Deportāciju piemiņas pasākums Kanberā

Palielināt / Enlarge

Ieva Apine uzrunā kanberiešus 13. jūnijā. FOTO Juris Jakovics.

Augsti godātie Baltijas valstu biedrību vadītāji Kanberā!

Augsti godātā Ekselence – Igaunijas vēstnieces kundze!

Cienītā Lietuvas pagaidu pilnvarotā lietvede!

Baltijas valstu tautieši!

Traģiskā gadadiena – tā es varētu dēvēt šo atceres pasākuma brīdi, kurā mēs esam pulcējušies, lai pieminētu mūsu trīs Baltijas valstu tautu likteņus.

Mēs esam pulcējušies šeit, lai pieminētu mūsu valstu traģēdiju, kas pirms 80 gadiem pāršalca pasauli.

Nav tādas ģimenes Baltijas valstīs, kurai nebūtu sava stāsta par Sibīriju un tuviniekiem, kuri tās aukstajos plašumos pazuduši bez vēsts. Mums visiem un ikvienam šie stāsti ir ļoti līdzīgi. Mainās tikai darbojošās personas, bet izsūtījuma laiks un vieta, mocības un beztiesiskums ir vieni un tie paši.

Es izvēlējos citātu no bijušās Latvijas ārlietu ministres Sandras Kalnietes grāmatas Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kas ir traģisks simbolisms un atspoguļojums tai traģēdijai, kurā saskārās skaistums ar rupju un nežēlīgu spēku: „Izvešanas priekšvakarā brālis mammai uzdāvināja smalkas augstpapēžu kurpes, kurām bija lemts kļūt par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā Sibīrijas gadā.” Šis balles kurpes tēls ir dziļi simbolisks, jo tajā apvienojas neapvienojamais – trauslums un rupjš spēks, neaizsargātība un beztiesīgums, civilizētais un drausmīgā Sibīrijas īstenība.

Deportācijām Baltijas valstu vēsturē ir īpaša vieta. Tās ir daļa no PSRS okupācijas laika politiskajām represijām, un cilvēku apziņā tās saglabājušās īpaši spilgti: ietekmējušas tautas kolektīvo atmiņu, sabiedrības vērtību sistēmu, nacionālo identitāti.

Baltijas valstu iedzīvotāju aresti sākās uzreiz pēc mūsu valstu okupācijas. Vispirms politiskās represijas vērsās pret tiem, kurus uzskatīja pret Padomju Savienības vai komunistiskās kustības pretiniekiem neatkarīgajās Baltijas valstīs – pamatā tie bija aizsargu organizācijas virsnieki, politiskās policijas vadošie darbinieki un aģenti, nacionālo minoritāšu partiju vadītāji. Represijas sākās arī pret valstu vadošajām amatpersonām.

Aresta iemesls visbiežāk bija politiska vai administratīva darbība, kas bija notikusi pirms padomju okupācijas. No PSRS viedokļa tā saucamā buržuāziskās Baltijas valstu vai nekomunistisko grupu un slāņu interešu aizstāvība bija krimināli sodāma.

Lai gan politisko represiju mērogi Latvijas apstākļiem bija ievērojami (no 1940. gada jūlijam līdz 1941. gada maijam katru mēnesi vidēji arestēja no 250 līdz 300 cilvēkiem). 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā bija pilnīgi jauna, agrāk nepieredzēta politiskās vardarbības izpausme.

Deportācijas laikā aizturēja un izveda nezināmā virzienā 15 443 Latvijas iedzīvotājus, tostarp sievietes, bērnus un vecus cilvēkus. Aresta brīdī viņiem neuzrādīja nekādu apsūdzību un neinformēja par to, kas viņus sagaida. Ne vienmēr apjukušie un izmisušie cilvēki spēja savākt visnepieciešamākās lietas, ko ņemt līdzi ceļā. Ļoti bieži viņiem to vienkārši neļāva. Kad aizturētie bija nogādāti dzelzceļa stacijā, arestēt paredzētos vīriešus atšķīra no ģimenēm. Ļoti bieži arestētāji maldināja cilvēkus sakot, ka galapunktā viņi satiksies. Tas nenotika. Vairums savus vīrus un tēvus vairs nekad nesatika.

Pati aizturēšanas procedūra un transportēšana uz Krieviju parādīja, ka izsūtāmie vairs netiek uzskatīti par normāliem sabiedrības locekļiem. Es citēšu atkal Sandru Kalnieti no grāmatas Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos: „...tad viņiem pavēlēja kāpt vienā no lopu vagoniem... Tā abos galos bija uzsistas viena virs otras divas platas lažas... Starp lažām vagona vidusdaļā bija atstāts tukšs laukums un pie ārsienas izveidots caurums dabisko vajadzību kārtošanai. Turpat tam līdzās gar sienu bija nokrauta grēda ar rupjmaizes ķieģelīšiem...“

Deportācijas atšķīrās no iepriekšējo mēnešu arestiem ar to, ka pat formāli netika meklēti nekādi vainas pierādījumi – izsūtīšanas un arestēšanas pamats bija personas nodarbošanās, sociālais stāvoklis, piederība pie noteiktām politiskām un sabiedriskām organizācijām, turklāt represijas skāra ne tikai konkrēto personu, bet arī tās piederīgos.

