Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atpakaļ pie savu senču saknēm (1)

Kanādas latvieši stāsta par dzīvi Latvijā – Jūlija Gifford ir atradusi savu lomu latvietībā

Laikraksts Latvietis Nr. 644, 2021. g. 7. apr.
Vita Gaiķe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jūlija Gifford konferencē ar Austrālijas latvietes Brigitas Strodas darināto kroni galvā. FOTO no Jūlijas Gifford personīgā arhīva.

Jūlija talkā, sagatavojot vietu urbānās dārzniecības projektam. FOTO no Jūlijas Gifford personīgā arhīva.

Truesix komanda. FOTO no Jūlijas Gifford personīgā arhīva.

Jūlija Jāņos ar draudzenēm Imantu Nīgali no ASV un Ingu Vītolu no Monreālas. FOTO no Jūlijas Gifford personīgā arhīva.

Vita Gaiķe: Kurā gadā pārcēlies uz dzīvi Latvijā?

Jūlija Gifford: Atbraucu 2007. gada vasarā, kad iestājos Rīgas Stradiņa Universitātes bakalaura programmā – es studēju starptautiskās attiecības. Tas bija interesants laiks, kad pārcelties uz Latviju, jo neilgi pēc tam iestājās ekonomiskā krīze, kur Latvija it sevišķi cieta. Mani kā studentu tas neskāra un īstenībā diendienas gaitās nejutu nekādu starpību. Bet dati liecināja par ko citu, un vēl joprojām var manīt sekas tam, ka cilvēki bija veikuši lielus ieguldījumus un nebija spējuši atmaksāt bankā ņemtos kredītus.

Vita Gaiķe: Kāpēc nolēmi pārcelties uz Latviju?

Jūlija Gifford: Bija vairāki iemesli, kuri kopā noveda mani pie šī lēmuma.

Pirmkārt, es īsti nezināju, ko es gribu studēt. Studijas Kanādā ir dārgas, un nebiju gatava samaksāt tik lielu naudu par studiju programmu, par kuru nebiju 100% sajūsmināta. Tajā laikā studijas RSU maksāja ap 700 latus gadā, līdz ar to likās, ka tā ir laba iespēja iegūt gan pieredzi, gan izglītību par labu cenu, lai pēc tam labāk zinātu, ko vēlos dzīvē.

Otrkārt, bija mūžīgais latvietības jautājums, kuram gribēju pievērsties. Es biju bijusi 2x2 Austrumvirdžīnijā, kur daudz reflektēju par to, kāpēc es tik daudz laiku un resursus veltu latvietības uzturēšanai Ziemeļamerikā. Es nonācu līdz secinājumam, ka jābrauc uz Latviju drusku padzīvot, lai labāk saprastu, kam tas ir domāts un ko es varu sniegt tajā lielajā latvietības jautājumā.

Savienojot šos abus faktorus, sapratu, ka aizbraukt uz Latviju pastudēt (tajā laikā man nebija plānu tik ilgi palikt) ir izdevīgs un man interesants solis. Ilgi nedomāju – sazvanīju universitāti, pieteicos, un aizbraucu! Par laimi mani paņēma universitātē, jo man nebija plāns B.

Vita Gaiķe: Vai pirms tam daudz biji ciemojusies Latvijā?

Jūlija Gifford: Jā, es biju bijusi vairākas reizes ar ģimeni. Tad pēc tam ar Sveika, Latvija! un vēlāk vēl ar uzstāšanos Eslingenā. Tie ceļojumi vienmēr bija vasarā, un vienmēr uz pietiekami īsu laiku. Man vienmēr palika ziņkārība par to, kā tas ir – dzīvot Latvijā, kāda ir tā ziema. (Spoiler alert – auksta!)

Vita Gaiķe: Ar ko nodarbojies?

