Lasītājas vēstule

Labdien, mani tālie un tuvie mīļie!

Neticami, ka šis dīvainais gads jau tuvojas noslēgumam. Īpašs, neaizmirstams, pārdzīvojumu un līdz šim nepiedzīvotu notikumu pārpilns. Manai paaudzei, par laimi, nebija jāiztur kari, toties mums tika 3. Atmoda un nu pandēmija – nesalīdzināmi laika posmi Latvijas vēsturē, tomēr abi piepildīti ar eksistenciāliem jautājumiem un izvēlēm.

Izsludināta ārkārtas situācija medicīnas aprūpes nozarē, gandrīz ik dienu jauni antirekordi kroņvīrusa frontē, pārpildītas slimnīcas, un turpat arī pirmā akcija pret ierobežojumiem ikdienas dzīvē. Kam gan jānotiek, lai cilvēki beigtu ticēt sazvērestības teorijām un saprastu, ka joki mazi, un katram no mums jāuzņemas kāda daļa atbildības par notiekošo? Pirms pāris dienām veikalā satiku citkārt itin prātīgu paziņu, kura, pazinusi mani aiz maskas, tūdaļ metās klāt un skaļi, lai vismaz pusveikals dzirdētu, nikni sludināja, ka šī taču ir visnelietīgākā politika, lai cilvēkus iedzītu stūrī un paši pārdalītu pasaules ekonomiku, lai apmirtu veci un nabagi... Tālāk neklausījos, vienkārši uzgriezu muguru un gāju prom. Tādu jau nevar pārliecināt par ko citu, un ne jau publiskā vietā, kur jāuzturas pēc iespējas mazāk, tas būtu jādara. Spriedze sabiedrībā krājas, tas jūtams uz katra soļa. Mentālā veselība saļogās pat dažam itin stipram cilvēkam. Varbūt tikai šķietami stipram, es nezinu, bet sajūtu to visriņķī. Pielietoju visu savu izdomu, lai dienas šajos ierobežotajos apstākļos būtu piepildītas ar lietderīgiem darbiem, lai ģimenē nepietrūkst jauku pārsteigumu, priecīgu notikumu, patīkamu sajūtu. Jo – izeja mums ir jāmeklē katram pašam sevī, savā enerģijā, iekšējā gaismā un jāmeklē veidi, kā to uzturēt un vairot.

Vienurīt pamostos, paskatos pa logu, un gandrīz elpu aizsit: pasaule pēkšņi kļuvusi tik brīnišķīgi pūkaini balta, izzīmēts katra koka un krūma zars, cauri biezajiem mākoņiem izspraucies saules stars uzmirdzina ar dimantiem apbērto pasauli un pārvērš teiksmainā pasakā. Pirmais sniegs ir klāt! Tāds jau nenoturas ilgi, pa dienu gandrīz nokūst, un atkal ir slapjdraņķis, kā nu bez tā, bet tad atkal uzsnieg, un prāts top gaišāks.

Tagad tik daudz kas atrodams ekrānos, dažādās straumēšanas platformās. Par simbolisku samaksu var klausīties pat Milānas Operteātra izrādes, kur pašreiz uzstājas mūsu Elīna Garanča un Marina Rebeka. Bet šoreiz gribu dalīties pārdomās par vienu izcilu dokumentālo filmu – Lēciens. Tā ir lietuviešu režisores Giedres Žickītes dokumentālā filma par lietuviešu jūrnieku un pārbēdzēju Simu Kudirku, kura, filmas veidotāju vārdiem: „izmisīgais lēciens uz brīvību izraisīja haotisku notikumu virkni, kas galu galā noveda pie viena no Aukstā kara lielākajiem politiskajiem jucekļiem.“

1970. gada Pateicības dienā ASV krasta apsardze devās uz tikšanos ar padomju kuģi, kas bija pārkāpis nozvejas noteikumus Atlantijas okeānā. Kamēr sarunas ritēja pilnā sparā, Sims Kudirka pārlēca uz amerikāņu kuģa, mēģinot tur noslēpties no padomju virsniekiem, bet amerikāņu jūrnieku acu priekšā viņu sagūstīja, piekāva un aizveda atpakaļ. Amerikāņu komandā bija arī viens latvietis, kurš saprata lietuvieša alkas un par notikušo izstāstīja presei, izraisot pasaules mediju sašutumu.

No Latvijas puses filmas izveidē piedalījās Nacionālais kino centrs, operators Valdis Celmiņš, skaņu operators Arvīds Ceļmalis, kameras asistents Miks Ramāns, krāsu meistars Krišs Roziņš. Filma paņem ar pirmo mirkli un vairs neatlaiž līdz pēdējai minūtei. Mēģinu saprast, kāpēc tā ir tik iedarbīga un visu rudeni plūc laurus visdažādākajos kinofestivālos Eiropā un aiz okeāna. Dramatisku notikumu rekonstrukcija, reti arhīva kadri, pat no Baltā nama, aculiecinieku emocionālie stāsti, jā, bet arī paša varoņa – 90 gadus vecā Kudirkas – ārkārtīgi atraktīvā personība, vēlreiz kameras priekšā izdzīvojot notikušo.

