„Manai tautai būs saules mūžs“

„Es zinu, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet vienmēr dzīvoju ar tādu cerību, ka manai tautai būs saules mūžs. Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, taču nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana. Bet, ja te zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu, tad ieteicu mazliet pagaidīt – mēs vēl elpojam, šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, Krievijai, Gruzijai, Ukrainai – visām valstīm, kur cilvēka dzīvība ir jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama.

Kas mēs esam pasaules acīs? Es ceru uz sapratni, kaut apzinos, ka citas problēmas ir vairāk sabriedušas – ekoloģija ir pasaules galvenā problēma šodien. Mūsu zemeslode jau deg, valstis man atgādina neprātīgos, kas kaujas degošā mājā tai laikā, kad jādzēš liesmas. Tagadējā PSRS teritorijā Arāla jūra ir iznīcināta. Krievijas vidiene pārvērtusies aramzemes tuksnesī. Ieklausieties, cik baigi skan – aramzemes tuksnesis. Rīgas jūras līcis kļuvis par kloāku utt. Tāpēc es aicinu PSRS valdību – izbeidziet turēt nācijas aiz rokām, izbeidziet žņaugt mazās valstis, izbeidziet kūdīt cilvēkus pret cilvēkiem! Zeme ir liesmās, ekoloģiskās katastrofas ugunsgrēks jau rīt ielauzīsies mūsu mājās. Es aicinu PSRS valdību atzīt Staļina tirānijas visus valgus par sapuvušiem. Nesieniet ciešāk! Atraisiet mezglus! Atbrīvosimies no netaisnības murgiem, kas vēl valda pār mūsu tautām! Tāpēc mēs pieprasām neatkarību! Dievs, dodi mums izturību!“

(Deputāts Alberts Bels 1990. g. 4. maijā, Augstākās Padomes vakara sēdē)

* * *

„Šodien Augstākā padome uzņemas, manuprāt, pārāk lielu nastu, mēģinot nelikumīgi, bez jebkāda pamatojuma, atgūt Satversmi, ņemot no tās četrus punktus, bet pārējos pagaidām atceļot. Kādēļ es tā spriežu? Pirmkārt, nav juridiska pamata kvalificēt PSRS valdības ultimatīvo notu un Sarkanarmijas daļu ienākšanu Padomju Latvijā 1940. gada 17. jūnijā kā starptautisku noziegumu, kā teikts dokumenta projektā. Kārļa Ulmaņa valdība piekrita notā izteiktajām prasībām. Tas faktiski paglāba Latviju no reāli draudošā Hitlera iebrukuma.

Otrkārt, nepamatots ir apgalvojums, ka 1940. gada 14. un 15. jūlija vēlēšanas notikušas terora apstākļos, bet vēlēšanu rezultāti viltoti. Šādi apgalvojumi balstīti tikai uz sakāpinātām emocijām.

Treškārt, Latvijas PSR Augstākajai padomei nav tiesību atcelt Saeimas lēmumus, jo tās abas savās tiesībās ir vienlīdzīgas. Tautas Saeimas lēmumi pauda Latvijas darbaļaužu gribu un pirmām kārtām latviešu darba tautas vēlmes.

Ceturtkārt, Kārļa Ulmaņa autoritatīvais režīms pats bija antikonstitucionāls un kā tāds arī tika likvidēts ar tautas Saeimas lēmumiem.

Piektkārt, Lielā Tēvijas kara rezultātā kritušo padomju karavīru, latviešu strēlnieku korpusu, partizānu brigāžu un vienību kaujas un antifašistiskā plašā pagrīdes cīņa pret vācu fašistiskajiem okupantiem un viņu rokaspuišiem ir spilgta liecība par padomju varas likumību Latvijā.“

(Deputāts Alfrēds Rubiks 1990. g. 4. maijā, Augstākās Padomes vakara sēdē)

* * *

Vēstures piebilde: PSRS valdības ultimāts 1940. gada 16. jūnijā sekoja PSRS bruņotajam iebrukumam Latvijas teritorijā naktī uz 15. jūniju, kura laika Padomju spēki nogalināja Latvijas robežsargus un civilistus. 1940. gada 14. un 15. jūlija vēlēšanas notika okupācijas spēku uzraudzībā, balsošana par vienīgo pieļauto partiju bija praktiski obligāta, un priekšvēlēšanu kampaņā lika saprast, ka Latvijas neatkarība netiks traucētu, un nenotiks īpašumu nacionalizācija.

1990. gada 4. maijā deklarācijai „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu“ bija vajadzīgas 134 „PAR“ balsis, lai to pieņemtu. Rezultāti: 138 „PAR“, 0 „PRET“ (neatbalstošie deputāti balsojumā nepiedalījās); 1 „ATTURAS“. ■