Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kas, kāpēc un kā?

„Tad Jēzus velnam saka: Atkāpies, sātan!“ (Mt 4, 10)

Laikraksts Latvietis Nr. 655, 2021. g. 23. jūnijā
Guntis Kalme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mācītāja emer. Gunta Kalmes sprediķis Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā

Ko mums šodien nozīmē baisā deportāciju 80-gade? Tas nozīmē spēt atbildēt uz vismaz trīs jautājumiem:

1. Kas notika?

2. Kāpēc tas notika?

3. Kā pareizi attiekties pret notikušo? Kā būtu bijis pareizi toreiz un kā – tagad?

1. – Kas notika?

Ir svarīgi zināt, ka 1941.g. izvešana bija Baigā gada kulminācija. Bet nedrīkstam aizmirst, ka bez vairāk nekā 15 000 cilvēku aizdzīšanas verdzībā šajā laikā notika vēl daudzas citas traģēdijas. Par tām liecināja atrastie masu vai citi kapi Centrālcietumā, pie Krusta baznīcas, Baltezerā, Dreiliņos, Biķerniekos, Balvu pagastā, Krustpilī, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā u.c.

Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kāpēc ir noticis ar mūsējiem Baigajā gadā un 1941. gada 14. jūnija deportācijā.

2. Kāpēc tas notika?

Te mums kaut nedaudz jāzina un jāsaprot kaimiņvalsts vēsture. Līdzās esošā Ļaunuma impērija pēc krievu vēsturnieka Igora Buņiča (1937-2000) atzinuma viņa grāmatā 500 gadu karš Krievijā1 no laika gala ir varējusi pastāvēt, tikai valsts varai nemitīgi karojot pašai pret savu tautu. Kā teica krievu dzejnieks Fjodors Tjutčevs (1803-1873): Krievijas vēsture līdz Pēterim I ir aizlūgums par mirušajiem, pēc viņa – kriminālā hronika. Krievija jau no tās pirmā cara – Ivana III (1440-1505) laikiem ir savas tautas apspiešana, un tās uzrīdīšana citām. Tāpēc agresija, iekarojumi, citu tautu pakļaušana.

Lai cars noturētos pie varas, viņam jābūt varmācīgam un brutālam, citādi tiks uzskatīts par vāju un nosviests no troņa. Tā tas notika ar Nikolaju II, par jauno caru topot Ļeņinam un vēlāk Staļinam. 1917. g. novembrī apm. 1/7 daļā zemeslodes – daļā bijušās Krievijas impērijas – varu pārņēma organizētā noziedzība, profesionālu bandītu – toreiz saukta par boļševiku partiju – vadībā.

Nu ļaunums, kas līdz šim bija tikai cilvēciski spontāna, nejauša attieksme un rīcība, tika jau apzināti un mērķtiecīgi kultivēts par normu, darīts par sistēmu. Šī Ļaunuma impērija bija karojoši ateistiska, līdzšinējās Dieva ieceltās kārtības un cilvēku sabiedrības normu un pašu cilvēcību izaicinoša. Tā varmācību veica ar impērijai atbilstošu mērogu un profesionalitāti.

PSRS kopš iesākuma bija teroristiska valsts savu pilsoņu ne vien masveida, bet arī plānveidīgai iznīcināšanai. Komunisms un terors ir neatdalāmi. Cilvēki tika iznīcināti mērķtiecīgi un pēc plāna.

Ļaunums neapstājas pie sasniegtā; tas ir agresīvs parazīts, kas strauji izplatās. Lai pastāvētu, tam nemitīgi vajag okupēt, izlaupīt, postīt, zaimot, izņirgāt, pazemot, nogalināt. Tikai šāda darbība viņu uztur, jo radīt un kopt nav viņa dabā. Tas aiz sevis atstāj iznīcību un postu, nogalinātus cilvēkus un traģēdijas. To vēsta īsais sakāmvārds krievu valodā: serp i molot – smertj i golod (sirpis un āmurs – nāve un bads). Kopumā uz komunistiskās idejas rēķina pasaulē kopā ir vairāk nekā 100 miljonu cilvēku dzīvību.

