Valodnieks Pēteris Kļaviņš,

Palielināt / Enlarge

Priekšplānā Dr. Treimanis un Venta Kocere. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Siguldas un Mores bibliotēkas sadarbībā tapusi skaisti veidotā planšete. LU Akadēmiskajā bibliotēkā ar laiku būs pieejami arī autentiskie valodnieka grāmatu plaukti un personiskā arhīva materiāli. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Pētera Kļaviņa kaps. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Saviesīgā pēcpusdiena „Kalnārēs“, centrā – Pētera krustmeita Baiba Vītola. FOTO Anita Mellupe.

To, ka Pēteronkulis ir vienkāršs un sirsnīgs, to es sapratu jau bērnībā, bet to, cik viņš ir DIŽS – tikai vēlāk, – tā visnotaļ jautrajā atmiņu stāstā nopietnu noti ievij Jānis Kļaviņš. Radiem Pēteris bija brīvdienu palīgs, par viņa piederību pilsētniekiem liecināja vien portfelis, ar kādu laucinieki nestaigā. Dienās, kad ceļu no autobusa pieturas līdz Mores Saulītēm kā mazi vanadziņi uzmanīja Baiba un Jānis, viņu tēva brālis turpat ceļa malā nekavējoties no portfeļa izcēla ciema kukuli – cepumu vai vafeļu paciņu.

Siena talkā, kurš visbiežāk iekrita svētdienā pēc Jāņiem, Pēteris, uzmetot mezglus mutautiņa stūros, sasēja cepurīti un atrotīja piedurknes. Darba pilsētas radinieks nebijās, vēl vairāk – pēc tāda bija ilgojies 6 gadus izsūtījumā aiz Polārā loka... Jāņa Endzelīna uzticamā skolēna dzīve, manuprāt, iziet caur pieciem posmiem. „Varat tā iedalīt, bet nemainīgas Pēteronkuļa dzīve paliek galvenās vērtības – mērķtiecība, darba mīlestība un atbildība par padarīto,“ uzsver krustmeita Baiba Vītola. „Visa viņa dzīves jēga bija valodniecība.“

Pirmais dzīves posms, kā jau bērnība, salīdzinoši ar citiem, tēlaini būtu saucams par saulaino rītu. Pēteris aug krietnā, darbīgā ģimenē, kurā savi pienākumi veicami arī bērniem. No mazām dienām viņš iemīl grāmatas. Pēc Mores pamatskolas iestājas Siguldas ģimnāzijā, kur viņu iedvesmo latviešu valodas skolotājas Annas Īvenas personība, rosinot izvēlēties valodnieka profesiju. Staltajam puisim, vienam no labākajiem ģimnāzijas audzēkņiem, svētku reizēs tiek uzticēts skolas karognesēja gods.

Tālāk saīsinājumā citēšu informāciju, kādu Pēteris Kļaviņš par sevi man sniedza pats, ievietošanai grāmatā Satiekamies Siguldā! (2011., grāmatu apgāds Likteņstāsti). Jau LU Filoloģijas fakultātes Baltu valodu Valodniecības nodaļā studēdams, Pēteris piedalās Jāņa Endzelīna vadītajās valodniecības jautājumu sēdēs. Studēšana diemžēl iekrīt kara gados. Kad vācu armija no Rīgas atkāpjas, Kļaviņš no Mores ierodas Rīgā, no paša Endzelīna saņem valodas krātuves telpu un seifu atslēgas un kopā ar studentu Jankevicu zirga pajūgā un rokas ratiņos Skolas ielā 11 nogādā unikālos rokrakstus, lai tie uzreiz nenonāktu padomju drošības iestāžu rokās. Četrdesmito gadu beigās Kļaviņš LVU lasa lekcijas gramatikā, dialektoloģijā un sinonīmikā. Kad Endzelīnu no Universitātes intrigu ceļā padzen, Kļaviņam jāpārņem viņa darbi Valsts eksāmenu komisijā, jālasa lekcijas.

Grāmatā par Siguldu atrodu Pētera brāļasievas Ilgas (Jāņa un Baibas mātes) teikto: „Vīramāte visus krievu gadus glabāja brīvvalsts karogu, sadalītu trijās daļās un iešūtu vairākos spilvenos.“ Pēteris noteikti cer, ka latviešu valoda nebūs jāiešuj spilvenos, bet...

