Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Viņa te vairs nav!“

MLOA rīkotais 80 gadu Aizvesto piemiņas akts pasaules zūmtelpā

Laikraksts Latvietis Nr. 656, 2021. g. 30. jūnijā
Lauma Reinfelde -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Sandra Kalniete, Anita Andersone. FOTO Ekrānuzņēmums.

Koris diriģenta Edgara Vegnera vadībā. FOTO Ekrānuzņēmums.

Sofija Kirsanova. FOTO Ekrānuzņēmums.

Līvija Džadža (Judge). FOTO Ekrānuzņēmums.

Sandra un Roberts Birze. FOTO Ekrānuzņēmums.

MLOA

Ja mūsu tautas piedzīvotos un pārdzīvotos 14. jūnija notikumus gribētu apkopot četros vārdos, tad tie varētu būt: Viņa te vairs nav!

Šie vārdi ir izcelti no diplomāta, žurnālista un redaktora, Trīs zvaigžņu ordeņa saņēmēja, nelaiķa Emīla Dēliņa atmiņām par 1941. gada 14. jūnija notikumiem Rīgā. Atmiņu stāstu šīs dienas akta norisē nolasīja autora dēls, Viktorijas pavalsts goda konsuls Jānis Roberts Dēliņš. Šie programmas sākuma daļā dzirdētie vārdi iekrāsoja visu, kas sekoja – runas, muzikālos priekšnesumus un vienatnē dziedāto valsts himnu, kur personīgi pārdzīvotais kļuva par spēcīgu, kopīgi izjustu vienotāju.

Atsaucoties sirdsbalsij un rīkotāju aicinājumam, gaišā, saulainā 13. jūnija rītā ar aizdegtu svecīti rokās steidzāmies uz iepriekš izziņoto zūmtelpu, lai piedalītos mūsu tautas sēru dienas atcerē.

Aktu atklāja MLOA priekšsēdētāja un sarīkojuma producente Anita Andersone, sveicot klātesošos un iepazīstinot mūs ar dienas programmu un tās izpildītājiem.

Sekoja visu trīs Baltijas valstu prezidentu, Kersti Kaljulaides (Igaunija), Egila Levita (Latvija) un Gitanas Nausėdas (Lietuva) apvienotā uzruna, kur ar tehnoloģijas palīdzību viens teikumu sāka, otrs turpināja un trešais nobeidza. Kaut katrs savā kabinetā (es pieņemu), mūsu priekšā tie stājās it kā vienā telpā ar vienu domu un vienu mērķi: neaizmirst aizvestos, neaizmirst vēsturi, turot to dzīvu tautas apziņā. Iepriecinoši mūsu ausīm bija dzirdēt, ka prezidentu kopējā valoda vairs nav krievu valoda, bet angļu.

Prezidentu uzrunai sekoja Latvijas valsts himna, Sandras un Roberta Birzes vadībā. Arī mēs, katrs savās mājās, piecēlāmies un dziedājām līdzi. Manā pieredzē Dievs, svētī Latviju nekad nav skanējusi tik pārliecinoši kā šoreiz, kad vienatnē dziedot, izjutām tautas sirdspukstu aiz sevis.

Turpinājumā tēlainā lasījumā goda konsuls Jānis Dēliņš nolasīja minēto tēva Emīla Dēliņa atmiņu stāstu par notikumiem, ko autors kopā ar draugu piedzīvojis Rīgas ielās 1941. gada 13-14. jūnija dienās. Toreiz, 13. jūnija pievakarē 20 gadīgie puiši neizpratnē vērojuši Rīgā iebraucam simtiem tukšu kravas mašīnu, pildot ielas un tā laika Dziesmu svētku laukumu pilsētas centrā. No kurienes un kādēļ tik daudz tukšu kravas mašīnu, puiši nav varējuši pat minēt.

Atbilde kļuvusi skaidra 14. jūnija rītā. Pirmais novērojums – tukšas ielas, tukšs svētku laukums. Autors steidzies zvanīt draugam. Pēc drauga apprasoties, saņēmis atbildi: „Viņa te vairs nav!“

