Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Marts 2021. – Pavasarīgi sveicieni!

Laikraksts Latvietis Nr. 642, 2021. g. 24. martā
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Lai gan – nekāda pavasara vēl nav. Aiz loga sniegs, viss dārzs vienā baltumā, un pa nakti arī kārtīgs sals. Tā teikt – ievilkusies ziema, atspēlējas par visiem iepriekšējiem pieciem gadiem, kad tās tikpat kā nebija. Bet pavasarim jābūt un drīz vien. Nekur nespruks. Tāpēc cenšos noskaņoties uz gaišāku laiku. Sēklas arī jau sapirku. Pagājušajā gadā plēves siltumnīcā tās sasēju jau 9. martā. Šogad vēl jāpagaida.

Ziemīgais stingums uzsūta visādas miesas kaites: nebeidzas krekšķis, sāp te un tur, metas klāt herpe, šķiet, brakšķu pa visām šuvēm. Ģimenes ārsts man tagad jauns, smuks un čirkains, bet galvenais – ļoti uzmanīgs. Regulāri sazvanāmies un sarakstāmies e-pastā, reizēm aizeju arī uz doktorātu. Tomēr nelīdz nekādas zāles. Humora sajūta nepamet un depresija neiestājas, lai gan tā virmo visriņķī un ir gandrīz sataustāma telefonsarunās ar draugiem. Uzradies arī kaut kāds niknums un aizvainotība, cepšanās par lēno vakcinēšanu vai, tieši otrādi, karsti pierādījumi par nevakcinēšanos, jo tādas potes vairāk kaitējot, nekā palīdzot. Ļoti grūti kādu pārliecināt par ko citu – arī šā laika iezīme. Tāda aunapierība iestājusies. Gan sabiedrībā, gan visādos politiskos līmeņos. Plašsaziņas līdzekļos grūti skatīties un klausīties par valdības kašķiem. Nupat pēc sabiedrības vētraina pieprasījuma tikai pirms diviem mēnešiem izveidoto Vakcinācijas biroju likvidēja, pareizāk, iekļāva Nacionālajā veselības dienestā, samazinot arī lielās algas. Viņu aktivitātes tikai tracināja sabiedrību. Piemēram, gatavība izdot Vakcinācijas avīzi. Šai sakarā sociālajos tīklos parādījās fotogrāfija, kurā redzama pastkastīte pie kādiem vārtiņiem, bet uz pastkastītes uzlīmēts uzraksts: „Iemetīsi Vakcinācijas avīzi, uzlikšu lāstu. Berģu ragana.“ Man liekas, tas ļoti trāpīgi raksturo pašreizējo noskaņojumu. Noguruši esam, tāpēc arī asprātība tāda skarba un dusmīga.

Vienrīt abas ar meitu izlēmām: ja pavasaris nenāk, brauksim pašas to meklēt. Un devāmies uz Raiskuma pagastu, kur Jaunrūjās dārzkopju, selekcionāru un kolekcionāru Jāņa un Gunas Rukšānu siltumnīcās uzziedējuši krokusi. Tas tikai kādus 100 km attālumā: garām Sēnītei, kuru kā nevar, tā nevar sakopt, cauri Murjāņiem un Raganai, tad Straupei un Plācim, nogriežoties uz Stalbes pusi un klāt esam. Vairākas mašīnas jau priekšā. Siltumnīcas te kā milzīgi angāri. Vienā no tām apsolītais krāšņums. Krokusu krāsainība uzreiz apžilbina. Visi iespējamie dzeltenie, zilie un violetie toņi, ziedlapiņas kā no smalka zīda, dažviet šķiet gandrīz caurspīdīgas, tik skaistas un starojošas, ka nevar neuzlabot garastāvokli. Meita aizgūtnēm fotografē un vēlāk mēs nebeigsim par šīm bildītēm priecāties. Pašu Jāni nesastopam, bet viņa dzīvesbiedre Guna gan ir žiperīga un runīga, gatava katru ienācēju pavadīt un visu, kas viņu interesē, izstāstīt. Kolekcijā esot ap 1700 krokusu variāciju. Dabā nav sastopami rozā ziedi, bet, re, mums tādi ir! Un vēl brūngani ar dzeltenu, paskatieties, cik brīnumaini! Guna tik pacilāti un aizrautīgi stāsta, kur kuro sīpoliņu dabūjuši, kā tie pareizi jāaudzē un kā top jaunas variācijas, ka esam galīgi pārņemtas! Angārā ir kādi 5-6 cilvēki; Guna pagūst ar visiem aprunāties. Kāds jau saskatījies un smaidīdams aiziet, citi nāk vietā. Uz galda pie ieejas galdiņš ar kārbu, kas līdzinās tortes kastei, tikai šajā ir izgriezta sprauga ziedojumiem. Aizkustinoši. Es labprāt arī no mūsu puses tajā iebāžu banknoti. Ak, lai viņiem spars arī turpmāk!

Cilvēku plūsma te no marta sākuma esot nepārtraukta, tāpēc viņi ar Jāni siltumnīcā dežurē katru dienu, visu laiku nepārtraukti uz maiņām. Arī telefonu zvanu esot tik daudz, ka paši netiekot galā, iesaistījuši arī bērnus. Guna stāsta, ka Jānis ar dārzkopību un krokusu iepazīšanu nodarbojas jau kopš 12 gadu vecuma. Viņai pašai gan esot citas puķu kaislības, bet arī krokusi nemaz nevar nepatikt. Guna saka, šī ir pasaulē lielākā krokusu kolekcija. Varbūt, ej nu sazini, es domāju, bet cik lieliski, ka cilvēki tā var lepoties ar savu darbu. Jānis Rukšāns izdevis arī grāmatu Krokusu pasaule, kas bija veltījums Latvijai simtgadē un ir tepat nopērkama. „Šī monogrāfija ir apbalvota ar Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdbalvu par izciliem sasniegumiem bioloģijā,“ piebilst Guna. Kolekcionāra darbs ir novērtēts gan ar Ministru kabineta balvu, gan Atzinības krustu, gan ar Triju Zvaigžņu ordeni. Jā, ziedi ir lieliski, jau braucot prom, spriežam abas ar meitu, bet vēl brīnišķīgāk, ka tie dod tik daudz enerģijas un prieka pašiem audzētājiem un neskaitāmiem citiem cilvēkiem, kas atrod laiku te iegriezties.