Kad ļaunums ir pārņēmis varas struktūras, tad vairs nav neviena un nekā, kas aizstāvētu cilvēkus. Viņi nu ir bezpalīdzīgi upuri kriminālistu varas patvaļas priekšā. Jo tā bija noziedznieku vara, kas bija ieguvusi valstiskus resursus. Tā nemitīgi izdomāja iekšējos un ārējos ienaidniekus, pret kuriem jācīnās. Tad vēl bija jāpalīdz kādai no kaimiņvalstu tautām, atbrīvojot to no brīvības, īpašuma, zemes un dzīvības. Tāpēc bija nemitīgi jākaro. Tam ir vajadzīgi karavīri, ieroči un lēts darbaspēks, – tauta, kas tīši tiek turēta nabadzībā un barota ar propagandu, bailēm un stučīšanu. Vēl ir vajadzīgi vergi, daudz vergu. Par tādiem var pārvērst savējos, – nepaklausīgos vai arī iekaroto zemju iedzīvotājus. Bet vergi tiek ātri nolietoti un karavīri izkauti masās, tāpēc tie ir aizvien vajadzīgi jauni un jauni. Šī kanibāliskā impērija neprot, negrib un nespēj pastāvēt savādāk. Sviedri, asaras un asinis.

1941. gada 14. jūnijā Padomju Savienība, kas Putina vārdiem, bija nekas cits kā vēsturiskā Krievija, tikai tā saucās citādi,2 izvirda kārtējo ļaunuma devu. Ne spontānu, bet sistēmisku.

Atceramies, ka Jāņa evaņģēlijā JK velnu definē – melis un slepkava. PSRS – Pastāvīgas Slepkavošanas Represiju Sistēmā – tam bija visas iespējas sevi izpaust. 1939.g/40.g. ļaunums bija atnācis arī līdz Latvijai un tas izpauda sevi Baigajā gadā un kulminēja deportācijā.

Deportācijas uzdevumi bija:

– iebiedēt okupētās tautas. Šoreiz latviešus. Tas arī izdevās, tauta bija šausmās, tāpēc ne velti šo laiku nosauca par Baigo gadu;

– tā kā 1941. gada jūlija sākumā PSRS pati gatavojās uzbrukt Vācijai, bija jāiztīra savu aizmuguri no sociāli bīstamiem elementiem. Litenē un citur tika iznīcināta Latvijas armija, kurai bija nepārvērtējama nozīme Latvijas valsts izveidē un nacionālā pašlepnuma apziņā. Kā nekā, mēs Neatkarības karā bijām cīnījušies pret diviem pārākiem ienaidniekiem, un abus uzvarējuši! Armija bija mūsu nācijas elite, jo viņi par nācijas vērtībām ar karavīra zvērestu bija ieķīlājuši savu dzīvību. Tāpēc Krievijas skatījumā viņi kā latviešu nācijas spēks, līdzās tās inteliģencei, bija jāiznīcina.

– iegūt jaunu vergu darbaspēku. Lasot izsūtīto atmiņas, krīt acīs, ka izsūtījuma dzīves apraksts ir kā par kādiem priekšmetiem, ne cilvēkiem: mums paziņoja, ka mūs izsūta uz Sibīriju uz mūžu, mūs iekrāva, izkrāva, aizveda, lika strādāt, cietām badu. Deportētā Beatrise Lielā (1931-2020) to raksturoja, sakot: Mēs nebijām cilvēki. Tiešām, tā nebija dzīve, bet verdzība.

3. Kā pareizi attiekties pret notikušo? Kā būtu bijis pareizi rīkoties toreiz un kā – tagad?

Zinām, kā rīkojās Latvijas valsts galva K. Ulmanis, cerot, ka ar pakļaušanos Krievijas okupācijai, paglābs tautu no represijām. Viņa sacītais: Palieciet savās vietās, ...bija demoralizējoši. Zinām, kas sekoja. Baigais gads, represijas un vairāk nekā 15 000 aizvešana verdzībā.

Un tomēr. Lai arī drausmīgos nosacījumos, mēs tomēr apguvām vēstures galveno mācību – ļaunumam ir jāpretojas vienmēr – visiem, visur, visādi.

