kolkas notikumi bija pirmajā vietā. Šķita, tāds sniega lērums ne mūžam nenokusīs, bet tavu brīnumu – pavasarī tas pazuda diezgan ātri. Lieldienās jau raga galā varēja šūpoties, iet rotaļās, ripināt un sisties ar olām, nobaudīt karstu tēju.

Līdz ar pavasara atgriešanos, ciems atdzīvojās. Kupenas gan bija pazudušas, taču nu bija citas rūpes – plūdi. Zemākās vietas un dārzi bija applūduši, vairākās mājās varēja iekļūt tikai ar garajiem zvejnieku zābakiem. Stadionā izveidojās dīķis, kur omulīgi uz dzīvi bija iekārtojies gulbju pāris. Arī meži bija pilni ar ūdeni, brieži un mežacūkas it nadzīgi ciema sausākajās vietās atrada kur pamieloties.

Citādi dzīve ciemā ritēja normāli. Darbojās abi zivju apstrādes uzņēmumi, skola, bērnudārzs, mūzikas skola, bibliotēka. Pašvaldība sekmīgi atrisināja jau sen samilzušo ūdens apgādes jautājumu. Vēl 19. gs. somu valodnieks A. J. Šēgrēns par Kolku bija rakstījis tā : „...dzēru vietas slikto ūdeni“. Kolkā uzstādīja modernu ūdens attīrīšanas iekārtu, un iedzīvotāji sāka saņemt tīru ūdeni. Arī novadgrāvju sistēmas atjaunošana nokļuva pašvaldības redzeslokā.

Par spīti sadzīves nebūšanām, apgriezienus uzņēma kultūras dzīve. Pasākums sekoja pasākumam. Pēc ilgiem gadiem Kolkā viesojās profesionālu aktieru grupa ar izrādi, notika Kolkas un Sabiles mūzikas skolu sadraudzības koncerts, pensionāru padome Sarma aicināja visus uz pavasara balli, Lielajā talkā piedalījās gan ciemnieki, gan arī vasarnieki.

Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā, 4. maijā, kolceniekiem bija iespējams savā Tautas namā noskatīties Jāna Streiča filmu Rūdolfa mantojums. Te jāpiebilst, ka dzīvu kino savā ciemā iedzīvotāji nebija redzējuši ilgus gadus. Desmit gadu jubileju ar skaistu koncertu nosvinēja Kolkas lībiešu ansamblis Laula, Mātes dienas koncertā piedalījās bērnudārza un mūzikas skolas audzēkņi. Savukārt Vides diena Kolkasragā tradicionāli ir izglītojošs pasākums visiem Kolkas skolēniem. Šogad par vides jautājumiem stāstīja Latvijas Universitātes speciālisti, bet paši skolēni piedalījās zīmējumu konkursā Mans saules lēkts vai riets.

Viens no vasaras galvenajiem notikumiem bija Slīteres ceļotāju diena 12. jūnijā, ko organizēja Latvijas lauku tūrisma asociācija Lauku ceļotājs sadarbībā, ar Dundagas novadu un Slīteres nacionālo parku. Šāds pasākums Latvijā notika pirmo reizi, un tā galvenā norises vieta bija Kolka. Ciema vārds atkal izskanēja pa visu valsti. Ceļotāju dienas piedāvājums bija ļoti plašs. Varēja doties dažādos maršrutos profesionālu gidu pavadībā, izbraukt jūrā, vērot zvērus un putnus, nobaudīt pie zvejniekiem tikko kūpinātas zivis, iegādāties vietējo amatnieku, ražotāju un rokdarbnieku izstrādājumus. Īpaša piekrišana bija svaigi vārītai zivju zupai un kurzemnieku tradicionālajam gardumam – sklandu raušiem. Kultūras programmu vēlā pēcpusdienā Kolkas luterāņu baznīcā iesāka Kolkas mūzikas skolas koklētāju, jauktā kora un komponista Raimonda Tigula emocionāli piepildītā uzstāšanās. Skaisto un lieliski pavadīto dienu noslēdza Kolkas pašdarbnieku kolektīvu brīvdabas koncerts lauku sētā Ūši. Ceļotāju dienu apmeklēja liels skaits tūristu, tāds ļaužu pieplūdums Kolkā nebija redzēts. Ieguvums – šāda diena Dundagas novadā tiks organizēta katru vasaru.