Jūlija Gifford: Šobrīd es vadu manis dibinātu satura mārketinga un sabiedrisko attiecību aģentūru, vārdā Truesix. Mēs esam pieci cilvēki un strādājam ar Latvijas tehnoloģiju uzņēmumiem un startupiem (vai kā latviski ir pareizi teikt – jaunuzņēmumiem), lai viņus padarītu redzamus starptautiskajā tirgū.

Mana komanda apmeklē daudzas starptautiskās tehnoloģiju konferences, un lai mēs izceltos no pūļa, velkam galvās Brigitas Strodas (Austrālijas latvietes) darinātos kroņus. Tā ir bijusi ļoti veiksmīga ideja (Jāatzīst, tā bija manas mammas!), tagad pa visu Eiropu mūs atpazīst un nāk klāt parunāties, savukārt mums ir iespēja stāstīt par Latviju un par mūsu klientiem.

Vēl es esmu redaktore Labs of Latvia tīmekļa vietnē, kur es rakstu par Latvijas startup veiksmes stāstiem.

Es agrāk stāstīju par manu mērķi atrast savu lomu latvietībā, nu šāds ir viens no tiem. Mani sajūsmina, ka es varu izmantot savas zināšanas, lai palīdzētu Latvijas uzņēmumiem augt, kļūt konkurētspējīgiem starptautiskajā tirgū, celt Latvijas ekonomiku, un galu galā, nest Latvijas vārdu pasaulē.

Vita Gaiķe: Kā pavadi brīvo laiku?

Jūlija Gifford: Šobrīd, kā lielākā daļa pasaules, esmu ierobežota savās aktivitātēs dēļ pandēmijas. Mājās sēžot, pavadu laiku taisot rokdarbus, man patīk adīt, šūt un šobrīd mēģinu aust gobelēnu, un es esmu pievienojusies interneta kokles kursiem, kurus sauc Kokles Mežs. Ļoti iesaku!

Bet pirms pandēmijas laikiem es vienmēr esmu dejojusi, vai nu tautas dejas, baletu, vai vēl ko citu. Es piecus gadus dejoju Līgo tautas dejas ansamblī, un pēc tam dejoju baletu pie zināmās prima balerīnas Zitas Errs.

Šajā septembrī nolēmu kaut ko citu pamēģināt, biju pierakstījusies stepa (tap) un akrobātikas nodarbībām! Diemžēl šādas grupas nodarbības kādu laiku nebūs iespējamas.

Vita Gaiķe: Kas palīdzēja iedzīvoties?

Jūlija Gifford: Noteikti tas, ka man bija vairākas grupas, kuras man bija apkārt un mani atbalstīja. Man bija studiju biedri, kurus es redzēju diendienā, un man ļoti daudz iemācīja. Es dejoju tautas dejās, kas faktiski nozīmē, ka tev ir iebūvēta sociālā dzīve – tavi vakari ir aizņemti, nedēļas nogalēs tu dodies uz koncertiem, pēc kuriem ir vienmēr dejotāju ballītes.

Tas bija labākais, ko varēju izdarīt – tev uzreiz momentā ir 50 draugi, kuri padara tavu dzīvi krāšņu.

Šeit man liekas, ka ir svarīgi izcelt to, ka man bija daudzi draugi un liels atbalsta loks ar vietējiem. Cik esmu novērojusi, bieži ārzemju latvieši atbrauc uz Latviju un pavada laiku pārsvarā ar citiem ārzemniekiem. Viņi bieži vien tik labi neiejūtas, un mēdz doties prom. Es ticu, ka tas ir cieši saistīts ar to, ka viņi paliek tādā ārzemnieku draugu lokā. Ar vietējiem draugiem daudz ātrāk saprot latviešus, vietējās sistēmas, humoru, kas viss palīdz labāk justies uz vietas.

Vita Gaiķe: Vai esi apmierināta ar dzīvi Latvijā, vai uzskati, ka pieņēmi pareizo lēmumu?

