Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Lai laba diena!

Laikraksts Latvietis Nr. 647, 2021. g. 28. apr.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vai pamanījāt, cik ātri paskrēja mēnesis? Trakums! Vienīgais rādītājs, ka esmu pēc jums visiem ļoti noilgojusies, un tad jau pakrūtē sāk briest nemiers, gribas piesēsties pie datora un kādu rindu uzrakstīt, lai atkal varētu cerēt uz jūsu vēstulītēm un telefona zvaniem. It kā jau drīkst divas ģimenes pulcēties un būt kopā līdz 10 cilvēkiem, tomēr piesardzība neatlaiž. Prāts turpina dīkt, vai to šobrīd vēl vajag, vai nevar iztikt... Tāpēc piekrītu tiem, kas saka – nemaz tik vienkārši iepriekšējā brīvajā režīmā neizdosies atgriezties.

Esmu tikusi pie pirmās vakcīnas devas. Blakņu nebija, ja neskaita pāris stundu garu vieglu reiboni. Tas, ka tā ir AstraZeneca, ap ko tagad liela ažiotāža, mani nesatrauc. Ļoti labi saprotu, ka mēs neviens nevaram paredzēt, kā kura vakcīna uz kuru organismu iedarbosies. Citam visiedarbīgākā būs tieši šī, citam Moderna, citam vēl kāda. TV24 noklausījos speciālistu diskusiju par daudzajām neskaidrībām dažādo vakcīnu sakarā un sapratu, ka mēs visi esam izmēģinājuma trusīši, un tikai ilgtermiņā atklāsies, cik daudz un uz cik ilgu laiku antivielas izstrādājas un kā mūs pasargā. Ja godīgi, negribu par to daudz domāt. Apzinos, ka mans prāts tik un tā ir par īsu, jāpaļaujas uz ārstiem un zinātniekiem. Svarīgi, ka šobrīd vismaz psiholoģiski nedaudz drošāk jūtos un ļoti gribu, lai arī mani bērni un mazbērni tiek pie savas potes. Jā, sociālajos tīklos paklīdusi bildīte: kāda braša saimniece izcepusi mazu tortīti ar uzrakstu 2. pote. Izskatās neizsakāmi kārdinoši! Kā tad mēs citādi to kroņvīrusu pievārēsim.

Aprīlis laikam ir viskaprīzākais gada mēnesis – te saule kā vasarā, te snieg un pat putina. Nupat vairākas dienas bija 19°C, bet šodien debesis ir sabozušās un nedēļas nogalē mūsu laika prognozētājs TV Toms Bricis sola atkal lietu, krusu un pat sniegu. Šī iemesla dēļ savai uzticamajai mašīnītei neesmu ziemas riepu vietā uzlikusi vasaras. Jāpagaida vēl kādu nedēļu.

Bet plēves mājā man jau pirmie salātiņi, uh, cik garšīgi! Āra dobēs tikuši arī zirņi, pupas un galda bietes. Visam citam vēl jāpagaida. Ziemciešu ravēšana gan mums abām ar meitu iet pilnā sparā, jo citādi zeme pārāk strauji žūst un plaisā. Uzrušināta labāk notur mitrumu. Tas patīk arī visiem krūmiem, jaunajiem augļu kociņiem, avenēm, kazenēm. Visur kaut kas lien ārā no zemes, dīgst un pumpuro, spēj tik šķirot – derīgs vai ārā raujams. Vakar mūsu lielajā puķu dobē uzziedēja pirmā tulpe, tūlīt būs vesels šo krāšņo ziedu klājiens!

Šis ir arī mana vidējā mazdēla dzimšanas dienas mēnesis. Šogad viņam aprit jau veseli 4 gadi – ļoti cienījams vecums, kas noteikti varētu palikt atmiņā. Tāpēc uz svinībām gatavojāmies jau laicīgi, prātojot, kā mazo gudrinieku, kas ir arī lielākais dabas pētnieks mūsmājās, pārsteigt un iepriecināt. Bērnam šādos gados galīgi neder sēdēt pie apkrauta galda. Turklāt man gribējās īpašu dienu sagādāt arī viņa brālīšiem un vecākiem. Tā nu izdomāju aizvest ģimeni pie zirgiem un ponijiem ar kārtīgu izjādi visiem.

