Juris „Džordžs“ Oļģerts Dancis

Juris „Džordžs“ Oļģerts Dancis
28.11.1932. – 20.04.2021.

Palielināt / Enlarge

Juris Dancis 1956. gada Melburnas Olimpisko spēļu formas tērpā. FOTO no Danču ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Juris Dancis pie groza Dienvidaustrālijas pavalsts vienībā. FOTO Inga Freidenfelds.

Šis stāsts ir par ievērojamu personību: Juri „Džordžu“ Oļģertu Danci – manu krusttēvu.

Dzimis 1932. gada 28. novembrī, kā pirmdzimtais Arvīda Vilhelma un Irmas Alīdes ģimenē. Jura bērnība pagāja pašā Rīgas pievārtē, Zemgales jūras krastā, Vecāķos.

Ar sarkanās armijas ielaušanos Latvijas Republikas teritorijā, Jura vecāki kopā ar saviem dēliem Juri un jaunāko dēlu Miķeli devās bēgļu gaitās.

Danču ģimenes bēgļu gaitas neatšķīrās no tūkstošiem citu ģimeņu. Tā nu viņi nonāca Vācijā, Ziemeļu DP nometnē Vircburgā. Juris apmeklēja skolu, kā jau visi bērni, bet kad stundas bija beigušās, Juris ar lielu aizrautību dzenāja visas pieejamās bumbas. Bumbas bija tik nolietotas, ka beigās skrandas un vecas lupatas tikai vien palika. Vēlāk radās arī basketbola statne ar piemērotu riņķi, bet sapnis par īstu basketbola bumbu Juri neatstāja. Tad pienāca Jura dzimšanas diena, un tēvs viņam uzdāvināja jaunu basketbola bumbu. Kur tēvs bija to sadabūjis, tā arī palika neizzināts noslēpums.

Pats Juris par to saka: „Kā tēvs to sadabūja, es tā arī nekad neuzzināju, tas arī palika noslēpums.“

Skolas gaitas turpinājās, un neizpalika arī sasniegumi basketbolā, tā nu viņam izdevās iekļūt skolas otrajā desmitniekā.

Juris atceras: „Mēs 1948. gadā devāmies uz turnīru Fišbankā, kuru pabeidzām pie beidzamiem.“

Austrālijas varas iestādes Arvīda veselības dēļ liedza viņam iebraukšanu Austrālijā, un šī iemesla dēļ Irma, Juris un Miķelis devās tālajā ceļā jau bez ģimenes tēva Arvīda. Šķiršanās bija ļoti smaga, un tā arī bija pēdējā reize, kad dēli redzēja tēvu un sieva savu vīru.

Dramatiskie notikumi – atstājot Tēvzemi, dzīve nometnē un tālāk došanās uz pavisam svešu zemi, padarīja Juri par ļoti stipru cilvēku, kāds viņš arī palika līdz pēdējam dzīves mirklim.

1949. gadā Juris devās uz Melburnu, bet drīz vien pārcēlās uz Adelaidi. Savas darba gaitas Juris uzsāka savā 17. dzimšanas dienā: „„General Motors Holden“, strādājot auto daļu veikalā. Darbs nebija grūts, un atalgojums arī zems, man kā nepilngadīgam māceklim vajadzēja darīt pieaugušo darbu un pēc dažiem mēnešiem es jau strādāju septiņas dienas nedēļā.“

Tā raksturoja savu darba gaitu sākumu pats Juris.

Tad īstā Jura veidā viņš paziņoja: „Šis režīms iejaucās manā sporta un sabiedriskajā dzīvē. Nācās meklēt labāku atalgojumu un īsākas stundas. Lai gan man bija noslēgts 2 gadu līgums ar valdību, man izdevās gada laikā izkļūt no šī līguma.“

Un tā Juris ieguva darbu gāzes balonu uzpildes rūpnīcā Torensvilā, to viņš raksturoja kā smagāku darbu, bet ar labāku atalgojumu.

Drīz vien šim darbam sekoja cits darbs, tagad jau viņš izgatavoja betona ķieģeļus, strādājot 30 stundas nedēļā un saņemot 18 ginejas (guineas). „Tas bija ļoti labi manai basketbolista karjerai,“ atzīmēja Juris.

Pēc tam viņš pārcēlās uz darbu Dārlingtonā, uz jaunu dzīvojamo māju rajonu, gatavojot 4x4 jarrah stabus koka māju pamatiem. Juris to raksturoja kā grūti „yakka“*, bet ar labu atalgojumu.

Tad Juris sāka darboties kā mūrnieks, un jau līdz 1956. gada Olimpiskajām spēlēm viņš bija otrais mūrnieks. 1957. gadā viņš apvienojās ar savu draugu Alfonsu Skaldi, un kopīgi viņi Elizabetē sāk iekārtot betona iebrauktuves un gājēju celiņus. 1972. gadā viņi betonēja pēdējo gājēju celiņu, un uz to brīdi viņi jau nodarbināja 10 strādniekus. Starplaikā viņiem bija darba līgumi gan ar naftas kompānijām, gan ar būvuzņēmējiem.

