Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (7)

Iepazīšanās

Laikraksts Latvietis Nr. 480, 2017. g. 19. okt.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Uldis Siliņš 1930. g. 25. jūnijā 5 mēnešu vecumā. FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

No kreisās: Elza Vilhelmīne, Uldis un Mārtiņš Eduards Siliņš 1933. gadā Rīgā. FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

Sestais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478.

Labas dienas, labi ļaudis! Es stāstu Šis un tas no manas dzīves esmu sācis no nepareizā gala. Atļaujiet man ar sevi iepazīstināt. Lai gan es biju pavisam parasts bērns, man ir bijuši neparasti vecāki – tēvs Mārtiņš Eduards (Eidis) Siliņš, māte – Elza Vilhelmīne, dzim. Paegle, un no tēva puses vēl neparastāki vecvecāki – Anna Siliņa (Siliņa Annis) un Pēteris Eduards Siliņš.

Tas bija brīnums, ka es vispār ierados pasaulē. Pazīstu jaunsalaulātos, kuriem bērns atskrēja jau pēc trim mēnešiem. Man bija jāgaida veseli divi gadi, pirms tiku saulītē – iespējams mentālās telepātijas vai korespondences ceļā.

Bet kaut kad – slava, slava, aleluja! – tomēr kaut kas bija sēts, un pirmie asni bija redzami 26. janvārī, Rīgas pilsētas 2. slimnīcā sīka un bļaustīga mazsvara indivīda personā. Lai gan es šai notikumā esot bijis klāt, goda vārds, nekā neatceros! Reiz es mātei ieprasījos: Mamm, kā es te uzrados?

Vai jūs esat ievērojuši, ka pieaugušie nekad nedod tiešu atbildi uz āķīgiem jautājumiem. Viņi met visādus līkločus un mēģina tev pūst miglu acīs.

– Kāpēc tu tā prasi?

– Tāpēc, ka es gribu zināt!

– Kāpēc?

– Nu tāpēc!

Klusums.

– Nu?

– Tevi atnesa stārķis.

Stārķis!?? Un ziniet, ka es viņai vēl šodien pa pusei ticu. Bet stārķa teorija man nelika mieru. Kā tad īsti tās lietas notiek? Vai ir kāda liela noliktava, kurā visi bērni salikti pa plauktiem un stārķi kā taksometri gaida uz jumta? Visi zina, ka puikas nēsā bikses un meitenes brunčus, bet, kad visi ir pliki, kā var pateikt, kurš ir kas? Māte saka: Es gribu to puiku ar lielo degunu. Kā viņa var zināt, ka atnesīs tieši to bērnu? Varbūt atnes mani, bet pavisam citu puiku ar lielu degunu. Un kā stārķis var zināt, uz kurieni bērnu nest? Vai kāds sauc: Viens bērns uz Carnikavas „Spārēm“! Un ja nu stārķis apmaldās un aiznes uz mājām, kur bērnu nemaz nevēlas, bet grib suni, jūras cūciņu vai ko citu? No atbildēm varēja noprast, ka mātei pašai lietas nebija sevišķi skaidras.

Es jau biju iesniedzis vairākus pieprasījumus pēc brāļa, bet, acīmredzot, tie bija sapinušies birokrātijas tīklos un stārķi nebija aizsnieguši. Kādu dienu es redzēju mammu stāvam onkuļa mājās Mēnesdēlos pie stārķa ligzdas. Bravo! Beidzot būs brālis! Skrēju krāmēt visas salauztās mantiņas un tādas, kas pašam nepatika, ko dāvināt brālim, un sāku svēteļiem sekot kā ēna. No rītiem skrēju ārā skatīties, vai brālis nav uzsviests uz jumta. Brāli? Tie tev nesīs brāli? Viņi nedeva ne pigu par manu brāli un nākamos mēnešus vazājās apkārt pa pļavu lasīdami vardes.

Kad kādus gadus vēlāk paņēmu mammu jautājumu krustugunīs, kāpēc man nav ne māsas, ne brāļa, no viņas skopajiem izteicieniem uzzināju, ka mana pasaulē nākšana neesot bijusi bez problēmām. Viņai esot, piedodiet par izteicienu, plīsis dibens. Pamatojoties uz šo informāciju, ilgu laiku domāju, ka tā ir vieta, pa kuru cilvēks nāk pasaulē, un, atklāti sakot, es par tādu piegādes ceļu nemaz nebiju sajūsmināts. Kas tās bija par komplikācijām, nekad neuzzināju; man tikai pateica, ka brāļi un māsas nevar būt, un āmen.