Diemžēl līdz šim Baigā gada vēsturi esam redzējuši diezgan vienpusēji – galvenokārt kā upuru vēsturi. Bet līdzās ir arī cita – pretošanās vēsture. Atceramies – jau 15.04.1940. gadā mūsu karavīri, robežsargi Masļenkos cīnījās, šāva pret pirmajiem iebrucējiem. Pēc okupācijas spontāni sāka veidoties nacionālās pretestības grupas. Kā sacīja viens no to dalībniekiem, toreiz skolnieks Mārtiņš Bisters, pretestība radās ...no tautas saknēm, ilgām pēc zaudētās neatkarības. Ja mūsu valsts vadītāji bija apjukuši un neuzsāka aktīvu darbību, tad latviešu tauta saprata, kas ir kas, un apvienojās nacionālajos pagrīdniekos.3

Kā vēsta vēsturnieks Uldis Neiburgs, 1940.—1941. gadā Latvijā izveidojās vairākas nacionālās pretošanās organizācijas (Tēvijas sargi, Latvijas nacionālais leģions, Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai u.c.), kas izdeva nelegālus uzsaukumus, sabotēja okupācijas varas rīkojumus un gatavojās bruņotai cīņai par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Pretošanās kustībā aktīvi iesaistījās skolu jaunatne. 1941. gada 13. maijā notika kopēja skolu jaunatnes organizēta akcija, kad vienlaikus Rīgā, Jelgavā, Cēsīs, Bauskā un citās pilsētās izplatīja ap 5000 pretpadomju uzsaukumu. ...Sabiedrības plašākā apziņā šo pirmo pretošanās kustības dalībnieku vārdi ir zināmi nepietiekami. Tautas vairākuma noraidošo attieksmi pret Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā un nacionālo nostāju demonstrēja arī pēc Vācijas un PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā spontāni radusies nacionālo partizānu kustība. Tās dalībnieki Smiltenes, Gulbenes, Madonas, Alūksnes, Limbažu, Tērvetes apkārtnē un citviet vērsās pret padomju militārajiem formējumiem un centās aizkavēt cilvēku un materiālo vērtību aizvešanu uz PSRS.4

Latviešu partizāni pirms vācu ienākšanas jau ieņēma vairākas apdzīvotas vietas, pārņēma varu piecās Rīgas priekšpilsētās, sešās apriņķa pilsētās, 13 mazpilsētās un daudzos pagastos. Partizānu karā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, viņi iznīcināja ap 800 un saņēma gūstā ap 1500 okupantu varasvīrus un kolaborantus.

Šīs mūsu nacionālo partizānu cīņas joprojām nav pietiekami novērtētas.

Tālāko vēsturi gan zinām, jācer, jau labāk – Leģions, vēlreiz partizāni, nu jau daudz plašākā mērogā, Nevardarbīgā pretošanās 50 gadu garumā, Atmoda, Barikādes. Tagad – informatīvais un hibrīdkarš, vērtībcīņa.

Kopsavelkot, varam sev jautāt – Vai cīņa pret ļaunumu ir beigusies? Vai tad ļaunums nav vēstures pārejošs lielums? Kā nekā, ir taču 21. gadsimts!

Nē, tā būtu naiva ilūzija, diemžēl ļaunums nav novecojis, tas nav arhaisks seno laiku relikts, tas nemainās, bet aizvien pilnveidojas tā izpausmes, kosmētika, retorika.

Tas ir tikpat mūsdienīgs kā mēs paši, kā cilvēku grēcīgums, varaskāro ambīcijas, mūsu maldi, vēlmju domāšana un vājības, kuras visas ļaunums ļoti efektīvi prot izmantot pret mums.

Tātad, kādas atziņas guvām, atbildot uz šiem trīs jautājumiem?

Komunistiskā impērija, tās paveidi, mutācijas pagātnē un tagadnē ir un paliek ļaunums. Pārējais ir dekors, retorika, propaganda. Nesen dzirdēju gudrību: Ļaunums arī sviestā cepts, ir un paliek ļaunums. Lai arī ir 21. gadsimts, tas nenozīmē, ka ļaunums būtu novecojies. Šajā laikmetā tas savā rīcībā ir ieguvis jaunas, daudz varenākas tehnoloģijas.

Tāpēc vienīgā pareizā attieksme pret ļaunumu – ir tā, ko rāda Kristus – bezkompromisa atraidīšanas un cīņas attieksme.

