Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Pieminekļu kultūra ir pasaulē ļoti izplatīta. Austrālijā katrā pilsētiņā uzcēla pieminekli karā kritušajiem, un Latvijā katrai pilsētiņai bija savs Brīvības piemineklis.

Daudzas okupācijas varas Latvijā ir nākušas un aizgājušas ar saviem pieminekļiem, bet vēl arvien ir palikuši tādi, kurus daudzi no mums labāk negribētu redzēt mūsu zemē.

Starp pazudušajiem pieminekļiem, protams, ir visi ļeņinekļi, daudzi no kuriem ir aizgājuši nezināmus ceļus. Kas vēl atceras daudzo komunāru bistes, kuras greznoja Komunāru laukumu – tagad Esplanādi? Arī ir tādi savdabīgi gadījumi, kad piemineklis tiek „pārdefinēts“. Piemineklis Latviešu Sarkanajiem strēlniekiem Latviešu Sarkano strēlnieku laukumā pārtapis par pieminekli „Latviešu strēlniekiem 1915-1920“, un laukuma nosaukums zaudējis vārdu „Sarkano“.

Vēl ir vērts minēt Pēteri Stučku, kurš stāvēja Rīgas pils priekšā, un Uzvaras kolonu, kura stāvēja turpat no 1817. līdz 1915. gadam. Kā arī Pirmā pasaules kara laikā vācu okupācijas spēku uzstādītais „Koku Fricis“ Baumaņa skvērā pie tagadējās Rīgas apgabaltiesas, vai Kārļa Marksa bisti, kura īsu laiku atvietoja „Koku Frici“.

Pieminekļu būtība ir kādu vai kaut ko pieminēt. Latvijā okupācijas varas nāk un iet, un tas ir mūs mazliet pieradinājis pie pieminekļu maiņas. Ja mums ir lielā mērā skaidrs, kuri pieminekļi ir „mūsu“, un kuri nav, tad arī esam iemācījušies sadzīvot ar „ne-mūsu“ pieminekļiem. Toties Anglijā un ASV ir valdījusi lielāka stabilitāte, un šodienas „Dzēšanas kultūra“ sakarā ar pieminekļiem ir samērā jauna. Tāpēc iemesli, kāpēc tur apgāna pieminekļus bieži liekas smieklīgi vai pat bērnišķīgi.

Mūsu pieminekļu bagātība ir izaicinājums tos izmantot izglītībai un diplomātijai. Ja būtu jānosauc trīs svarīgākos pieminekļus Rīgā, tad tie būtu Brīvības piemineklis, Brāļu kapi un Uzvaras piemineklis Pārdaugavā (jeb „Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“). Ar pirmajiem diviem zinām ko darīt – pulcējamies, bieži kopā ar ārzemju diplomātiem.

Tikai ar trešo ir problēmas. To nenovāca 1991. gadā un pašdarbniekiem nesekmējās to uzspridzināt 1997. gadā, diviem spridzinātājiem pat ejot bojā. (Nav tik viegli, kā februārī notika ar padomju pieminekli Krustpilī – to naktī vienkārši aizvāca).

Jāvienojas, ko darīt ar Uzvaras pieminekli. Mēs taču varam būt radoši, un gudrā veidā pārvarēt tā smago ideoloģisko nastu.

GN
2021. g. 17. martā