Intervija – Ella Mačēna

Palielināt / Enlarge

Inguna Grietiņa-Dārziņa un Ella Mačēna raidījumā „Zelta nots“. FOTO Ekrānuzņēmums.

Palielināt / Enlarge

Ella bērnībā ar vijoli. FOTO no Mačēnu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ella bērnībā. FOTO no Mačēnu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

2017. gadā komponiste Ella Mačēna uzvarēja radiostacijas „Fine Music 102.5“ gadskārtējo Jauno komponistu konkursu. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Ar ģimeni 2017. gadā. No kreisās: vectēvs Jānis Mačēns, draugs Bens, vecmamma Ilga Mačēna, Ella Mačēna, māsas meita Emīlija Liepiņa, vecmamma Aina Andersone, māsa Kate Liepiņa, vecāki Viktorija Mačēna un Andrejs Mačēns. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

2016. gada 25. maijā Ella ar atbalstītājiem pēc Ellas kompozīcijas „Ar Dieviņu“ pirmatskaņojuma Sidnejas Konservatorijā. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Pēc dziesmas „Vecmāmiņa svešumā“ (Ellas Mačēnas mūzika, Ainas Andersones vārdi) izpildīšanas Pasaules latviešu dienu koru un folkloras kopu koncertā „Cilvēks. Mūžs.SKAN!“ Esplanādē, Rīgā, XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos 2018. gadā. No kreisās: diriģente Sandra Birze, komponiste Ella Mačēna. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ella ar vecākiem un māsām XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos 2018. gadā Rīgā. FOTO no Mačēnu ģimenes arhīva.

Inguna Grietiņa-Dārziņa (Eiropas un Kanādas dziesmu svētku virsdiriģente, Kultūras projektu vadītāja Latviešu biedrības Īrijā priekšsēdētāja): Mums ir prieks būt kopā raidījumā „Zelta nots“, un 30.03.2021. mums ir pavisam īpaša viešņa, un tā ir komponiste, mūzikas teorijas un kompozīcijas pasniedzēja Sidnejas Konservatorijā Ella Mačēna.

Ella Mačēna: Labrīt no Austrālijas!

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Šis arī bija tas iemesls, kāpēc mūsu šodienas raidījums ir tik vēlā vakara stundā, ja skatītāji, kas mūs skatās Latvijā, bet Ellai Sidnejā ir plkst.7.30 no rīta. Paldies, Ella, tu esi atradusi laiku ar mums sarunāties šajā lielajā laika starpībā.

Ella Mačēna: Jā, labi, ka mums sanāca laiks visiem šorīt – šovakar.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Prieks Tevi redzēt tiešraidē un mazliet par Tevi ievadā. Es gribētu pastāstīt mūsu klausītājiem, jo Tavas komponētās dziesmas ir pasūtījuši un dziedājuši gan kori Latvijā, gan Austrālijā un Kanādā, gan pasaules latviešu kopkoris Dziesmu svētkos Rīgā 2018. gadā un 2017. gadā Tu esi uzvarējis radiostacijas „Fine Music“ gadskārtējā jauno komponistu konkursā. Tu arī esi saņēmusi Pasaules Brīvo Latviešu apvienības (PBLA) Atzinības rakstu par savām kompozīcijām. Ella, tik plašs un apjomīgs sasniegumu klāsts rosina domāt, ka ļoti agrā vecumā Tavas kompozīcijas ir guvušas lielu popularitāti. Vai atceries, kad Tava pirmā kompozīcija tika atskaņota?

Ella Mačēna: O, interesants jautājums. Mans tēvs man stāsta, kad man bija 9 gadi, un mums Latviešu namā Sidnejā bija tāds neformāls koncerts, un laikam tajā dienā es kaut ko spēlēju uz klavierēm, ko es pati biju komponējusi. Man žēl, ka neatceros, kas tas īsti bija. Un mums nav ieraksts, bet tēvs man stāsta, ka laikam tur es pirmo reizi spēlēju savas idejas.