No 1978. gada Skalde & Dancis Pty Ltd strādāja tikai ar naftas kompānijām un vairs nenodarbojās ar mazajiem pakalpojumiem. „Beidzot esam stabila kompānija,“ tā sacīja Juris.

1979. gadā Alfons Skalde devās aizsaulē, un no tā brīža onkulis Juris vadīja šo biznesu līdz 1997. gadam viens pats. Man personīgi arī bija izdevība izbaudīt šo smago darbu vasarās no 1991. – 1993. gadam, un jāpiekrīt onkuļa Jura apzīmējumam, ka tas bija hard yakka.*

Juris raksturo savu darba karjeru: „Savas darba gaitas sāku viens pats un beidzās viņas, man esot vienam.“

Darbu Jurim nācās uzdot veselības dēļ, pateicoties, kā viņš teica betona iebrauktuves un gājēju celiņu dēļ.

1955. gada 19. novembrī Juris apprecēja Liesmu Strazdiņu Svētā Stīvena (Stephens) baznīcā, Veikfīlda (Wakefield) ielā. 1956. gada 7. jūnijā pasaulē nāca dēls Pēteris un tā paša gada 23. augustā viņi tika naturalizēti kā Austrālijas pilsoņi.

1974. gadā Liesma, Juris un Pēteris pārcēlās uz Morgānu, Marija upes krastā. Juris atkal uzsāka biznesu ar draugu Alfonu Skaldi, un kopā viņi bija kroga īpašnieki Terminus hotelī. Terminus krogus nebija labā stāvoklī, kad viņi pārņēma biznesu, bet kā Juris teica: „Ar jaunības sparu mēs sākām strādāt. Darbs paņēma 2 gadus, un peļņa bija maza, bet tajos laikos tas bija pietiekami. Prieks beidzās 1989. gadā, kad valdība deklarēja, ka māja jādemolē. Likteņa ironija ir, ka manas sievas brāļa dēls Andrejs uzbūvēja vēl vienu „šaku“** tanī pašā vietā, kur valdība teica, ka nevarēja. 1990. gadā mūsu laiks Morgānā beidzās, mēs pārdevām krogu, „šaku“ demolēja, nebija vairs ko darīt. Mēs ieguldījām daudzas brīvas stundas, remontējot krogu, un bija baigi žēli, ka šis periods beidzās,“ ar nožēlu balsī stāstīja Juris.

Atgriežoties pie basketa.

Ierodoties Adelaidē 1950. gadā, pēc darba līguma Smitfīldā, Juris piedalījās latviešu sabiedrībā un satika Oliju Resno, kas tajā laikā spēlēja basketu pie YMCA komandas. Olijs aicināja Juri pievienoties komandai, un neilgi vēlāk Juri izvēlēja Dienvidaustrālijas pavalsta komandas spēlei 1950. gada Austrālijas čempionātā Brisbanē. Dienvidaustrālija izcīnīja otro vietu, un Juri tad ievēlēja Austrālijas komandā. Diemžēl finansiālu grūtību dēļ, komandai nebija iespējas spēlēt starptautiskos turnīros vai Helsinku Olimpiādē. Tomēr starplaikā Juris un Austrālijas komanda spēlēja pret Harlem Globetrotters amerikāņu komandu Adelaidē un Melburnā 1953. gadā.

Vēlāk, kad pietiekamā skaitā latvieši sanāca kopā, tie nodibināja Adelaides Latviešu Sporta (ALS) Klubu. ALS spēlēja Adelaides basketbola virslīgas sacensībās un tajā laikā izcīnīja dažus čempionātus. Tajos gados basketbolu spēlēja tikai ziemā; vasarā Juris un ALS spēlēja volejbolu. Juris teica, ka volejbols bija atpūta, līdz tam laikam, kad sacensības palika nopietnas.

Juris spēlēja Dienvidaustrālijas komandā, kura izcīnīja Austrālijas nacionālo turnīru 1953. gadā Forestviles jaunuzbūvētā basketbola stadionā.

Tāpēc, ka Juris bija 200 cm garš un solīds, viņš bija viens no Dienvidaustrālijas centriem. Viņš bija slavens par atlecošo bumbu cīņu pie groza, skrejošo kreisās rokas āķu metienu un solīdiem aizsegiem.