Deportācijas upuri vispirms bija Latvijas politiskā un ekonomiskā elite. Faktiski tika iznīcināta Latvijas elite, kas bija izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados.

Deportācijas Latvijā, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, notika naktī no 13. uz 14. jūniju. Jāatzīmē, ka līdzīgas deportācijas šajā laikā notika arī citās teritorijās, kuras PSRS bija ieguvusi 1939. gada –1940. gadā Molotova-Ribentropa pakta slepenā protokola ietvaros.

PSRS drošības orgānu gatavotie arestēšanas un izsūtīšanas operācijas plāni Latvijā, Lietuvā un Igaunijā paredzēja arestētajiem, kas tika apzīmēti par sociāli bīstamiem elementiem konfiscēt īpašumu, nosūtīt viņus uz nometnēm, kur notiesāt ar 5 – 8 gadu ieslodzījumu. Arestēto ģimenes locekļus bija paredzēts nosūtīt uz nometinājuma vietām. Bija paredzēts izsūtīt arī ar nāvessodu sodīto un nelegālā stāvoklī pārgājušo personu ģimenes locekļus.

1941. gada jūnija sākumā drošības orgānu darbinieki sagatavoja arestējamo un izsūtāmo personu uzskaites lietas un citus apcietināšanas un izsūtīšanas dokumentus. PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija 1941. gada 14. jūnijā apstiprināja dokumentu, kurā bija norādīts, uz kurieni jāizsūta katra izsūtāmo kategorija.

1941. gada 14. jūnija deportācijas bija pirmā okupācijas gada kulminācija, un tā ārkārtīgi ietekmēja Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu un pašsajūtu. Tās apmēri bija mazāki nekā otrajā lielajā deportācijā 1949. gada 25. martā, kad no Latvijas izveda 43 tūkstošus cilvēku, taču pirmās deportācijas psiholoģiskais iespaids bija daudz smagāks. Baltijas valstu iedzīvotāji agrāk neko tādu nebija piedzīvojuši un pat nevarēja iedomāties, ka cilvēkus ir iespējams arestēt un deportēt vispār bez jebkāda tiesiska pamata. Ja iepriekš notikušos arestus kaut kā varēja izskaidrot ar arestēto politisko darbību vai ar pretošanos padomju okupācijai, tad pēkšņa tūkstošiem cilvēku, to skaitā sieviešu, bērnu, arī zīdaiņu, gados vecu cilvēku, brutāla izraušana nakts vidū no mājām un aizvešana nezināmā virzienā bija kaut kas nepieredzēts. Tāda apjoma represijas vienas nakts laikā Baltijas valstis nekad nebija pieredzējušas.

1941. gada 14. jūnija deportācija salauza tūkstošiem baltiešu likteņus un dzīves. Tas bija kliedzošs cilvēku tiesību pārkāpums, kuru nav iespējams attaisnot ne ar kādiem lielās politikas apsvērumiem. Tā nebija vienkārša netaisnība. Tas bija noziegums.

Šim noziegumam ir 80 gadi. Tā ir pavisam nesena vēsture. Un šodien pie mūsu valstu robežām atkal valda diktatori. Mēs nule kā piedzīvojām 21. gs. terorisma paveidu gaisā, un mēs esam liecinieki vārda brīvības noliegumam kaimiņvalstīs – Baltkrievijā un Krievijā. Mēs esam liecinieki noziegumiem, kas tiek pastrādāti pie mūsu robežām. Un šis ir brīdinājums visai pasaulei! Šis ir modinātājzvans mums visiem un ikvienam!

Tāpēc nobeigumā es gribētu uzsvērt un izteikt savu vēlmi –

Lai nekad mūsu trīs Baltijas valstu dzīvē neatkārtojas traģēdija ar tik milzīgiem cilvēku upuriem un lai nekad mūsu trīs Baltijas valstu vēsturē vairs nav jāpiedzīvo, ka mēs zaudējam savu suverenitāti!

Mums jābūt modriem un jāsargā savu valstu drošība ik dienu! Mums jāciena un jāatgādina mūsu valsts traģiskā vēsture bērniem, lai tie nekļūdītos un būtu sardzē par mūs valstu un tautu nākotni un attīstību.

Ieva Apine
LR vēstniecības Austrālijā pilnvarotā lietvede
Kanberā, 2021. gada 13. jūnijā