Palielināt / Enlarge

ALT izrāde „Minhauzena precības“ 1973. g. No kreisās: Gunārs Klauss (Jukums), Gustavs Grauds, NN, Edvīns Kuks (Nariškins), Dzintars Veide (Minhauzens), NN. FOTO no ALT arhīva.

Palielināt / Enlarge

Skats no ALT izrādes „Minhauzena precības“ 1953. g. No kreisās: Gustavs Grauds (Oksenstjerns), Jānis Birkmanis (Nariškins). FOTO no ALT arhīva.

Palielināt / Enlarge

Valija Pone un Jānis Birkmanis pēc izrādes 1953. gadā. FOTO no ALT arhīva.

Palielināt / Enlarge

ALT mašīna „Ulubele“ 1953. gadā. FOTO no ALT arhīva.

„Uz latviešu teātra skatuves Minhauzens pirmo reizi kāpj 1941. gada nogalē vecajā Dailītē. Tā ir Mārtiņa Zīverta un dižā režijas burvja Eduarda Smiļģa radīta pasaule kurā dzīvo, mīl, cieš un arī... melo Edgara Zīles lielais fantasts. Grūti iztēloties vēl lielāku kontrastu starp reālo un uz skatuves tēloto dzīvi. Tas ir viens no visdrūmākajiem posmiem latviešu tautas vēsturē – pavisam nesen aizvadīts Baigais gads, piedzīvotas izvešanas, pārciests jauns pazemojums – vācu okupācija, drupās guļ sūri grūti celtā gaismas pils – neatkarīgā Latvijas valsts. Un, it kā tam visam spītējot, tieši šajā iestudējumā bija visromantiskākais Minhauzens, tik tāls un svešs ikdienas niecībai un nežēlībai. Viņš no savas ne visai pārtikušās un ne visai veiksmīgās dzīves veldzi meklēja mirdzošā fantāziju, žilbinošu asprātību pasaulē, un viņam atdevīgi sekoja publikas simti, cerot kopā ar viņu nokļūt sapņu zemē Ulubelē, kur ļaužu sejās rotājas smaids, kur nav vietas nabadzībai un postam, kur viss ir iespējams. Šķiet, ka neviens no mūsu skatuves Minhauzeniem arī nav lolojis sirdī tik dziļu, lielu un skaistu mīlestību pret savu Jakobīni kā tieši Edgars Zīle saspēlē ar Lilitu Bērziņu.

Arī nākamais „Minhauzena precību“ iestudējums tapis kara laikā – 1943. gadā Jelgavas teātrī.

Īpašs stāsts būtu par Minhauzena gaitām bēgļu nometnēs un trimdas teātros. Nav šaubu, ka šajos iestudējumos sapņu zemi Ulubeli apspīdēja latvju saule, tai pāri plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanais... Vien sapņos un ilgās... Laikam šo izrāžu Minhauzeni Ulubeli būs mīlējuši kvēlāk par savu Jakobīni, un tas ir tik saprotami.“

[Raksta fragments no https://www.vestnesis.lv/ta/id/33079]

* * *

„Viens un tas pats varonis, vairumā gadījumu viens un tas pats teksts. Bet cik atšķirīgs katru reizi, katrā paaudzē, katrā iestudējumā ir lielais fantasts Minhauzens. Tātad dzīvs.“

Rita Rotkale

* * *

Iz vēstures...

„Minhauzens“ Kanberā 1955. gada 7. janvārī

Agrā rītā pa ceļu no Sidnejas iebrauca Kanberā liela, zila mašīna. Tā nav nedz tāluma rekordiste, nedz ātruma. Tajā nesēž arī slaveni boksa čempioni. Tā ved to, kas mums visvairāk trūkst un ko mēs visvairāk gaidām – mūsu teātri un Zīvertu. Mākslinieki jau apbraukājuši vai pusi šo zemi. Iepriekšējo nakti, pēc izrādes Sidnejā, visu laiku bijuši ceļā. Visi apputējuši un novārguši. Bet pirmais, ko viņi prasa, nav vis atpūta, bet gan, – kur ir teātra zāle, lai to varētu apskatīt un iekārtot vakara izrādei.

Visu dienu prāts nesaistās pie darba, bet gan – kā iet aktieriem, vai pēc tik grūtiem ceļiem tiem būs vēl palicis spēks un kāda būs mūsu tikšanās ar Zīvertu.

Vakarā teātra zāle ļaužu pilna, neskatoties uz to, ka izrādes telpas ir patālu un ar neērtu satiksmi.

