Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Stambulas konvencija atbilst satversmei

Satversmes tiesa pieņem spriedumu

Laikraksts Latvietis Nr. 653, 2021. g. 9. jūnijā
LR Satversmes tiesa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Satversmes tiesa 2021. gada 4. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2020-39-02 “Par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta “c” punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam, 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam”.

Apstrīdētā norma

Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencija) 3. panta “c” punkts noteic, ka ar terminu “dzimte” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.

Stambulas konvencijas 4. panta 3. punkts nosaka: “Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs Konvencijas noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, dzimte, rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, seksuālā orientācija, dzimtes identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss.”

Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts noteic, ka saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem par diskrimināciju netiek uzskatīti īpašie pasākumi, kas vajadzīgi, lai novērstu dzimtē balstītu vardarbību un aizsargātu sievietes no šādas vardarbības.

Stambulas konvencijas 12. panta 1. punkts paredz, ka konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.

Stambulas konvencijas 14. pants paredz:

“1. Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimtes lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, dzimtē balstīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim.

2. Konvencijas dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai 1. punktā minēto principu ieviešanu veicinātu neformālās izglītības ieguves vietās, kā arī sporta, kultūras un atpūtas vietās un plašsaziņas līdzekļos.”

Augstāka juridiska spēka normas

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) ievads: “1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi.

Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu.

Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.

Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību.”

Satversmes 1. pants:

“Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”

Satversmes 91. pants: 

“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

Satversmes 99. pants:

“Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.”

Satversmes 110. pants:

“Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”

Satversmes 112. pants:

“Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.”

Lietas fakti

Lieta ierosināta pēc divdesmit viena 13. Saeimas deputāta (turpmāk – Pieteikuma iesniedzējs) pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējs citstarp norāda, ka Stambulas konvencijas 12. panta 1. punkts kopsakarā ar 4. panta 3. punktu un 3. panta “c” punktu pēc būtības liek valstij veikt vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sabiedrības domāšanā, attieksmē un nepieļautu diskrimināciju attiecībā uz cilvēkiem, kuri identificē sevi nevis ar tiem dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, bet ar citu dzimumu.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas neatbilst Satversmē ietvertajām Latvijas valsts konstitucionālo identitāti veidojošām ģimenes un kristīgajām vērtībām, Satversmes 99. pantā ietvertajām tiesībām uz domas un apziņas brīvību, kā arī Satversmes 110. pantā ietvertajam valsts pienākumam aizsargāt tradicionālu ģimeni.

Pieteikuma iesniedzējs norāda arī uz Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkta iespējamo pretrunu ar Satversmes 91. pantā ietverto diskriminācijas aizlieguma principu. Proti, šajā Stambulas konvencijas normā paredzētie īpašie pasākumi vardarbības novēršanai, kuri attiecas tikai uz sievietēm, varot radīt atšķirīgu attieksmi uz dzimuma pamata.

Pieteikuma iesniedzēja ieskatā Stambulas konvencijas 14. pants uzliek valstij pienākumu iekļaut izglītības programmās jautājumus par personām, kuras neidentificē sevi ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, piemēram, transpersonām un transseksuālām personām. Šāds regulējums esot pretējs Satversmes 112. pantam, kurā bērna vecākiem esot ietvertas tiesības nodrošināt bērniem izglītību, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.

Tiesas secinājumi

Par Stambulas konvencijas parakstīšanu

Satversmes tiesa secināja, ka konkrētajā gadījumā Ministru kabinetam bija tiesības pieņemt lēmumu par Stambulas konvencijas parakstīšanu. Līdz ar to Stambulas konvencija ir parakstīta atbilstoši Vīnes konvencijā un likumā “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” noteiktajām prasībām. [13.1.1.]

Par Stambulas konvencijas objektu un mērķi

Satversmes tiesa secina, ka Stambulas konvencijas objekts un mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Līdz ar to arī visi ar Stambulas konvenciju dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecas vienīgi uz Stambulas konvencijas piemērošanas jomu atbilstoši tās objektam un mērķim. [13.1.3.]

Par prasījuma izskatīšanas kārtību

Satversmes tiesa, izvērtējot Stambulas konvencijas 12. panta 1. punktu, 4. panta 3. punktu un 3. panta “c” punktu (turpmāk – apstrīdētais regulējums), atzina, ka tie vērtējami kā vienots tiesiskais regulējums. [13.1.4.]

Satversmes tiesa visupirms vērtēja apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar 1. pantu, savukārt pēc tam izvērtēja apstrīdētā regulējuma atbilstību attiecīgi Satversmes 99. pantam un 110. pantam. [13.2.]

Par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar tās 1. pantu

Satversmes tiesa norādīja, ka ikvienu valsti raksturo tās konstitucionālā identitāte, kas palīdz to nošķirt no citām valstīm. Tā ir saturiski ietilpīgs, plašs fenomens, kas sastāv no pēc savas dabas atšķirīgiem elementiem, no kuriem tikai daļa ir vispārsaistošas tiesību normas. Tādi, piemēram, ir Latvijas valsts iekārtas identitāti noteicošie demokrātijas, tiesiskuma, nacionālas un sociāli atbildīgas valsts virsprincipi. [14.1.]

Daļa no Latvijas konstitucionālās identitātes ir atspoguļota Satversmes 1. pantā un ievadā, kur minētas citstarp kristīgās vērtības un ietverts postulāts par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Satversmes tiesa uzsvēra, ka kristīgo vērtību pieminēšana ir atsauce nevis uz reliģiju, bet gan piederību Eiropas vai Rietumu civilizācijai. Savukārt atsauce uz ģimeni nozīmē to, ka šāda sociālās dzīves forma ir morāli un tiesiski atzīstama. [14.2.]