Man liekas, ka no tā laika es sāku vairāk spēlēt savu mūziku un savas idejas, nekā mācīties no notīm, ko citi komponisti komponējuši, un tur man liekas tas sākās. Tad es ar populāro mūziku daudz strādāju, un man bija liela interese redzēt, kā tie pirkstiņi kustās pa klavierēm un kā harmonijas es varu pielikt klāt. Un tā man sākas tā mīlestība uz komponēšana, bet tāda cītīga komponēšana man nebija pirms 11. vai 12. klases skolā. Tad man skolotāji deva tādus mazus uzdevumus – mājas darbus, un tad man bija jāsāk cītīgi domāt par notīm un kā tās pierakstīt. Un tā bija citādāka komponēšana, nevis tikai improvizācija. Bija kaut kas konkrēts jāliek uz lapas, un tad tā domāšana bija sākusi mainīties.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Stāsts iedvesmo un rosina domāt tālāk, un tad varbūt tu vari mums pastāstīt, kā attīstījās kompozīcijas ceļš un kurš žanrs ir tapis Tavs mīļākais?

Ella Mačēna: Hmm... man liekas, ka bez nekādām šaubām es varu teikt, ka būt latvietei un būt saistītai ar latviešu kultūru gan Austrālijā, gan Latvijā, tas ļoti iespaido manu kompozīcijas procesu. Kad es biju maziņa un gāju uz Latviešu skolu, uz Kultūras dienām, uz 3x3 saietu un Annas Ziedares Vasaras vidusskolu, Jaunatnes dienām, kā arī mēs paši rīkojām koncertus Sidnejā. Un būt tādā kultūrā, kurā mūzika vienmēr ir tik svarīga un vienmēr ir dzirdama, tas ļoti, ļoti iespaido dvēseli, lai radītu mūziku. Man tas process, es jau to manīju, ka mūzika ir manā sirdī, manā dvēselē. Pēc skolas man nebija daudz ideju, ko es gribētu tālāk studēt. Man likās, ka būtu labi būt mediķim, kas dod padomus par ēdienu, par to, kā ēdiens iespaido mūsu ķermeni, kas man bija un ir ļoti svarīgi, vai arī studēt mūziku un mūzikas kompozīciju.

Pēc skolas beigšanas es sāku studēt Vulongogas Universitātē vienu gadu, kur studēju kompozīciju. Tad man sākās universitātes gaitas, bet tur nelikās gluži pareizi priekš manis, un pēc viena gada Vulongogas Universitātē es pārvācos atpakaļ uz Sidneju, kur es sāku studēt Sidnejas Mūzikas konservatorijā, un tas bija 2011. gadā. Tagad es tur studēju meistarkursu; tas būs mans trešais grāds Sidnejas Konservatorijā. Šajā laikā man bija iespējams strādāt un komponēt ļoti, ļoti pazīstamiem austrāliešu ansambļiem, komponēt viņiem jaunus skaņdarbus un strādāt ar viņiem tādā veidā, ka mums bija laiks kopā vienā studijā iziet cauri visām idejām, un tā es varēju iemācīties, kā šis skan un kā tas skan, vai tas nav tik labi, darīsim citādi, un tādā veidā sāku komponēt šiem instrumentiem. Caur universitātes kursiem es esmu komponējusi austrāliešu orķestriem, koriem, solistiem, maziem ansambļiem.

Es esmu ļoti priecīga, ka man latviešu kultūra ir ļoti, ļoti, ļoti iemīļota un pazīstama manā mūzikā, un daudzi, daudzi cilvēki gan Austrālijā, gan ārzemēs vēro tās kā baltiešu, Austrumeiropas skaņas. Un par to es esmu ļoti lepna, tāpat kā latviešu valoda un kultūra ir ļoti svarīga manai kompozīcijai. Varbūt es pati to nemanu, bet tās tur tajās skaņās ir.

Par mūzikas žanriem. Man arī uz populāro mūziku ir ļoti liela mīlestība, un es daudz klausos populāro mūziku, tautas mūziku, alternatīvo roka mūziku, un viss mani iespaido. Populārā mūzikā ir daudz emociju; ar emocijām tā runā, raksta, dzied un cieš no sirds, un man liekas, ka tā arī ar manam klasiskām kompozīcijām, rādot šo skatu.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Kur Tu rodi radošu iedvesmu saviem skaņdarbiem?