„Kā tā – nav? Bet pulkstenis taču vēl nav astoņi!“

„Vai tad Jūs nesapratāt: viņa te vairs nav!“

Šai dziļi pārdzīvotajai liecībai sekoja goda vieses Sandras Kalnietes teiktā goda runa, atkal no personīgas pieredzes. Kaut mēs pazīstam Kalnieti kā plaši lasītās un tulkotās ģimenes autobiogrāfijas Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos autori, Tautas frontes locekli, 1989. gada Baltijas ceļa idejas īstenotāju, ilggadīgu Eiropas parlamenta deputāti un Kokneses Likteņdārza līdzdibinātāju, pirmām kārtām viņa ir Sibīrijas bērns. Tieši šīs pieredzes ietekmē, savās īstajās mājās atgriežoties, Kalniete ir saskatījusi savas turpmākās dzīves mērķi un uzdevumu: stāstīt, rādīt, nenogurstoši skaidrot un atgādināt kā pašu mājās, tā pasaules politiskajos forumos par izvestajām vardarbībām, masu deportācijām, genocīdu un dziļi cirstajām rētām Baltijas valstu tautās. Viņa atceras, cik bieži ar savu stāstu viņa klaudzinājusi pie Eiropas savienības parlamentāriešu durvīm. Atceras arī, ar kādu gandarījumu viņa vērojusi, kad blakus Hitlera portretam piekārta arī Staļina bilde kā divu lielāko Otrā pasaules kara noziedznieku un slepkavu attēli.

Šodien, saka Kalniete, ir citādi. Latvija vairs nestāv viena, kā tas bija Otrā pasaules kara laikā. Aiz mums un mūsu pašnoteikšanās tiesībām stāv Eiropas savienība, Apvienotās nācijas un NATO. Taču pati par sevi tā vēl nav garantija drošībai. Lauzti tiek līgumi, pārkāptas robežas, kā to redzam Ukrainā un Baltkrievijas represijās. Ar Krieviju un Baltkrieviju turpat aiz Baltijas robežām, drošības nav.

Brīvība ir modrība, turpina Kalniete. Tādēļ šie stāsti – mūsu stāsti! – nedrīkst apklust. Tādēļ tie ir jāstāsta, jāatgādina visiem, sākot ar pašu bērniem un turpinot pie visiem, kam ausis dzirdēt.

Turoties kopsolī ar Aizvesto piemiņas dienas programmu Aizvestie. Neaizmirstie Latvijā, kur katrā pilsētā, ciematā un lauku rajonā 14. jūnijā skaļi tika nolasīti visi no tās vietas aizvesto vārdi, Melburnas programmā to pašu veica Kalvis un Kaspars Švolmaņi, nolasot melburniešu aizvesto ģimenes locekļu, radu un draugu vārdus.

Īpaši izraudzītie muzikālie priekšnesumi caurvijas programmai, pasvītrojot dienas sēro noskaņu. Kā pirmo dzirdējām flautisti Līviju Džadžu (Judge), atskaņojot pašas darināto tautas dziesmu Tek saulīte solo izpildījumā. Tādā pašā noskaņā un solo izpildījumā izskanēja vijolnieces Sofijas Kirsanovas atskaņotā tautas dziesma Div' dūjiņas Sandras Birzes aranžējumā. Abos priekšnesumos skumjās, vientuļās melodijas plūda kā lēnas asaras. Tad vēl apvienotā priekšnesumā, zūmplatformas formātā, Melburnas kori Daina un Veseris, Sandras un Roberta Birzes vadībā, nodziedāja Raimonda Tigula komponēto Saules dainu Mēness skaita savas zvaigznes. Izpildījums izcēla, cik skaista var būt zūmtelpas veidotā kopība. Kaut katrs korists dzied atsevišķi – būtiski šķirts no pārējiem – skanēt skan visi kopā. Nobeigumā pievienojamies arī mēs, zūmtelpas apmeklētāji, visiem kopīgi nodziedot Pūt, vējiņi Sandras Birzes klavieru pavadījumā.

Sarīkojuma nobeigumā Anita Andersone aicināja akta apmeklētājus ar ziedojumu atbalstīt Likteņdārza tālāko izveidi un uzturēšanu.

Aktā piedalījās ap 90 apmeklētāju, no kuriem 70 parādījās zūmplatformas lodziņā.

Ko guvām, ko paņēmām līdzi no šīs Aizvesto piemiņas dienas atceres?

Vēlējumu – tikai vienu: Lai Dievs svētī Latviju un dod, ka latviešu ausīm nekad vairs nebūtu jādzird: „Viņa te vairs nav!“

Ticu, ka runāju visu apmeklētāju vārdā, izsakot izjustu paldies akta producentei Anitai Andersonei, programmas izpildītajiem un lielajai palīgu un atbalstītāju komandai, kas mums pienesa šo neaizmirstamo Aizvesto piemiņas aktu pašu mājās. Paldies.

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com