Otrajam dzīves posmam, kuram varētu dot virsrakstu Iztapoņu netrūkst arī valodnieku brālībā, sākas ar laiku, kad presē parādās daudz muļķīgu rakstu ar Pelšes vārdu. Tos, cenšoties pēc jaunās varas atzinības, sacer mūsu pašu latviešu valodnieki. Laikā, kad Staļins izsaucis uz Maskavu gruzīnu valodnieku Arnoldu Čikobavu, kuram pietiek drosmes iestāties pret modē nākušo Marra mācību – pirmspadomju laika zinātnieku atzinumu noliedzēju arī valodniecībā, – Staļins Čikobavā ieklausās, turpinot lietot viņa sacerētās runas valodniecībā. Jaunākajās tēzēs no Maskavas Kremļa tribīnes izskan daudz patiesības. Čikobavas tēzes ar Staļina muti jau translē Maskavas radio, kad LPSR ar Pelšes vārdu tiek publicēts kārtējais uzbrukuma raksts Endzelīnam. (Endzelīns un Čikobava gandrīz vienīgie visā PSRS atļāvās kritizēt Marra mācību.) Kļaviņš par to visu ir labi informēts un par savu taisnību, aizstāvot Endzelīnu, nešaubās. Kad Rīgā no Maskavas ierodas revidenti valodas jautājumos, Kļaviņš, nelokāmi aizstāvot Endzelīnu, droši atļaujas apgalvot, ka Pelšes publikācijas nesakrīt ar Staļina jaunākajiem uzskatiem valodniecībā!

Komisija Pēteri Kļaviņu Maskavas zinātniskajā konferencē uzaicina uzstāties ar diviem referātiem – par latviešu valodas vēstures jautājumiem un baltu-somugru valodas sakariem. Otrais, raibais un tomēr cerīgais valodnieka dzīves posms noslēdzas traģiski.

Trešais dzīves posms valodniekam sākas 1950. g. 24. novembra pēcpusdienā... Dažas stundas pirms iekāpšanas Rīgas-Maskavas vilcienā Pēteri aiztur četri vīri privātā un nogādā Stūra mājā. Seko pāris mēnešu pratināšana, pēc tam – vēl pāris mēnešu Centrālcietumā. Ar pavadvēstuli – buržuāziskais nacionālists valodniecībā – Pēteris Kļaviņš tiek nogādāts lēģerī aiz Polārā loka. Pirmajā ieslodzījuma laikā viņam uz mājām atļauts rakstīt vien divas vēstules gadā.

(Lūk, ļoti svarīga un precīza informācija, ko atsūtīja Latvijas Valsts arhīva eksperts Ainārs Bambals: „Līdz apcietināšanai P. Kļaviņš strādāja Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūtā kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks un dzīvoja Rīgā. 1950. gada 24. novembrī viņu apcietināja LPSR VDM par līdzdalību dzimtenes nodevībā, pretpadomju aģitāciju un par to, ka 1945. gada jūlijā nodibinājis sakarus ar pretpadomju organizāciju.

1951. gada 17. martā PSRS VDM Sevišķā apspriede viņam piesprieda – pēc KPFSR Kriminālkodeksa (1926. g. redakcija) punktiem – 17-58-1 „a“ un 58-10.I. daļa – (par sakariem ar pretpadomju organizāciju „Vidzemes-Latgales partizānu apvienība“ un pretpadomju skrejlapu „Brīvā Latvija“ izplatīšanu, kā arī par sakariem ar brāli Alfrēdu, kas atradās nelegālā stāvoklī) – brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un ieslodzījumu labošanas darbu nometnē. Ieslodzījumā atradās Komi APSR Minlagā (Intā un Abezā). Atbrīvots 1956. gada 5. janvārī pamatojoties uz Komi APSR Augstākās tiesas nolēmumu.“) (Avots: LVA 1986.f., 1.apr., 29451.lieta; Represēto personu kartotēkas P. Kļaviņa uzskaites kartīte.)