Klāt vasaras saulgrieži, kurus atzīmēt Kolkasragā tradicionāli aicina SIA Kolkasrags. Pēc pāris dienām raga galā tika aizdegts arī lielais Jāņu ugunskurs. Kopā pavadījām sauli norietam, kopā dziedājām, gājām rotaļās. Līdz pat rīta gaismai zaļumballē ciema stadionā dejoja līgotāji.

Jūlijā ikgadējie Jūras svētki. Tie bija īpaši svētki, jo atzīmējām 970. gadskārtu, kopš Kolkasraga vārds (senāk Domesnes) pirmo reizi minēts rakstu avotos – Mervalas rūnu akmenī Zviedrijā. Tā bija piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un izklaidēm bagāta diena. Tāda līksmība, prieks un pozitīvo izjūtu gamma Kolkā ilgi nebija piedzīvota! (Sīkāk var lasīt Latvietis 100. numurā 2010. gada 22. jūlijā.)

Augustā – Kolkas stadionā sporta svētki. Vietējie entuziasti sacentās volejbolā, minifutbolā, individuālajos sporta veidos. Vakarā balle.

Rudenī kultūras aktivitātes atsākās ar jaunu sparu. Sezonu ievadīja grāmatas Senais lībiešu ciems Kolka atvēršanas svētki Kolkas tautas namā 4. septembrī. Ciems nokļuva masu mediju īpašā uzmanības lokā – par to rakstīja laikrakstos, ziņoja radio un rādīja televīzijā. Interesi par Kolku vēl pastiprināja naktī uz 4. septembri netālu no Tautas nama izskalotais sena kuģa vraks. Pamēģiniet nu sarunāt ar Jūras māti, lai tā pareizajā laikā un vietā izdara ko tādu...

Kolcenieki grāmatu novērtēja atzinīgi, reizēm teica – darbi stāv nedarīti, jālasa grāmata... Dzejnieka un rakstnieka Rimanta Ziedoņa recenzijā Kūolka laikraksta Diena 2010. gada 10. decembra numurā darbs ir augstu novērtēts. Atļaušos vienu citātu: „Grāmata ir viens labs paraugs un piemērs, cik daudz var ieraudzīt, sadzirdēt un sajust vienā mazā zemes punktā. Tas ir viens no labākajiem un nostrādātākajiem novadpētniecības darbiem latviešu grāmatniecībā.“ Šādi vārdi iedvesmo jauniem darbiem.

Oktobrī atsāka darboties rokdarbnieku pulciņš Fantāzija, bet pensionāri rīkoja savu tradicionālo rudens balli, kurā ieradās viesi no Dundagas, Rojas un Lubes.

Novembrī un decembrī pasākumu afišā brīvu vietu nebija. Atkal viesojās profesionālo aktieru trupa ar jauku muzikālu komēdiju. 11. novembris – Lāčplēša diena. Pirmo reizi Kolkā lāpu gājiens. Tā priekšgalā – Kolkas skolas pūtēju orķestra sitaminstrumentu grupa. Bungām vareni rībot, lāpu gājiens devās cauri ciemam uz Tautas namu. Sapulcējušos uzrunāja Kolkas pagasta pārvaldnieks un mācītājs. Pamatskolas jaunieši bija sagatavojuši patriotisku dzejas priekšnesumu, bet kopīgo sadziedāšanos vadīja Kolkas mūzikas skolas pedagogi. Vakara noskaņu raksturoja kādas kolcenieces teiktais: „Nekas tāds te agrāk nav bijis! Cik lieliski, ka varam kopīgi soļot un pieminēt Latvijai tik nozīmīgo dienu!“

Latvijas valsts neatkarības gadadienas atcere 18. novembrī iesākās ar luterāņu un katoļu draudzes mācītāju vadītu ekumenisku dievkalpojumu Kolkas ev. lut. baznīcā. Šī diena ir arī Lībiešu karoga svētki, un mācītāju iesvētītais lībiešu karogs turpmāk glabāsies Kolkas Tautas namā. Pavakarē ciema iedzīvotāji pulcējās mājīgajā tautas namā. Pārpildītajā zālē pirmie sāka spēlēt Kolkas pūtēji. Tad arī valsts himnai bija pavisam cits skanējums. Tūlīt pēc tās – lībiešu himna, un tad mācītājs visus iesaistīja kopīgā lūgšanā par cilvēkiem un Latvijas valsti. Sirsnīgi noritēja Dundagas novada domes godalgoto laureātu godināšana un ciema pašdarbības kolektīvu muzikālās starpspēles. Vakara nobeigumā koncertēja Vītolu ģimene. Latviski, vienkārši, pārliecinoši un muzikāli. Tieši deviņos vakarā svētku dalībnieki, tāpat kā citi mūsu valsts pilsētās, pagastos, ģimenēs saliedējās tautas lūgšanā Dievs, svētī Latviju! Pēc pāris dienām, tepat Tautas namā kino – Latvijas Nacionālā teātra izrādes Vadonis videoversija.