Gan kristīgās vērtības, gan postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, ir vieni no Latvijas konstitucionālo identitāti veidojošajiem elementiem, kuri palīdz identificēt Latvijas valsti. Šie elementi ir ārpusjuridiski faktori, kas izriet no vēsturiskiem un socioloģiskiem faktiem un atspoguļo vērtības, tomēr paši par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas. Tas nozīmē, ka prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību kristīgajām vērtībām un postulātam par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu izbeidza. [14.2., 14.3.]

Par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99. pantam

Satversmes tiesa atzina, ka personas turēšanās pie uzskatiem par sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko šī persona uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem, ietilpst Satversmes 99. panta tvērumā. [15.1.]

Satversmes tiesa uzsver, ka demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu pārliecību. Tomēr valstij ir pienākums indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu. Tas attiecas arī uz dzimtē balstītu vardarbību. Tas vien, ka šāda informācija indivīdiem tiek piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Šāds secinājums izriet citstarp no tā, ka apstrīdētais regulējums neparedz piespiedu līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina savu pārliecību. [15.2.]

Ievērojot minēto, Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētais regulējums personai neierobežo Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99. pantam. [15.2.]

Par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 110. pantam

Satversmes tiesa atgādināja, ka tādas ģimenes aizsardzība, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs, ietilpst Satversmes 110. panta pirmā teikuma tvērumā. [16.1.]

Apstrīdētajā regulējumā paredzētais Stambulas konvencijas dalībvalstu pienākums nediskriminējošā veidā nodrošināt tādu aizspriedumu, paražu, tradīciju un citas tādas prakses izzušanu, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību, pats par sevi neskar valsts pienākumu nodrošināt ģimenes aizsardzību. Proti, apstrīdētais regulējums neskar Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietverto valsts pienākumu aizsargāt ģimeni. Līdz ar to Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 110. pantam. [16.2.]

Satversmes tiesa arī vērsa uzmanību uz to, ka Stambulas konvencijas piemērošanas joma aptver tikai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu un apstrīdētais regulējums neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu. [16.2.]

Par valsts pienākumu aizsargāt personas no vardarbības

Satversmes tiesa atgādināja, ka valstij ir pienākums aizsargāt ikvienu no tādas vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam. Šis valsts pienākums attiecas uz visām valsts jurisdikcijā esošajām personām – kā vīriešiem, tā sievietēm. [18.]

Par dzimumu diskriminācijas aizliegumu

Satversmes tiesa arī secināja, ka Latvijas tiesību sistēmā dzimumu diskriminācijas aizliegums ne vien ietver aizliegumu diskriminēt personu uz tās anatomisko dzimuma pazīmju pamata, bet arī tiek attiecināts uz sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem. [19.]

Par Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkta atbilstību Satversmes 91. pantam

Satversmes tiesa konstatēja, ka dzimtē balstīta vardarbība Latvijā vēl aizvien ir saglabājusies un visbiežāk skar tieši sievietes. Tā kā Latvijā pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj atšķirīgas attieksmes noteikšanu pret sievietēm, lai novērstu dzimtē balstītu vardarbību un nodrošinātu faktisku dzimumu līdztiesību, secināms, ka īpašo pasākumu īstenošana ir vērsta uz mērķa – vīriešu un sieviešu faktiska līdztiesība – sasniegšanu. Konkrētāk – Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautā atšķirīgā attieksme pēc būtības sekmē to, ka tiek novērsta dzimtē balstīta vardarbība – proti, tiek novērsti tie apstākļi, kas prasa īpašu pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm. [23., 24.]

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautajai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, tādēļ tas atbilst Satversmes 91. pantam. [24.]

Par Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam

Satversmes tiesa atzina, ka Stambulas konvencijas 14. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu atbilstoši situācijai tajās izvērtēt nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus izglītības programmu pārveidošanai un konvencijas mērķim atbilstošu izglītojošu materiālu izplatīšanai neformālās izglītības ieguves vietās, kā arī sporta, kultūras, atpūtas vietās un plašsaziņas līdzekļos un, ja nepieciešams, atbilstoši konvencijas mērķim veikt šādus pasākumus. Konkrētie pasākumi ir atkarīgi no katras dalībvalsts situācijas un izglītības sistēmas organizācijas īpatnībām. [25.2.]

Pirms likumdevējs ir izvērtējis to, vai Latvijā nepieciešams veikt konkrētus pasākumus izglītības sistēmas pārveidošanai, un attiecīgi veicis šādus pasākumus, nav iespējams pārbaudīt to, vai šie pasākumi atbilst Latvijas sabiedrības vajadzībām, proti, vai izglītības saturs atbilst no Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību izrietošajai prasībai par izglītības pielāgošanās spēju. Turklāt tikmēr, kamēr nav veikts konkrēts pētījums par nepieciešamību veikt Stambulas konvencijas 14. pantā minētos pasākumus Latvijas izglītības sistēmā un ieviest konkrētus uzlabojumus izglītības programmās, nav iespējams izvērtēt, vai un kā tie skar vecāku tiesības audzināt bērnus atbilstoši savai reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai. Tas nozīmē, ka Stambulas konvencijas 14. pants pats par sevi nevienai personu grupai neierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību. Līdz ar to Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību lietā daļā par Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam. [25.2.]

Satversmes tiesa nosprieda:

Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta “c” punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam un Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam.

Atzīt Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 4. panta 4. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā. https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2020/08/2020-39-02_Spriedums.pdf



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com