Gadījumi, kad padomju jūrnieki pārbēga uz brīvo pasauli, nebija retums arī no okupētās Latvijas. Vienu no viņiem sastapu savā Austrālijas ceļojuma laikā Melburnas Latviešu ciemā. Ļoti īsi par savu pārbēgšanu viņš ir uzrakstījis Latviešu Ciema Avīzītē. Žēl, ka tik vien.

Lai cik labi ir mājās, laiku pa laikam gribas izsprukt no tās, lai paskatītos, kas citur notiek. Kādu dienu sadomājāmies par reņģītēm, ziniet, tādām – miltos un garšvielās apvārtītām un uz pannas kraukšķīgi izceptām. Latvieši taču ir reņģēdāju tauta, neatceros, kurš pirmais mūs tā nokristījis, bet neiebilstu. Trūkuma laikos šis vienkāršais aizdars glābis ne vienu vien ģimeni. Tagad tas ir kārums, pie kura nav nemaz tik vienkārši tikt. Konkrēti mēs svaigas zivtiņas varam dabūt tikai Rīgas Centrāltirgū. Tā nu saplānojam vēl citas Rīgas darīšanas, kas šogad jāpaveic, un braucam uz galvaspilsētu. Neparasti jau tas, ka pie tirgus ir gana daudz brīvu vietu, kur novietot auto. Lielajos paviljonos tautas pamaz, arī pārdevēju skaits krietni sarucis, lai gan preču netrūkst: zivis, kādas vien gribi, blakus paviljons remontā, tam cauri tiek tikai pa šauru eju, tālāk gaļas kalni, piena produkti, augļi un dārzeņi lielā izvēlē. Nekas daudz nav mainījies, kopš te biju pēdējo reizi pirms kāda gada. Visi pārdevēji maskās, pircēji gan – kā nu kurš. Tāpēc droši nejūtos, ātri iepērkos un prom.

Līdz ar Adventes iestāšanos, Latvijas pilsētas kā sacenzdamās mēģina sagādāt saviem iedzīvotājiem krāšņus Ziemassvētku rotājumus: Rīgā ir daudz košu vietu, bet lielākie pārsteigumi laikam Botāniskajā dārzā, kur pazīstami teātru un lielo sarīkojumu mākslinieki izveidojuši gaismas instalācijas; Jūrmalas mežaparkā uzradies krāsaini izgaismots zvaigžņu tunelis, priedēs sakāpuši smieklīgi lampiņu cilvēciņi un iemaldījušies no gaismiņām instalēti zaķi, lāči, brieži, eži un citi zvēri; Tukumā izveidots Gaismas ceļš, pa kuru ejot, var nonākt Pasaku mežā; Ogrē koki izdekorēti ar lampiņu virtenēm tā, ka šķiet, tie paši kļuvuši par gaismas ķermeņiem, galvenajā gājēju ielā gaismas bumbas kā citas planētas šūpojas vējā. Visa pilsēta piebirusi ar spožām saulītēm un pārsliņām. Ja pacietība un patika pastaigāties, tad ar īpašas kartes palīdzību dažādās pilsētas vietās var atrast gluži neparastus gaismas veidojumus. Bet mūsu pašu Ikšķilē uzziedējušas fantastiskas ledus puķes, izgaismojot ne tikai centru, bet arī blakus ieliņas. Nerunāsim nemaz par eglēm un eglītēm, kas ir cita par citu neparastākā svētku rotā.

Tomēr vislielāko pārsteigumu piedzīvojām Ropažu baznīcā. Tur esot uzplaucis Gaismas dārzs. Braucām skatīties. Rinda pie dievnama garu garā. To apstaigā policijas patruļa, atgādinot par distancēšanos. Arī baznīcā ielaiž tikai nelielu skaitu cilvēku. Kad viņi iznākuši ārā, iekšā tiek nākošie. Tāpēc rinda virzās lēni. Taču nu esam sevišķi ieintriģētas un noteikti gribam redzēt, kas tur tik sevišķs. Zinām tikai to, ka Gaismas dārza ierīkotāji ir anonīmi, nevēlas publicitāti. Tā ir viņu labdarīgā dāvana sabiedrībai šajā tik sarežģītajā laikā. Stāvam vairāk par stundu, līdz beidzot tiekam iekšā, un man tūdaļ ir jāapsēžas, jo tik mulsinoši skaistu skatu nekad neesmu redzējusi: baznīca pieaugusi pilna ar teiksmaini mirdzošiem kokiem, krūmiem un ziediem, šķiet, gaisā levitē neskaitāmas zelta eglītes. Un skan dzidras eņģeļu balsis un ērģeles. Pilnīgi nereāli!

Lai izturība šajā vistumšākajā laikā un, par spīti visam, nāk priecīgi svētki!

Sirsnīgi –

jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2020. gada 19. decembrī
Laikrakstam „Latvietis“