Pēdējā konsekvencē izvēle attieksmē pret ļaunumu ir būt cīnītājam vai upurim. Zīmīgi, ka pārdomājot notikušo 80 gadu atskatā, vēsturnieks U. Neiburgs saka, Kopš Atmodas laika līdz pat mūsdienām, apzinot un pieminot padomju deportāciju... upurus, ...priekšplānā izvirzījies nācijas kā upura veidols.5

Tāpēc šodien, atceroties Baigā gada un pirmās deportācijas upurus, nevis raudāsim un vaimanāsim, bet godināsim viņus kā tādus, kurus okupantu režīms atzina par sev bīstamiem (vienalga kādā izpausmē – militārā, politiskā, idejiskā, garīgā, cilvēciskā). Viņi, pirmkārt, bija tās cilvēcības nesēji, kuru sev kā nīstamu Dieva dāvanu, režīms gribēja iznīcināt principā. Un aizvien lielāku uzmanību pievērsīsim visām toreizējās pretestības izpausmēm. Mantosim gribu, vēlmi, spēju, prasmi pretoties ļaunumam – ārējam un iekšējam.

Šodien tas nozīmē stingru pilsonisku stāju, īpaši mūsu valstiskuma jautājumos. Jā, mūsu valsts ne tuvu nav perfekta, tai vēl ceļš ejams līdz tiesiskai, demokrātiskai valstij, bet vienīgi šī ir mūsējā. Vai nu iestājamies, ja nepieciešams, cīnāmies par to, vai arī – okupācija, Gulags, verdzība.

Atcerēsimies, ka jebkurš vājums komunistiskās impērijas un tās mantinieku acīs aizvien tiek vērtēts kā ielūgums uzbrukt. Tāpēc ar ļaunumu ir jārunā vienīgi un tikai spēka valodā. Tā ir vienīgā, kuru tas saprot un respektē, jo viņā nav nekā cilvēciska, ko uzrunāt. Tāpēc JK nediskutēja, bet patrieca velnu ar vārdiem: sātan, atkāpies!

Zīmīgi, ka 1933gada žurnālā Kadets vlt. Alfrēds Gredzens rakstīja: Kristus personā ir radniecība ar kara morāli un karavīru likteni. Viņa dzīve ir pilna cīņas aktivitātes. Tas ir pietiekoši, lai apgalvotu, ka kristīgā mācība no kristiešiem prasa kareivisku izturēšanos.

Kāds tad ir lielais kopsavilkums notikušajam un joprojām notiekošajam?

Droši varam sacīt, ka lielajā vēstures kopskatā mēs esam uzvarētājtauta. Pateicoties no iepriekšējām paaudzēm mantotajām Dievā balstītajām cilvēcības vērtībām, mēs pārcietām, izturējām un joprojām pastāvam. Tagad jāmeklē un jārod ceļi un veidi, kā, atrodoties starp Krievijas imperiālismu no vienas un globālismu no otras puses, noturētu savu nacionālo identitāti un valstiskumu un no jauna uzplauktu – ar Dieva palīgu un Viņa svētību.

Mācītājs emer. Guntis Kalme
Sv. Pētera baznīcā, Rīgā
2021. gada 14. jūnijā

1 Игорь Бунич, 500-летняя война в России, 3 книги. (Санкт-Петербург: «ОБЛИК» 1996-1997).

2 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/putins-padomju-savieniba-bija-krievijas-vesturiska-teritorija.a405500/

3 Viļums, J. Pretošanās okupācijai Latvijā 1940.–1941. gadā // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 2002: Varas patvaļa. – Rīga, 2003, 93. lpp.

Sk arī: Viļums, J. Pretošanās okupācijai Latvijā 1940.–1941. gadā. Varas patvaļa: Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2002. Rīga, 2003.

4 1.05.202, Uldis Neiburgs, Upura tēlu kliedējot. Pretestība okupācijas varām Latvijā joprojām nav īsti novērtēta, https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/upura-telu-kliedejot-pretestiba-okupacijas-varam-latvija-joprojam-nav-isti-noverteta.d?id=53149815

5 01.05.202, Uldis Neiburgs, Upura tēlu kliedējot. Pretestība okupācijas varām Latvijā joprojām nav īsti novērtēta, https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/upura-telu-kliedejot-pretestiba-okupacijas-varam-latvija-joprojam-nav-isti-noverteta.d?id=53149815



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com