Kādreiz zirgi bija neatņemama ikvienas sevi cienošas latviešu saimniecības sastāvdaļa un nemaz ne tik sen. Zirgu skaits Latvijā strauji saruka kara laikā, un pēc tam jau nāca automašīnu ēra. Zirgu kļuva aizvien mazāk. Tomēr pirms gadiem 50 gadiem (Ak, vai tas tomēr ir gan diezgan sen!) es zirga mugurā ganīju govis. Toreiz mācījos lauksaimniecības tehnikumā, un tā bija oficiāla prakse, kas man patika labāk par govju slaukšanu (tā arī nekad neiemācījos) vai biešu ravēšanu (kas bija apnikusi kā rūgta nāve). Kas prot jāt ar zirgu, jautāja prakses vadītāja, tam būs jāgana govis. Bez domāšanas slēju roku augšā, lai gan par jāšanu neko nezināju un nekad to nebiju darījusi. Bet tā kā abas pārējās alternatīvas mani nemaz nesaistīja, nospriedu, ka gan jau tikšu galā. Roku pacēla vēl tikai viena kursa biedrene. Tā nu mēs abas devāmies uz stalli. Pa ceļam atklājās, ka arī mana pāriniece neko nejēdz no zirgiem un domājusi tieši līdzīgi man. Par laimi, mums piešķīra vecu un lēnīgu ķēvīti, kas esot rūdīta ganīte. Kad pirmo reizi uzsēdos tās mugurā, elpa aizrāvās – tik plaša pēkšņi likās pasaule, tik tālu varēja redzēt un tik liela jutos pati! Tieši šīs sajūtas gribēju uzdāvināt arī savējiem. Turklāt zirgs nav kurš katrs dzīvnieks, bet ir īpaši gudrs un, man šķiet, pat domājošs.

Neatceros, cik mums to govju bija ganāmpulkā, noteikti daudz, jo, kājām cauru dienu skrienot, tās tiešām nevarētu noganīt, kaut spraudām arī elektrisko ganu. Bet veco ķēvīti piena devējas cienīja un klausīja. Mūs tās daudz neko galvā neņēma, uzgrūdās elektrogana stieplei un tā viegli pārtrūka, bet ķēvei atlika tikai paskatīties blēņdaru virzienā un paspert vien dažus soļus, lai tūdaļ ieviestos kārtība. Tā nu pārmaiņus abas ar pārinieci sēdējām zirga mugurā, apjājot ganāmos, bet kājiniece ik pa laikam sakārtoja elektrogana stiepli. Pie ķēvītes tā pieradām, ka mēģinājām viņu piedabūt arī uz rikšošanu, bet nekā, viņa uz tādu avantūru neielaidās, varbūt nojauzdama, ka neko prasmīgas mēs neesam un ziepes vien sanāks. Šķiet, viņa mūs audzināja vairāk, nekā mēs viņu vadījām.

Šajos laikos ļoti reti pat laukos var redzēt kādu zirgu, ja tur nav īpašas audzētavas, sporta nodarbībām vai tūrismam paredzētu izjāžu. Šķirnes zirgus audzē tikai kādās pārdesmit zemnieku saimniecībās vai speciālās audzētavās Latvijā, ir vēl jāšanas sporta klubi, kā arī staļļi, kur savus zirgus tur jāšanas entuziasti un mīļotāji. Jāatzīst, ka tas ir ļoti dārgs prieks, ko ne katrs var atļauties, jo labs zirgs ir gandrīz jaunas automašīnas cenā. Jāmaksā par staļļa īri, barību, aprīkojumu.

Zinu, jo vairāki mūsu ģimenes draugi ir ar to ļoti aizrāvušies. Tā Ināras un Viktora meita Laura Gustsone pirms dažiem gadiem kļuva pat par Rīgas čempioni jāšanas sportā, arī Latvijas čempionātos viņa ir ieguvusi godalgotas vietas. Tagad ļoti pārdzīvo, ka jau vairāk nekā gadu kovida dēļ nekādas sacensības nenotiek. Savukārt manas lieliskās draudzenes Antas mazmeita Kate Didrihsone vēl tikai sākusi savu sportistes karjeru jāšanas sportā. Lai iepriecinātu un palutinātu savus zirgus, viņa kopā ar vēl vienu aizrautīgu jājēju Alisi Muižnieci sākusi cept īpašus zirgiem paredzētus cepumus no auzām, pievienojot galvenajai izejvielai dažādus zirgiem vajadzīgus vitamīnus un minerālvielas. Mākslinieciski izveidotie un veselīgie cepumi īsā laikā iemantoja tādu popularitāti, ka abas četrpadsmitgadīgās meitenes atvēra savu mājas lapu un nu ir attīstījušas pat uzņēmējdarbību. Pasūtījumi nākot ne vien no Eiropas valstīm, bet pat no Amerikas. Spēj tik cept! Alise ir pusaudze ar īpašām vajadzībām. Viņas sapnis ir piedalīties paraolimpiskajās spēlēs, kam viņa arī ļoti mērķtiecīgi gatavojas, šobrīd atrodoties Beļģijā, kur notiek paraolimpiskās iejādes sacensības.