Atveras priekškars, un jau ar pirmajiem Oksenstjerna (Gustavs Grauds) teikumiem mēs visi pametam Kanberu un dodamies līdzi Minhauzenam (Pēteris Elsiņš). Tur ir burvīgā baronese – gracioza un šarmanta. Aiz viņas seko stingrā aukle, vienmēr gādīga un labsirdīga. Un Oksenstjerns, to nevar nemīlēt, lai cik viņš kārs uz naudu: tam katrs pirksta gals runā. – Un nu, bērni, ausis ciet! Uznāk Nariškins (Jānis Birkmanis), un nodimd skatuve no viņa spēcīgajiem izteicieniem. Skan pieši, sarodas aizvien vairāk veiklie galma kungi un dāmas. Spēle iet raita, un notikumi raibi. Un princese, kur vēl šai zemē, šai melnajā darbā var rasties mums tik īsta princese (Guna Kaziņa)! Viņas māte (Erna Lēmane) ir valdonīga un intrigu kāra. Jukums – nevarētu domāt, ka atturīgais jauneklis var būt tik lielisks Jukums (Gunārs Klauss), kas griežas pa visu skatuvi un visus pārspēj viltībā. Un tad pats galvenais – Minhauzens ar Ulubeli iet visiem mums pie sirds. Vai mums katram nav tagad jārada tāda Ulubele, lai mēs vēl spētu palikt par cilvēkiem un nevis par darba mašīnām – un, ak vai, – cik bieži – nemīlama darba.

Viss izrādē ir izdomāts un pārliecinošs, nav nevienas paviršas vietas. Zīverta skaistie teikumi un domas uzliktas kā uz pjedestāla. Mirdz.

Visu laiku publika jūsmo un dzīvo līdzi. Burvīgi, burvīgi – skan visapkārt. Visu laiku kāds jūsmīgs skatītājs sit man uz pleca. Priekšējā rindā dāma pacēlusies pusstāvus un aizmirsusies runā līdz.

Tie uz skatuves nav mākslas mīļotāji vien, tie ir mākslinieki ar lielu paveiktu darbu.

Izrāde beidzās. Nu? Acis visiem spīd, nav ko jautāt. Mēs lēni, negribīgi atgriežamies atpakaļ Kanberā.

Līdz pulksten diviem naktī mākslinieki novāc skatuvi un sapakojas. Tad atkrīt guļus uz dažām stundām, lai no rīta dotos tālāk uz mājas pusi.

Mēs otrā dienā sākam atkal savus nekad nepadarāmos darbus, bet ilgi vēl ar pacilātām sirdīm.

L.
1955. gada 16. janvārī

* * *

Par ALT un „Minhauzena precībām“

Austrālijas Latviešu teātri, kas savu darbību bija uzsācis 1953. gada 31. jūlijā, no Austrālijas Latviešu 4. Kultūras dienu Brisbanē rīkotājiem bija aicināts piedalīties KD ar režisores Lūcijas Kalniņas iestudēto Mārtiņa Zīverta komēdiju Minhauzena precības; izrāde notika 1953. gada 30. decembrī. Izrādes dekorators bija Laimonis Lauva, apgaismotājs Reinis Lēmanis un aktieri: Pēteris Elsiņš (Minhauzens), Lūcija Kalniņa (Jakubīne), Guna Kaziņa (princese), M. Ozoliņa, V. Štāls, Jānis Ulms, A. Siliņš, Gustavs Grauds (Oksenstjerns), Gunārs Klauss (Jukums), Valija Pone (aukle), Erna Lēmane (princeses māte), J. Zaļkalns un Reinis Priekuns.

Pēc izrādes AL4. Kultūras dienās Brisbanē ALT devās Minhauzena precības izrādīt Ņūkastlē (3. janvārī), Sidnejā (5. un 6. janvārī), Kanberā (7. janvārī), bet vēlāk arī Albūrijā un Adelaidē.

Braukšanas attālums no Melburnas līdz Brisbanei ir, apmēram, 1700 km. Tāds pats attālums, kā jābrauc no Rīgas līdz Minhenei Vācijā. Ceļā uz Brisbani ALT aktieri devās savā jauniegādātajā mašīnā – Ulubelē, kura pirms lietošanas bija mazliet jāpārbūvē – jāieliek soli, kur sēdēt aktieriem, vieta, kur izkarināt kostīmus, kā arī vieta uz jumta – dekorācijām. Šis aktieriem bija pirmais brauciens ar Ulubeli; šoferis bija Andris Miglis, kā otrs šoferis bija – Reinis Lēmanis.

Protams, 1953. gadā automašīnai nebija vēsinātāja, un lieki teikt, ka decembrī, janvārī, kad Austrālijā ir vasaras karstākais laiks, ceļošana tūkstošiem kilometru garajā ceļojumā nebija visērtākais brauciens.

Gunārs Klauss no šīs turnejas īpaši atceras izrādi Ņūkastlē, kur spēlēt iznāca telpā, kas vairāk atgādināja baraku nekā teātra zāli. Tai bija ļoti zemi griesti, kas apgrūtināja dekorāciju uzstādīšanu. Jāspēlē bija, apmēram, 40°C karstumā, nevēsinātās telpās, un piedevām vēl kostīms nebija piemērotākais šai temperatūrai. Atgādināšu lasītājiem, ka Minhauzena precībās pirmā aina sākas ar to, ka ziemas salā nosalušie viesi tuvojas kamīnam sasildīties... Gunārs atceras: Biju tērpies biezā kažokā un man bija pirmajā ainā jādodas pie kamīna sildīties, bet mēs visi tajā pašā laikā, gaidot savu uznācienu, jau bijām nosvīduši pilnīgi slapji.

Informāciju sagatavoja

Ilze Nāgela
Laikrakstam „Latvietis“