Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Redakcijā

Nepadosimies atkal ļaunumam!

Laikraksts Latvietis Nr. 654, 2021. g. 16. jūnijā
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sveicināti, lasītāji!

Jūnijs pirms 80 gadiem bija liktenīgs Latvijai un latviešu tautai, un tā rētas vēl šodien nav sadzijušas.

Vēl gadu agrāk Latvijas 20 neatkarības gadi bija beigušies ne ar kādu varonīgu un izmisīgu cīņu, bet gan ar bezierunu padošanās svešai varai, papildus pasludinot visai pasaulei, ka okupācijas armijas iesoļošana Latvijā un Rīgā 1940. gada 17. jūnijā notiek, izrietot „no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību.“

Okupācijas gads – „Baigais gads“ – bija grūts, jo Latvija nebija pieradusi pie tādām represijām, kuras Padomju Savienībā bija ikdiena. Cilvēki pazuda, cilvēkus nošāva. Latvijas prese savulaik nedrīkstēja rakstīt par 1930. gados notiekošajām represijām pret latviešiem Padomju Savienībā, jo prezidents Ulmanis vēlējās uzturēt draudzīgas attiecības ar lielo kaimiņvalsti.

„Baigā gada“ kulminācija bija 1941. gada 14. jūnija masu deportācijas. Vienā naktī savāca un aizveda uz svešu zemi, apmēram, katru simtčetrdesmito Latvijas iedzīvotāju. Sevišķi cieta pilsētnieki.

Piemēram, no īsās Skolas ielas 38 namiem Rīgas centrā 14. jūnijā izveda 56 cilvēkus. Jau četras dienas vēlāk, 18. jūnijā, ceļā mira 1884. gadā dzimušais Īzaks Rabinovičs no Skolas ielas 4, dzīvokli 21. Reizē ar viņu tika izsūtīti viņa sieva un dēls. Vecākais Skolas ielas izsūtītais bija 1866. gadā dzimusī Anna Meiersone (Skolas 36a-4), kura mira izsūtījumā 1943. gadā. Jaunākie piederēja Libmaņu ģimenei no Skolas ielas 38-20 – Imanuels (1939), Jakobs (1938), Hesja (1934) un Etele (1932). Reizē ar viņiem izsūtīti abi vecāki – Meiers (1897) un Meri (1902). Bērni un māte uz Parabeļu Novosibirskas rajonā, bet tēvu uz gulagu – Usoļlagu Molotovas apgabalā, kur viņš mira 9 mēnešus vēlāk – 1942. gada 15. martā. Mazā Etele mira izsūtījumā 1943. gada 20. jūnijā.

Izsūtīšanas skāra ne tikai pašus izsūtītos, bet arī palicējus. Okupācijas vara bija sistemātiski iznīcinājusi neatkarīgās Latvijas valsts struktūras, lai tautu pilnīgi pakļautu okupācijas varas patvaļai. Izsūtamie tika izvēlēti pēc sociālām pazīmēm, ne pēc kādiem konkrētiem noziegumiem. Piemēram, 1944. gadā iznākušajā grāmatā „379 dienas“ Jānis Kronlīns sniedz īsbiogrāfijas 472 skolotājiem, kuri aizvesti uz PSRS 1941. gada 14. jūnijā, vai kuri pēc apcietināšanas pazuduši, vai nogalināti.

14. jūnija sekas bija redzamas jau pāris nedēļas vēlāk, kad vācu iebrucēji tika sagaidīti kā atbrīvotāji.

Ļoti tiešas sekas bija lielais bēgļu skaits, kas atstāja Latviju dažus gadus vēlāk dēļ Sarkanās armijas tuvošanos. Baidījās, ka tās pašas sociālās pazīmes kā agrāk vedīs pie jaunām represijām. Skolotājs, kurš netika izsūtīts 1941. gadā, nevarēja nemaz būt drošs par savu nākotni atkārtotā Padomju okupācijā.

Jāuzsver, ka bēgšana nebija no kara, bet gan tieši no Padomju okupācijas varas. Bīstamais ceļš ar mazām laiviņām uz Zviedriju likās drošāks par Padomju okupāciju. Vācijas sabumbotās pilsētas, kur arvien intensīvāk notika Sabiedroto uzlidojumi, likās drošākas par Padomju okupāciju. Daudzi arī gāja bojā – gan mazās laiviņās, gan uzlidojumos Vācijā.

1941. gada 14. jūnija tiešās sekas ir lielais trimdinieku skaits – vispirms Vācijā un tad jau Anglijā, Amerikā, Kanādā, Austrālijā un citur.

Rētas un plaisas nav vēl sadzijušas. Esam vēl zināmā mērā sadalīti trijās daļās – izsūtītie, bēgušie, un Latvijā palikušie. Ne vienmēr ir savstarpēja saprašanās. Mums jāapjēdz, ka šāda dalīšana ir okupācijas sekas, un jāpiestrādā, lai atkal esam vienoti. Un lai nekad neatkārtojās bezierunu padošanās ļaunumam.

GN
2021. g. 16. jūn.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com