Lai piepelnītos, gandrīz katrs stallis organizē arī interesentu izjādes vai vizināšanu ratos un ragavās, daudzviet ir arī ārstnieciskās nodarbības. Ikšķilē ir stallis, taču tur nav poniju, kurus man šoreiz ļoti gribējās, ņemot vērā mazbērnu vēl mazos augumiņus. Tā nu izvēlējos Meždruvas. Turklāt tās atrodas pavisam netālu – tikai pusstundas braucienā no mūsmājām, pie Langstiņiem. Neko nesaku savējiem. Aizbraucam. Skaists meža ieloks, aplokos zirgi un poniji. Manējo sejās pārsteigums ir, bet īsti nevaru nolasīt – patīkams vai drīzāk piesardzīgi saspringts. Zirgu saimniece Natālija Dreimane mūs laipni uzņem un sēdina pa zirgiem. Kārtīgi pakāpieni palīdz nokļūt lielo dzīvnieku mugurās. Jubilāra acis platas jo platas, jo šitādi briesmoņi tik tuvu vēl nav redzēti. Bet tad viņš stingri paziņo, ka pat ponija mugurā nesēdīsies. Un nekāda pierunāšana nelīdz. Vismazāko iegrozu tēta klēpī liela zirga mugurā. Bļāviens ir tik kategorisks, ka jāņem vien nost. Brīnums, kā var būt sava pārliecība jau viena gada un trīs mēnešu vecumā! Mazais pieplok man cieši klāt un cenšas pat neskatīties jājēju virzienā. Tā nu mēs trijatā paliekam gaidīdami. Apjaušu arī savu kļūdu: šoreiz nederēja nesagatavots pārsteigums, bērniem bija jāstāsta par zirgiem, varbūt kaut kas jāpalasa priekšā pirms tikšanās ar šiem skaistuļiem. Lielākais mazdēls un visi pieaugušie gan izbaudīja pastaigu zirgu mugurās gandrīz stundas garumā. Un kas par bildēm sanāca! Un tā zirgu cienāšana ar burkāniem pēc tam, kad izjāde jau beigusies! Pat jubilāram radās drosme pieiet tuvāk un pastiept dārzeni pretī mīkstajām dzīvnieka lūpām. Viņš apēda, gavilēja mūsu četrgadnieks un izskatījās ar sevi ļoti apmierināts. Pussolītis baiļu bija pārvarēts. Ceru, ka tomēr neaizmirstama dzimšanas diena.

Vēl par grāmatām, kurām šajā kovidlaikā īpaša nozīme. No visjaunākajām, kuras noteikti vērts izlasīt, gribu nosaukt lietuvietes Rasas Aškinītes romānu Glesum, ko tulkojusi Dace Meiere. Tas ir, manuprāt, izdevies mēģinājums iejusties baltu cilšu senču aistu ikdienas dzīvē pirms daudziem gadsimtiem. Autore domā, ka tā cilvēki dzīvoja mūsu ēras 1. līdz 3. gs. Es noticēju. Rasa Aškinīte ir vēsturniece, filozofe un psihoterapeite, materiālu romānam smēlusi arheoloģiskajos izrakumos Kauņas apkārtnē. Glesum darbība norisinās arī senās Romas impērijas pilsētās, rada priekšstatu par tām. Bet pats vārds Glesum tulkojumā no latīņu valodas nozīmē dzintars, kas šajā gadījumā ir gan jaunas sievietes vārds, gan simbolizē arī aistu labklājību, stāstot par seno Dzintara ceļu no Baltijas cauri Eiropai.

Lai nepietrūkst jauku piedzīvojumu un pārdzīvojumu! Bet visvairāk novēlu drīz tikt vaļā no kovida ierobežojumiem. Saziņosimies!

Sirsnīgi,

jūsu Biruta, Ikšķilē
2021. gada 23. aprīlī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com