Ella Mačēna: Interesants jautājums. Daba visvairāk iespaido manas kompozīcijas. Es rakstu skaņdarbus par saulrietu, par Mēnesi, par debesīm ar zvaigznēm. Man ir viens skaņdarbs orķestrim, kas saucās The Space Between Stars. Un YouTube var paklausieties; tas ir lielāks skaņdarbs simfoniskam orķestrim, kurā es uzdodu jautājums, kas tur īsti ir, ko mēs nesaprotam, kas eksistē starp zvaigznēm, jo man liekas, ka tur ir tik daudz pasauļu, par kurām mēs nezinām un varbūt mēs nekad neuzzināsim. Tas mani ļoti iespaido, un šis skaņdarbs sākās ar šādu domu. Jūs jau zināt, kā ir Latvijā, bet ja esam Austrālijas kontinenta centrā, tad varam redzēt tik daudz tās zvaigznes, kuras no pilsētas nevar redzēt. Tad man bija tāda sajūta, ja atguļas zālē kaut kur klusumā, kur nav nekādas gaismas no pilsētas, un vienkārši skatās uz zvaigznēm... tad tās sajūtas ir milzīgas, nenormālas. Bet pēc kāda laiciņa mēs apjēdzam, cik daudz, daudz ir tā, par ko mēs nezinām, par to klusumu, kas ir debesīs. Tas bija 14 minūšu garš skaņdarbs par to, par zvaigznēm un kas tur eksistē.

Es arī daudz esmu komponējusi skaņdarbus, meklējot mieru, tas ir tāda kā meditācija man pašai. Man ar veselību ir bijis diezgan grūti pēdējos 10 gados, un mana komponēšana bija veids, lai atrastu šo klusumu un veselību.

Pēc koncertiem pie manis bieži cilvēki pienāk vai arī viņi raksta internetā: „Paldies! Es nezinu, kas tur notika, bet man bija asaras, un, kaut parasti es daudz neraudu, kaut kas tur notika mūzikā un arī kaut kas bija pozitīvi atvērts.“ Cilvēki man saka un raksta, ka viņiem, braucot mašīnā un dzirdot pa radio, kad skan šī mūzika, ir jāapstājas un kaut kur mierīgi jāpasēž, kamēr klausās, un jāgaida, kamēr skaņdarbs ir beidzies. Es nezinu, kā to var izskaidrot, bet man tas ir ļoti, ļoti svarīgi un aizkustinoši dzirdēt, ka ir iespējams, ka mana mūzika var palīdzēt arī citiem cilvēkiem. Tāpat kā tas process ir palīdzējis man, kad es komponēju šo skaņdarbu.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Tās Baltijas skaņas Tev kaut kā rezonē kopā ar tās meditatīvo mūziku un tādām ļoti īpatnējām, varbūt citu komponists darbos nesastaptām skaņām un vibrācijām. Ļoti, ļoti nedzirdēts stāsts līdz šim. Paldies, Ella, ka Tu padalījies ar to. Tu esi arī mūzikas teorijas un kompozīcijas pasniedzēja Sidnejas Konservatorijā. Ne tikai tu pati komponē, bet arī Tu māci studentiem. Kā ir – būt tik jaunai pasniedzējai?