Toreiz vecāki ar bērniem par tādām lietām nerunāja, par seksu jau nepavisam. Viss bija jāiegūst pašmācības ceļā no ielas, un, kad nāca gaismā, ka stārķis, Ziemsvētkvecis un paps ir viena un tā pati persona, tad tas bija šoks.

Austrālijā bērniem jau agrīnā vecumā rāda izglītojošas filmas. Kad manam vecākajam dēlam bija kādi 5-6 gadi, sieva paziņoja: Paklausies, tas ir tēva pienākums izskaidrot puikam, kas ir kas. Ar skuķi es pati tikšu galā. Paņem puiku un brauciet skatīties filmu! Atklāti sakot, es nesapratu, kāpēc bērna galvu jāapgrūtina ar nevajadzīgu informāciju, ko viņš, cerams, nevarēs lietot vēl kādus 10 gadus, bet tad nodomāju, ka varbūt sievai taisnība. Puika noskatīsies filmu, un man nekas nebūs jāskaidro. Cik gan pieaudzis cilvēks var būt naivs!

Filmā bija kaut kas par cilvēka anatomiju, par puķēm, par šo un to, bet ne par to un šito, un, velns parāvis, kardinālais jautājums palika neatbildēts. Sapratu, ka esmu ziepēs līdz ausīm.

Pa ceļam uz mājām puika neteica ne vārda, bet man likās, ka dzirdu viņa smadzenes strādājam: tik-tik-tik!

Neprasi, lūdzu, neprasi! es pie sevis teicu. Kungs, liec, lai tas biķeris man iet garām! Tas Kungs mani nedzirdēja. Tieši pie mājām – jautājums! Ko jūs būtu darījuši? Vai jūs uzdrošinātos sacīt cilvēkam, kurš jau bija izlasījis grāmatas par dino-, pronto- un, velns zin', kādiem zauriem, ka viņu atnesis stārķis?!!!

Ar jaunāko dēlu jau gāja daudz vieglāk:

– Nu, iesim skatīties filmu?

– Kāpēc?

– Nu, mēs taču gribam zināt, kā tie bērni rodas, vai ne?

– Ko tu gribi zināt?

Ne velti šodien viņam ir doktora grāds bioķīmijā, un viņš ir partneris lielā patentadvokātu firmā.

* * *

Mana māte bija skolotāja, tēvs – komerciāls lašu, taimeņu zvejnieks, kārbas stūrmanis (lielas zvejas laivas kapteinis ar 8 vīru komandu), vietējās Turība nodaļas, vairāku biedrību, aizsargu nodaļas priekšnieks, Carnikavas teātra kopas vadītājs, režisors un aktieris, korists, ērģelnieks.

Mana māte arī bija laba amatieru teātra aktrise, koriste un sabiedriska darbiniece. Viņa dzīvoja ar mani pa ziemu skolā, bet tēvs dzīvoja vecvecāku mājās Spārēs. Reizēm tēvs ar savu zvejas arteli brauca uz Kurzemes piekrasti zvejot, savukārt māte vasaras brīvlaiku pavadīja skolotāju vasaras kursos. Pa ziemu dzīvoju skolā pie mātes un tēvu redzēju tikai pirts dienās. Vasarā dzīvoju pie vecvecākiem un bieži vien neredzēju ne tēvu, ne māti. Es biju bāriņš! Es biju vienīgais bāriņš pasaulē, kuram abi vecāki vēl bija dzīvi.

Agrā bērnībā mana vecuma draugi man nebija, augu viens kā koks. Izslimoju garo klepu, masalas, masaliņas, vēja bakas, cūciņu un angīnu, kā saka, gandrīz visu repertuāru.

Man bija ļoti dzīva fantāzija, pa kuru maldījās spoki un ļaunie gari. Kad vienatnē bija bija jāpaliek mājās, pašsuģestijas ceļā panācu, lai kaktos tupētu arī pa spokam. Lai spoki nesāktu paši rūkt, es to darīju viņu vietā. Sēdēju uz galda, kamēr kāds pārradās mājās.

Es nemācēju melot, bet kad paaugos, tad jau šad tad bija jāmelo; – to māca dzīve. Bija baltie un melnie meli. Es būtu bijis policijas ierēdņa sapnis, jo pats brīvprātīgi ierados atzīties noziegumos, citādi man nebija sirdsmiera.

Bērnam nav viegla dzīve. Viss, ko viņš no pieaugušiem dzird ir: Ne, ne, ne! Neej tur! Nedari to! Nerausti kaķi aiz astes! Augstais Dievs, kāpēc ne? Vai esat redzējuši vienu vienīgu kaķi, kam bērni būtu izrāvuši asti? Neknibini degunu! Paliks liels kā gurķis! Ziniet, tas ir vienīgais šāda veida brīdinājums, kas manā dzīvē ir piepildījies.