Jūlija Gifford: Kopumā, jā, es esmu apmierināta. Noteikti tika pieņemts pareizais lēmums. Latvija ir brīnišķīga vieta, kur izmēģināt jaunas lietas. Šeit ir maz cilvēku, un līdz ar to maz šķēršļu, lai panāktu kaut kādu mērķi. Tik ņem un dari!

Man ir bijušas tik daudzas iespējas attīstīties tādā līmenī, kādā nebūtu iespējams lielā valstī kā Kanādā. Piemēram, kā students es ātri vien kļuvu par prezidenti AIESEC Riga organizācijai, kur pārvaldīju vairāku desmitu tūkstošu vērtu budžetu un lēmu par sociāliem projektiem, kurus ar to rīkot. Laikā, kad pārstrāde (recycling) nebija izplatīta parādība Latvijā, mēs organizējām izglītojošas programmas Latvijas vidusskolās un implementējām pārstrādes sistēmas tajās.

Dēļ Latvijas izmēra jebkurš cilvēks ir divu zvanu attālumā. Sadabūt svarīgus cilvēkus rokā nav neiespējams, un līdz ar to jebkurš ar pietiekami lielu degsmi var darīt lielas un iespaidīgas lietas.

Vita Gaiķe: Kas pietrūkst no Kanādas dzīves?

Jūlija Gifford: Noteikti ģimene. Tas būtu lielākais faktors, kas pietrūkst. Zināmā mērā Kanādas sabiedrība, kura ir vidēji draudzīgāka, nekā Latvijā mēdz būt. Bieži vien ir jācīnās par savu taisnību sistēmās, kur vēl valda padomju mentalitāte, un tas var būt nogurdinoši.

Vita Gaiķe: Kā pārdzīvo šo pandēmijas laiku?

Jūlija Gifford: Es šobrīd strādāju no mājām. Lai galīgi nesajuktu prātā, uzsāku katru rītu ar pastaigu apkārt kvartālam. Dodos pie sava dārziņa, kas man būs šovasar – ir jauns urbānās dārzkopības projekts Rīgā, kur tiks uzstādītas dobes pilsētas vidū. Man tur būs savējais dārziņš, un es jau trenēju ieradumu katru dienu to iet apciemot.

Vita Gaiķe: Ja esi nodibinājusi ģimeni, lūdzu pastāsti par to.

Jūlija Gifford: Es šobrīd esmu saderinājusies ar vienu latvieti, Daini Vinkleru. Interesantā kārtā, viņam arī ir daudzi radi Kanādā! Līdz ar to, kad mēs braucam uz Kanādu, mums ir ļoti daudzi cilvēki, kurus apciemot.

Mēs bijām iecerējuši šajā vasarā precēties, bet dēļ pandēmijas neparedzamības nolēmām pārcelt uz vēlāku laiku. Un vēl man ir krustdēls Latvijā, kuru ir prieks lutināt.

Vita Gaiķe: Vai uzturi draudzību ar citiem Kanādas latviešiem Latvijā? Ar latviešiem Kanādā?

Jūlija Gifford: Jā, noteikti, ir vairāki cilvēki, ar kuriem regulāri satiekos un pavadu laiku. Ne tikai ar Kanādas latviešiem, bet ar latviešiem no visas pasaules. Mūsu pieredze ir tik specifiska, ka ir jauki, kad apkārt ir tādi cilvēki, kuri tevi saprot.

Ar latviešiem Kanādā arī uzturu draudzības – draugi no Toronto sabiedrības, Tērvetes, Garezera. Tie ir sirdsdraugi, kuri būs līdzās vienalga, kur tu atrodies pasaulē.

Vita Gaiķe: Ko ieteiktu citiem ārzemju latviešiem, kas domā par pārcelšanos uz Latviju?

Jūlija Gifford: Es ieteiktu pamēģināt! Un noteikti iestāties kaut kādā grupā vai tas ir tautas dejās, korī, kādā nevalstiskā organizācijā, vienalga. Ja ir vajadzīgi kādi padomi vai vienkārši gribas aprunāties par dzīvi Latvijā, es ar lielāko prieku palīdzētu. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com