Par nometnēs pavadīto laiku Pēteris praktiski neko nav stāstījis arī tuviniekiem, kad 1956. g. no apcietinājuma kaulu svarā tiek atbrīvots (tas notika saskaņā ar lēģeru komisijas slēdzienu, kad ieslodzītais vairs nespēja pastrādāt un praktiski nolemts nāvei jau mājupceļā) un burtiski pēdējiem spēkiem pārkāpis dzimtās mājas slieksni... „Vienīgā frāze, ko Pēteronkulis reiz izmeta, bija – nelieši man ceļgalus salauza jau Rīgas čekā“, – piebilst brāļadēls Jānis. Esot piebildis arī to, ka palaimējies izsūtījumā paņemt līdz krievu valodas grāmatu, citādi dzīves nebūtu...

„Par šo periodu topošajā grāmatā stāsta vien ķīmiķe Milda Pormale, kura pati izgājusi lēģeru šausmas,“ 30. novembra piemiņas pēcpusdienā stāsta Venta Kocere, LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore. Venta Pēteri Kļaviņu vispirms iepazinusi kā regulāru bibliotēkas lasītavas apmeklētāju – allaž ļoti solīdu apģērbā un uzvedībā. Tikai ar laiku viņa uzzināja, ka čaklais lasītājs ir Endzelīna skolnieks, un viņa atmiņas par izcilo valodnieku ļoti noderīgas Ventas centieniem iemūžināt Endzelīna piemiņu arī Ukrainā. (Ukrainā sevišķi daudz latviešu bēgļu saradās, sākoties Pirmajam pasaules karam, to skaits tiek minēts ap 20 000. Un galvenokārt tieši pateicoties Ventas, īstenas kultūrvēsturnieces centieniem, pie Harkovas Universitātes 2009. g. 18. novembrī tika uzstādīta piemiņas plāksne Endzelīnam, kurš tur strādāja laikā no 1909. līdz 1920. g.)

Ceturtā dzīves posms. Kaut cik no lēģerī iegūtajām slimībām atkopies, Kļaviņš dabū darbu meliorācijas sistēmā Ikšķilē, jo ceļš uz valodniecību kā zinātni viņam slēgts. Viņš kā inženieris veic meliorācijas objektu pieņemšanas darbus (vēlāk pārzina arhīvu), kuros ir tikpat nepiekāpīgs kā valodniecībā: visam jābūt perfekti padarītam. Valodniecības lauku viņš negrasās pamest atmatā – jo vairāk tālab, ka sarkanais terors nesaudzē arī valodu un valodniekus, – gandrīz viss agrākais valodniecības mantojums tiek uzskatīts par buržuāzisku uzskatu paliekām. Tikai ļoti stiprie un veiksmīgie šajos 50 gados spēj neliekt un nelocīties. (Ne velti P. Kļaviņa kapa pieminekli grezno J. Endzelīna dzīves moto: Varas vīriem nelieksimies, zemākajiem neliegsimies.) Morāls atbalsts Kļaviņam ir pašmāju un lietuviešu kolēģi – pieaicinot uz sanāksmēm un konferencēm. Vecrīgā, mazā šķērsielā pie Jāņa baznīcas, čakli rosās Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, kuras filoloģijas sekcijā darbojas arī no universitātes aprindām izraidītais Jānis Alberts Jansons, dzejoļus lasa Paulīna un Antons Bārda. Kļaviņš interesentiem māca senindiešu valodu sanskritu. Bet pēc tam, kad kādā no šīm nodarbībām piedalās Indijas profesors Čatardzi, telpas valodnieka nodarbībām tiek atteiktas...

Par dzīves piekto posmu pamatoti uzskatāms laiks, kad Venta Kocere uzsāk darbu pie atmiņu grāmatas apkopošanas, uzrunājot ļoti dažādus Pētera dzīves līdzgaitniekus, arī ārsta Kārļa Treimaņa ģimeni (sieva Dace un dēls Matīss). Treimaņu ģimene kādu laiku Pēterim Kļaviņam, kad vēlama atkopšanās ārsta uzraudzībā, savā Biķernieku ielas viesmīlīgajā mājoklī devusi arī reālu pajumti. „Pēteris bija pret jebkādu izrādīšanos, pret jubileju svinēšanu. Tad nu mums, tuvojoties viņa 90 gadu jubilejai, nācās izdomāt īsti viltīgu plānu: rīkojām 18. novembra svinības, kuru patiesais iemesls bija draugu un radu saaicināšana Pēterim par godu.“ Dr. Treimanis ļoti augstu novērtē Pētera personības klātbūtni viņa ģimenē, it sevišķi dēla Matīsa, veiksmīga tulkotāju no somu valodas, dzīves gājumā. Ražīga sadarbība Pēterim Kļaviņam pēdējos gados bijusi arī ar Aināru Zelču un viņa elektronisko grāmatu apgādu ERAKSTI.