Atpakaļceļā apmeklējam slaveno Straupes pienotavas veikaliņu, kur var iegādāties Latvijā pašus gardākos piena produktus, arī sviestu ar kaņepēm, un piestājam pie Bērzu krodziņa Plācī. Stāvlaukums pilns ar mašīnām, tad nu mēs arī, jo ir pusdienlaiks un gribas ieturēties. Pie galdiņiem iekšā, protams, nedrīkst, taču var pasūtīt kaut ko no bagātīgās ēdienkartes līdzņemšanai. Zinu, ka te ir lieliska virtuve, par to žurnālā Sestdiena rakstīja pat Latvijas smalkais ēstuvju apskatnieks Egils Zirnis. Nez, vai pa ārkārtas situācijas laiku krodziņš nebūs sabojājies. Mūs aicina atgriezties automašīnā un pēc minūtēm piecpadsmit atnes vienreiz lietojamos siltumtraukos pamatīgas porcijas. Sākumā domāju, ka to nu gan nepieveikšu, bet ir tik smeķīgi, ka sulīgā karbonāde, sviestā ceptie kartupelīši un neatkārtojamie salāti pazūd kā nebijuši – turpat mašīnā. Īsts vēderprieks!

Citu dienu no meitas draugiem saņēmu brīnišķīgu dāvanu – puslitra burciņu ar marinētiem sīpoliem želejā, ko konservējis pazīstamais dziedātājs, kontrtenors Sergejs Jēgers. Par to, ka viņš kļuvis oficiāls mājražotājs Covid-19 pandēmijas laikā, jau pirms kāda laika izlasīju presē. Cepuri nost viņa priekšā! Nevis gausties, ka visa koncertdzīve nobrukusi, bet savu vaļasprieku pārvērst par biznesu – to spēj ne katrs. No sirds apbrīnoju šo mākslinieku un gribēju gan viņu atbalstīt, gan arī nogaršot, kā viņam sanāk. Ir lieliski, īsta delikatese!

Meita vēl pagūst paslēpot un pēc tam stāsta, ka sniegs gan vairs neesot tāds, kā īstā ziemā, kļuvis kaut kāds ne tik slīdīgs, ir ass un raupjš.

Bet es katru brīvu brīdi mūku grāmatās. Esmu izlasījusi veselu kaudzi gan labu, gan ne tik saistošu. Taču īstu emocionālu satricinājumu piedzīvoju, lasot katalāņa Žaumes Kabrē (Jaume Cabre) romānu Es atzīstos. Tas iznāca jau 2019. gadā, bet nez kā biju palaidusi garām. Pārsteidzoša grāmata gan stilā, gan saturā. Tā ir par mīlestību, arī par skaudību un nenovīdību, par mantkārību un naidu. Par ļaunumu, kas nāk līdzi cilvēcei no gadsimtu dzīlēm. Transformējas, tomēr ir tepat līdzās un nebeidzas. Darbība noris Spānijā, Vācijā, Beļģijā, Polijā, faktiski – visā Eiropā. Un lasot to visu, ļoti sāp. Pēc tam esi kā izbirstēts no iekšpuses un vairākas dienas nevar pieķerties citai lasāmvielai.

Nupat arī latviešu oriģinālliteratūrā pēc ilgāka laika īsts notikums – iznācis Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc. Lasīju un nebeidzu brīnīties, cik silta, laba sajūta, lai gan romāna galvenais varonis ir ar nerviem slims cilvēks, kā viņš pats apgalvo, bet skaidrs, ka ar neparastu prātu, oriģinālu domāšanu apveltīts, lai gan nespēj veikt daudzas parastas sociālas funkcijas. Dziļi cilvēcīgs, ārkārtīgi labsirdīgs, un tas ietekmē visus apkārtējos, kas kaut kādā veidā nonāk ar viņu saskarē. Oskars, kā sauc galveno varoni, gandrīz ik dienas raksta dienasgrāmatu, atklājot savu skatījumu uz lietām un parādībām, neslēpj daudzas komiskas epizodes un neveiklības, kurās iekuļas, bet tajā pašā laikā spēj ietekmēt savas mazpilsētas dzīvi, gan ierosinot izveidot zupas virtuvi trūcīgajiem, gan pat iestudējot teātra izrādi. Cilvēka prāts ir pārsteidzošs, un katrs indivīds ir īpašs šai Dieva pasaulē – par to man vēl ilgi jādomā, kad grāmata jau nolikta malā. Autoram, kuram šis ir pirmais romāns, neparasto stilu izdevies izturēt līdz galam, un arī viņa radītā īpašā, gaišā sajūta neatstāj. Man liekas, īsts meistardarbs!

Paldies, ka jūs man esat un ka varam tā padalīties! Tagad gaidīšu ziņas no jums, kā klājas, ko darāt, ko labu esat izlasījuši. Vienmēr ļoooti priecājos par katru atbildi uz manu vēstuli.

Sirsnīgi, jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2021. gada 21. martā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com