Es nekad neesmu pērts. Vienreiz gan mamma mani mēģināja nopērt, bet es sagrābu žagaru un sāku pērt viņu. Viņa tā smējās, ka no pēriena nekas neiznāca.

Kaut arī mājās ēdamā netrūka, mana agrīnās bērnības ēdienkarte bija ļoti vienkārša un augošam bērnam nepiemērota. Ilgu laiku pusdienās ēdu tikai biezpienu ar kartupeli, dažkārt papildinātu ar sviestu. Neko citu. No tādas nebalansētas ēdienkartes mana fizionomija izskatījās diezgan nožēlojama. Ne velti bērnības draudzene Silvija, kas bija kādus gadus vecāka, dēvēja mani par kaulu kambari. Izskats kļuva vēl nožēlojamāks, kad sāku stiepties augumā. Skolā visās ārsta pārbaudēs bija ierakstīts: vājš. Reisonu Marta, kas dzīvoja Mēnesdēlos, mēdza teikt: Ne, ne, tev ir dilonis. Tu jau dzīvotājs nebūsi. Viņa man ļaunu nevēlēja, bet diplomātija nebija viņas stiprā puse. Ko tu zini? es atcirtu. Un nezināja ar. Viņa nomira pirms manis.

* * *

Ja tev cilvēkbērnam nav brāļa vai drauga, ar ko izkauties vai citādi lietderīgi pavadīt laiku, pa galvu sāk blandīties visādas trakas domas. Piecu gadu vecumā manu prātu nodarbināja drēbnieciskas problēmas. Bet ko šūt? Vispirms bija jāveic dažas operācijas, lai būtu iemesls pie tādiem darbiem ķerties. Es nogriezu ziemas cepurei ļekas (nu tās, ar ko sastiprina zaķenei ausis zem zoda) un atkal piešuvu, kā nu mācēju. Sliktāk gāja ar biksēm. Proti, ja izgriež biksēm caurumu, tad izgriezto caurumu būtu jāvar iešūt atpakaļ tā, ka šuves nevar nemaz redzēt. Māte aizbrauca uz Rīgu, un tādu brīdi nevarēja atstāt neizmantotu. Tik daudz ko darīt, un laika tik maz.

Aizskrēju ar šķērēm rokās uz Mēnesdēliem konsultēties pie Kalniņu Trīnes, manas vecvecmātes. Ne jau par to, vai griezt, vai negriezt, bet gan vai griezt ovālu, vai četrkantīgu caurumu.

Es teicu: Vecomamm, tā un tā. Ko tu par to lietu saki?

– Negriez! Izgriezto gabalu vairs atpakaļ iešūt nevar.

– Kā tu zini? Vai tu kādreiz esi izgriezusi savām biksēm caurumu?

– Nemuldi!

Vai esat ievērojuši, cik lēni cilvēce atmet vecās, iestāvējušās idejas? Senie grieķi ticēja, ka pasaule, kas zīmējumā izskatījās pēc biezas rauga pankūkas, uz muguras tur divi ziloņi. Ticēja gadu simteņiem, līdz vienu dienu kāds Sarastoupoulus vai Katotikidis ieprasījās: Jā, bet kas tur ziloņus? Teorija sabruka. Džordano Bruno bija pirmais, kas paziņoja, ka Zeme griežas ap Sauli, un tūlīt bija cietumā iekšā, lai labi pārdomā, kas ap ko griežas. Ja šodien kāds apgalvo, ka Saule griežas ap Zemi, tad domā, ka viņš ieņēmis 400 gramus. Bet nu atpakaļ pie biksēm. Griezt vai negriezt – tāds ir jautājums.

– NEGRIEZ!

Ilgu laiku skatījāmies viens uz otru; Ko tāds vecs cilvēks zina? Pāri astoņdesmit! Prātu izkūkojis. Šņiks, šņiks, šņiks un darīts! Velns ar ārā, tiešām nepass! Nu labi, nevajadzēja griezt, bet pēc notikušā jau visi ir gudri.

Šodien tas, protams, nav nekas neiespējams. To sauc par neredzamo lāpīšanu, tikai ielāps maksā desmit reižu vairāk nekā bikses. Es un Einšteins ar savām teorijām bijām piedzimuši par ātru. Pasaule nebija gatava ne realitātes teorijai, ne neredzamajai lāpīšanai.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpinājums sekos



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com