Nemainīgā cieņa un respekts pret Endzelīna izkoptajiem latviešu valodas likumiem Pēteri Kļaviņu saved kopā ar Kalifornijā dzīvojošiem tautiešiem Rūdolfu Hofmani (kādreizējo studiju biedru) un Astru Mooru; tā tapa grāmata Profesora J. Endzelīna atbildes (2001, ASV). Ikviena Kļaviņa perfektā uzstāšanās pašmāju valodnieku saimē jaunajiem zinātniekiem likusi aizturēt elpu. Ar mīlestību un cieņu sirmais vīrs tika gaidīts un sagaidīts savā senajā skolā – Siguldas ģimnāzijā. Un viņa mūža gājums, paldies Dievam, tika novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi. Kļaviņš neizrādīja lepnību arī godalgoto pulkā, kā atceras Ordeņu brālības sekretārs Ainārs Bambals, viņš, neskatoties uz cienījamo vecumu un veselības problēmām, centās būt šai brālībai piederīgs.

30. novembris Pētera atdusas vietā Nītaures kapos un dzīves starta tuvumā – Mores Kalnārēs (ar skatu uz Saulītēm) – reizē ir dzimtas skaists apliecinājums tam, ka 100 gados var nākt un iet varas, var nākt un iet likumi un to lēmēji, bet paliek cilvēka uzticība zemei. „Manas paaudzes vecāki bija kolhoznieki, atrauti no savas zemes, bet man bija lemts piepildīt vecāku sapni – atkal būt saimniekam savā zemē,“ tā ar lepnumu saka Pētera brāļadēls Jānis. Kļaviņu koptajiem laukiem un ražīgajam ganāmpulkam ar prieku esam pabraukuši garām, lai pamielotos ar Pēteronkuļa mīļāko ēdienu – skābu kāpostu zupu. Lielo katlu no uguns Kalnārēs noceļ Baibas dēls Miķelis, plašajā nojumē galdu palīdzējuši klāt Kļaviņu dzimtas jaunā audze – Anete, Reinis un Mārcis. Jaunieši apzinās, cik vienkārši, bet būtiski Latvijas valodniecības vēsturē ierakstījies Pēteronkuļa vārds. Nāks jauna vasara, radi atkal Morē pulcēsies vecajā vietā pie ugunskura, noteikti, pieminēs arī Pēteronkuli. Viņš neesot bijis dziedātājs, bet reiz visu nakti dziedājis blakām šoferim, lai tas pie stūres neaizmigtu. Šodien valodniekam par godu Dr. Treimanis uzsāk Nevis slinkojot un pūstot, izskaņā piebilstot: Pēterim būtu paticis!

Cilvēkam, kuram atzīmē simtgadi, dzīvu liecinieku-laikabiedru gandrīz neiespējami atrast, bet man tas tomēr izdevās. Gadu pēc Pētera Kļaviņa, 1941. g., Siguldas ģimnāziju absolvēja Tusnelda Celmiņa, arīdzan viņas dzīves ceļu lielā mērā noteica Endzelīna skolniece – skolotāja Anna Īvena. Arī Celmiņu padomju laika LVU vadība īpaši nemīlēja, bet gluži vienkārši erudīto ārzemju literatūras pasniedzēju nebija iespējams aizstāt ar kādu citu, varai iztapīgāku. „Kļaviņš burtiski kopēja Endzelīnu – gan uzvedībā, gan garīgās interesēs,“ – lakoniski piebilst docente Celmiņa. „Viņam nebija daudz draugu, bet tie, kas tādi bija, palika uzticīgi arī pēc atgriešanās no izsūtījuma. Tie kolēģi, kam rūpēja karjera – meta līkumu. Es neko jaunu nepateicu, bet grāmata palīdzēs viņa noslēgto personību parādīt saprotamāku. Tālab no sirds vēlu sekmes Ventai Kocerei grāmatas tapšanā un izdošanā!“

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“