Ella Mačēna: 2017. gadā man pirmo reiz piedāvāja strādāt konservatorijā Sidnejā un mācīt mūzikas teoriju. Un es teicu – nē, galīgi nē, ko es viņiem mācīšu, es neesmu tāds cilvēks, kas zin pietiekoši, lai mācītu universitātē. Tātad, es nepieņēmu to darbu uzreiz. Tad manas māsas vīrs Alvis, kad es viņam šo stāstu, teica: „Ella, zini, Tu tā nedari, nesaki „nē“ tādam darbam, tas ir ļoti svarīgi, Tev vajag pamēģināt.“ Un tad es teicu – jā, un pirmo reizi sāku mācīt 2017. gadā, un man bija galīgi bailes varbūt pirmās divas vai trīs reizes, bet tagad man ir tāda mīlestība uz mācībām, un man ļoti, ļoti patika būt studentei, bet man arī ļoti, ļoti patīk mācīt citiem, un tas ir tik feins darbs – mācīt citiem cilvēkiem par mūzikas teoriju un kompozīciju. Tas ir tas, ko es daru tagad gandrīz katru dienu pati savā personīgajā dzīvē. Tas mani iespaido tik daudz; man liekas, ka tie studenti arī man nekad neuzzinās, cik viņi arī mani iespaido un man palīdz ar šo procesu. Šajā semestrī man ir, apmēram, 300 studentu konservatorijā un Sidnejas Universitātē. Un kompozīcijas studenti mums ir ar katru gadu arvien vairāk, vairāk un vairāk, kas nāk studēt pie mums. Man liekas, ka trīs gadus atpakaļ, kad es iesāku kādu jaunu kursu universitātē, mums bija, apmēram, 15 studenti, un tagad mums ir 44, un šis ir tikai vienā kursā, bet es mācu četros kursos. Tātad mums iet ļoti labi konservatorijā; skola aug un aug ar katru gadu. Un, cik feini, ka mums pieaug komponistu skaits – gan sieviešu, gan vīriešu, kas tagad nāk studēt pie mums. Es esmu ļoti lepna par to, ka man ir šis darbs. Tas ir trīs dienas nedēļā; pirmdienās es strādāju vienā citā skolā – meiteņu skolā Presbyterian Ladies' College in Croydon un tur es strādāju ar studentiem, ar kompozīcijām, bet piektdienās atkal citā skolā – International Grammar School in Ultimo un arī mācu to pašu. Tātad piecas dienas nedēļa es mācu, bet starplaikā es komponēju, rakstu savu meistarkursu uz papīra. Tas ir ļoti, ļoti liels darbs, bet man ļoti patīk, un es esmu ļoti priecīga par visiem panākumiem, kas man nāk no šīm lietām.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Tu arī minēja pirms mūsu sarunas, ka tu pat nejūties, ka strādā, tu vienkārši izbaudi to, ko tu vari dot citiem, un vai tā ir?

Ella Mačēna: Jā, bet tas ir diezgan grūti. Pašlaik man katru nedēļu jādod, apmēram, 60 studentiem atzīmes par kompozīcijām un eksāmeniem – ar šo jūtos tā, ka tas ir darbs, bet kad es strādāju klasē vai ZOOM ar maniem studentiem, tad es nejūtu to kā darbu, tas vienkārši ir feins veids, lai parādītu viņiem par mūziku, un klases laikā es arī varu dzirdēt, kā viņi strādā, ko komponē. Es varu dot viņiem savu iespaidu, ko viņi var darīt tālāk ar kādu kompozīciju komponistiem un ieteikt viņiem ko var klausīties.

Mēs daudz runājām, un bieži mūsu sarunas ir arī par Ešenvaldu, Vasku un Arvo Pertu. Tas ir ļoti liels prieks, ka es varu dalīties ar viņiem tieši par latviešu kultūru, un es rādu viņiem uz YouTube filmas par Baltijas ceļu vai par Dziesmu svētkiem. Man liekas, ka visas mutes ir vaļā, un viņi vienkārši netic, no kādas pasaules es nāku ar mūziku.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Diriģents Gints Ceplenieks, viesojies Austrālijā, piedzīvoju šoku par izteikto latviskumu tur. Cik svarīgi jums ir izkopt latviskās tradīcijas un kāpēc? Un varbūt Tu mazliet vari pastāstīt par savu bērnību, par savu kompozīciju saikni ar savām saknēm, Tavas vecmāmiņas stāsts un pakavēties tādās latviskās atmiņās?