21. novembris – Mirušo piemiņas diena. Baznīcā aizlūgums par mūžībā aizgājušajiem, bet vēlā pēcpusdienā svētbrīdis Kolkas kapos. Kā mirušo dvēseles mirdzēja aizdegto svecīšu mežs, mācītāja svētruna lika aizdomāties par dzīvi un mūžību. Pēc tam neliela vakarēšana tautas namā, kur pie tējas tases atcerējāmies mūsu mīļos aizgājējus.

Klāt Adventa laiks. Bez tradicionālajiem svētdienas dievkalpojumiem, Adventa sveces tika iedegtas arī Tautas namā, pulcējot ļaudis uz sarīkojumiem. Pirmajā Adventā – Dundagas amatierteātra un Kolkas senās mūzikas ansambļa iestudētā dzejas izrāde Sibillas diena, Otrajā Adventā – dzied Kolkas ansambļi Sarma un Laula, Trešajā Adventā – koncertē ciemiņi no Pastendes, Ceturtajā Adventā – Kolkas mūzikas skolas Ziemassvētku koncerts. Prieks par jaunāko paaudzi, jo viņu muzikālā varēšana sniedzās no tautas dziesmas atskaņojuma līdz pat pasaules klasiķu skaņdarbiem. Visus Adventa pasākumus papildināja Kolkas rokdarbnieču darinājumu tirdziņš.

Otrajos Ziemassvētkos svinējām Kolkas Tautas nama 55 gadu jubileju. Kāda dīvaina sakritība – tālajā 1955. gada 24. decembra vakarā bijis ļoti spēcīgs putenis, un uz atklāšanu laikā nav varējis ierasties toreizējais zivju rūpniecības ministrs. Arī šajos Ziemassvētkos puteņoja uz nebēdu, un tāpēc uz svinībām nevarēja ierasties Dundagas novada domes priekšsēdētājs Aldons Zumbergs un citi novada pārstāvji. Gods godam – novada priekšsēdētājs kopā ar kolceniekiem bijis visā gada garumā gan svētku reizēs, gan ikdienas rūpēs.

Tautas nama vēsturi asprātīgi atgādināja Kolkas amatierteātra dalībnieces, kuras no senāko laiku biedrenēm it veikli pārtapa par mūsdienu kundzēm. Viņu vēstīto lieliski papildināja fotostāsts, kur senās fotogrāfijas komentēja to dienu aculiecinieki. Sarīkojuma otrajā daļā koncertēja Kolkas pašdarbnieki, bet nobeigumā tika sveikti bijušie Tautas nama vadītāji un visi tie, kuri bija atbalstījuši šī sarīkojuma veidošanu un citus pasākumus. Cik mēs Kolkā esam bagāti! Mums ir jauktais koris, dziesmu ansambļi Sarma un Laula, koklētāju ansamblis, pūtēju orķestris, amatierteātris, līnijdejotāju grupa. Mūsu bērniem ir ekskluzīva iespēja mācīties pašiem savā mūzikas skolā.

Kas gan būtu gada noslēgums, ja ziemas saulgriežos visas nedienas nesadedzinātu ugunskurā! Arī bluķa velšana un tā dedzināšana paša ragā galā jau ir tradīcija. Šogad sniegs nebija tik dziļš kā pagājušo ziemu. Tomēr bluķa aizripināšana līdz ugunskuram bija pagrūta. Lēnām satumsa, spoži dega ugunskurs, zibsnīja bākas uguns. Pilnīgs klusums un miers. Mūsu raizes un bēdas aizdzirksteļoja augstu gaisā... Vēl tik Jaungada balle un bija sācies jaunais 2011. gads!

Par notikumiem mūsu ciemā var lasīt arī mājaslapās www.dundaga.lv/kolka un www.kolkasrags.lv

Baiba Šuvcāne
Kolkā
Laikrakstam „Latvietis“