Juri ievēlēja 1956. gada Melburnas Olimpiskajā basketbola komandā. Kaut ar komanda uzvarēja tikai divas no vienpadsmit spēlēm, daži spēlētāji labi spēlēja, ieskaitot Juri. Viņš iemeta 16,3 punktus spēļu caurmērā un izcīnīja visvairāk atlēkušās bumbas visās Olimpiskajās spēlēs, pat vairāk par leģendāro Bilu Ruseli, spēlētāju, kas pēc Olimpiskajām spēlēm nospēlēja ar Bostonas Celtikiem.

Pēc Melburnas Olimpiskajām spēlēm, leģendārais treneris Ēriks Ērkēns trenēja Juri un Dienvidaustrālijas vīriešu komandu, kura izcīnīja Austrālijas čempionātus 1957., 1958., 1959. un 1960. gados.

1960. gadā Juri ievēlēja Austrālijas Olimpiskajā basketbola komandā. Komanda trenējās Adelaidē, un Juri atlaida pat no fiziskiem treniņiem, jo katru dienu viņu cementēšanas darbi ar Skaldi un Danci viņu turēja ļoti stipru un veselu.

2006. gadā Jura basketbola talantu atzīmēja Austrālijas basketbola Slavas zālē. Viņu atzīmēja kā basketbola pionieri Austrālijā un Boomer*** pirmo Lielo vīru vai Centru. Viņš bija ļoti pagodināts, aizstāvot savu jauno valsti, kura viņu ģimeni uzņēma kā dīpīšus.****

1993. gadā Juris un Liesma aizceļoja atpakaļ uz dzimteni apciemot radus un draugus. Diemžēl, esot Latvijā, Jura kreisajā gūžas kaulā radās plīsums un pēc atveseļošanās viņš ar sievu atgriezās Austrālijā, bet ar to jau nelaime nebeidzās; ceļā uz mājām Prāgā Juris krita, līdz ar to uzliekot vēl lielāku pārbaudījumu savai veselībai. Kādā no ķirurga slēdzieniem var lasīt vāja kaulu uzbūve. Taču arī šīs neveiksmes nesalauza onkuli Juri, viņš turpina apmeklēt ūdens terapijas klases cik bieži vien iespējams, bet nu jau ar kruķu palīdzību.

Neskatoties uz ķermeņa bēdīgo stāvokli, viņa prāts ir ass un skaidrs kā augstākās pakāpes dimants. Viņš regulāri seko dienas notikumiem, mēģina noskatīties jaunākās filmas internetā un turpina lasīt grāmatas. Neatstāj novārtā arī sabiedriskos pienākumus, tā būdams Daugavas Vanagu nodaļas kasieris vairāk nekā 10.gadus.

Daugavas Vanagu namā viņam bija īpaša vieta – krēsls bāra stūrī, uz kura sēžot viņu varēja sastapt katru sestdienas pēcpusdienu. Sarunās katrs varēja dalīties ar Juri un uzklausīt viņa padomus vai dzīves gudrības gan nopietnos toņos, gan ar humora un mazliet pat sarkastiskā tonī. Jurim bija ko stāstīt arī par Daugavas Vanagu organizācijas dibināšanu, pie kuras šūpuļa Juris bija klāt. Juris ir pēdējais, kurš piedalījās 1952. gada 26. janvāra sanāksmē, kurā tika dibināta Adelaides DV nodaļa un kurai viņš bija uzticīgs līdz pēdējai dienai.

Juris bija caur un caur džentlmenis, kurš iemantoja draugus, gan spēlējot basketbolu, gan esot latviešu sabiedrībā. Viņš prata iekarot cilvēku sirdis ar savu šarmu, humora izjūtu un, protams, ar māku dalīties dzērienā.

Ar savu klātbūtni viņš iekaroja visu sirdis. Juris ir zaudējums mums visiem, bet visvairāk viņš pietrūks dēlam Pēterim, sievas māsai Saulcerītei, krustmeitai Intai un krustdēlam un brāļa dēlam Reinim. Viņš bija mīļš onkulis Andrejam un Rūdim, veconkulis Markusam, Kobījam, Jānai, Zālijai, Elisai, Zārai un Ailai un vecveconkulis mazajai Violetai. Nenoliedzami, kad arī pašas jaunākās Danču dzimtas atvases skums pēc onkuļa Jura.

Viņš vienmēr paliks siltā piemiņā mūsu sirdīs un nu jau arī saticies ar saviem mīļajiem Arvīdu, Irmu un Liesmu, un nav nekādu šaubu par to, ka brālis Miķelis viņu jau gaida debesu basketbola laukumā uz kārtējo spēli.

Dusi saldi.

Vieglas smiltis, krusttēv un onkuli Juri!

Reinis Dancis

* „hard yakka“ – smags darbs (austrāliešu izteiciens)

** „shack“ (angl.) – necila mājiņa, šķūnītis

*** Boomers – Austrālijas vīriešu basketbola valsts vienība

**** „Displaced persons“ – Otrā pasaules kara bēgļi Rietumeiropā