Ella Mačēna: Jā, tas ir ļoti feini. Kad Gints bija pie mums, bija ļoti jauks laiks būt kopā, dziedāt. Viņš mums ļoti palīdzēja ar kora dziesmām un ar skaņdarbiem, un viņš mums daudz mācīja, un mēs bijām ļoti, ļoti pagodināti, ka viņš pavadīja to laiku ar mums. Jā, viņš arī mums teica, kā tas ir, ka te pie mums visur ir Latviešu nami, un visi tik labi runā latviski, un cik svarīga te ir kultūra. Man liekas, ka viņš varēja redzēt, ka tas mums ir ļoti svarīgi un kāpēc visiem tas liekas citādāki. Man tas nav vienkārši svarīgi, lai to dara, man tas vienkāršs tā ir.

Es piedzimu latviešu ģimenē ar latviešu vecvecākiem, ar latviešu vecākiem. Mūsu mājās mēs runājām latviešu valodā, kad mēs bijām bērni. Mans tēvs vispār nerunāja ar mani, ja es ar viņu nerunāja latviešu valodā. Kādreiz vispār tas bija ļoti grūti, bija lieli strīdi, bet tagad esmu pateicīga par to, un mēs savā starpā runājam latviešu valodā.

Ar to valodu tas ir ļoti svarīgi. Un no valodas nāk saprašana, ko mēs dziedam, un ja ir saprašana, ko mēs dziedam, tad ir lielāka saprašana par Latvijas vēsturi. Un ja ir lielāka saprašana par Latvijas vēsturi, tad diezgan viegli mēs visi varam piekrist, ka pie tās ir jāturas. Ko es tagad daru, kas es esmu un ko es domāju par dzīvi, par pasauli, tas viss ir iespaidots no manis, no Latvijas vēstures. Varbūt es vēl nebiju piedzimusi, bet tas viss ir ķermenī un dvēselē iekšā.

Zini, kas man ļoti vienmēr iespaido domājot, kad mana vecmamma bija stāvoklī ar manu mammu, tad jau arī es kaut kāds mazs gabaliņš biju tajā ķermenī iekšā. Un es ļoti, ļoti interesējos par ķermeni un par veselību, un kā tas ir, ka mēs esam tik cieši saistīti. Mēs nezinām īstenībā, kā iespaido mūs tas viens cilvēks 100 gadus atpakaļ. Man ir tāda sajūta, ka viss, ko mani vecāki un mani vecvecāki man ir stāstījuši par savu vēsturi, par bērnību; ir ļoti šausmīgi to klausīties, ir ļoti, ļoti bēdīgi klausīties, bet arī aizkustinoši un iespaidojoši, ko viņi ir piedzīvojuši, kā tas ir turpinājies mūsu dzīvē te Austrālijā.

Es domāju, kas man dzīvē īsti ir bez mūzikas? Ir daudz, bet mūzikai tur liela, liela daļa. Man ir liels gods, ka es varu dalīties ar manu latviešu kultūru un vēsturi tādā veidā caur savām kompozīcijām un parādīt, ka es spēlēju mūziku un dziedu korī, dejoju tautas dejas Austrālijā. Un visas tās lietas, ko es tagad minu, ir lietas, ar ko es esmu bijusi saistīta kopš man bija varbūt divi gadi. Es tad sāku apmeklēt Latviešu skolu, jo man ir divas māsas un viens brālis, un es esmu jaunākā. Tātad, kad man bija viens vai divi gadi, es jau gāju arī uz Latviešu skolu. Un tā tas bija līdz man bija, apmēram, 13-14 gadu. Kad man bija 9, es pirmoreiz biju uz 3x3 saietu ar ģimeni. Tur es sāku satikt latviešu draugus, un mēs jau zinām, ka latviešu draugi ir gandrīz vislabākie draugi un mūžīgi būs. Pēc 3x3 es apmeklēju Annas Ziedares Vasaras vidusskolu. Un kā mēs raudājām katru vasaru, kad Vasaras vidusskola bija beigusies, un neviens negribēja braukt mājās.

Mēs turpinājām klausīties tās dziesmas, ko mēs tur bijām dziedājuši un komponējuši, un caur mūziku mēs visi palikām kopā. Un tad nāk Kultūras dienas un Jaunatnes dienas man kā dalībniecei un pēc dažiem gadiem tur arī kā rīkotājai. Un rīkot koncertu, arī tur bija tik liels gods, jo tad var iesaistīt jauno paaudzi latviešu sabiedrībā; uzaicināti viņus, lai viņi nāk kaut ko uzspēlēt vai komponēt šiem koncertiem.

Tagad man ir liels gods, ka mums ir koris Sidnejā, kas ir ceļojis uz Latviju, lai piedalītos Dziesmu un deju svētkos. Divreiz es esmu dziedājusi Dziesmu svētkos ar lielo kori. Bijām Latvijas ziņās televīzijā, kur mēs dziedam Saule, Pērkons, Daugava, un es dziedāju kopā ar mammu.

Tas ir tik feini un aizkustinoši, ka var sanāk kopā cilvēki no visas pasaules. Un lielāko daļu tas ir mūzikas dēļ, un tā mūzika atver dvēseles, un caur šo mēs varam visi sanākt kopā.

Un tāpēc man tas ir svarīgāk par visām lietām, un ir svarīgi to turpināt, lai pateiktu to, kas ir svarīgi maniem vecākiem, vecvecākiem. Mana vecmāmiņa Aina Andersone ir manas mammas mamma. Viņa ir ļoti, ļoti laba rakstniece, un mēs to nezinājām. Kādus piecus gadus atpakaļ viņa saka – nu paskaties uz šo dzejoli, paskaties, ko pierakstīju par savu dzīvi. Un kad es sāku lasīt, radās jautājums: No kurienes šis ir nāca un kāpēc mēs nezinājām par to iepriekš? Un tad mēs sākām salikt viņas rakstus kopā ar manu mūziku, un tā sanāca ar mūsu pirmais skaņdarbs kopā, kas saucās Ar Dieviņu. To arī var redzēt YouTube, kur vairāki kori gan Latvijā, gan Austrālijā ir dziedājuši šo skaņdarbu latviešu valodā – Ar Dieviņu. Kurā mana vecmāmiņa stāsta par savu dzīvi, kā viņa uzauga Latvijā, kā viņi pārvācās uz Austrāliju, kā viņai bija ar mīlestību un kā arī viņa sāk domāt par dzīves beigām. Viņa tā ļoti romantiski raksta. Un bija ļoti viegli pielikt mūziku klāt, jo tie vārdi pasaka, kādu mūziku vajag. Atrast tās notis bija diezgan vienkārši, bet arī ļoti emocionāli salikt to visu kopā.

Es pati arī dziedāju pirmatskaņojumā, kas bija Sidnejas konservatorijas Kamēr kora koncertā. Es varu teikt, ka mana sirds ļoti, ļoti, ļoti cītīgi strādāja, un es varēju sajust tās emocijas, visu tajā pašā reizē, kad pirmoreiz mēs dziedājām, un kad vecmamma arī bija klausītājos, un viņa skatījās to koncertzālē. Tā sajūta bija nenormāli liela, es nezinu, kā to izskaidrot.

Tagad mēs arī, cerams, komponēsim vairākus skaņdarbus kopā, un ir iespējams, ka tas būs Austrāliešu Kultūras dienām, kas notiks šī gada beigās. Bija paredzēts, ka tās būs pagājušā gada beigās, bet tas nenotika. Ceram, ka būs jauns skaņdarbus ar vecmammas vārdiem šī gada beigās uz Kultūras dienām.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Ella, es spilgti atceros savas emocijas, jo es arī biju, kad 2018. gadā Pasaules latviešu dienās kopkoris izpildīja kompozīciju „Vecmāmiņa svešumā“, un arī tad Tu dziedāji kopkorī, un Tevi izsauca koristi un skatītāji skatuves priekšā, es redzēju, ka Tu nevarēji valdīt savas emocijas... Man pat tagad asaras saskrēja, tas bija tik ļoti, ļoti, ļoti skaisti, un šis stāsts, manuprāt, aizķēra ļoti daudzu dziedātāju sirdis, un pēc tam tā dziesma izskanēja arī Kanādas svētkos.

Ella Mačēna: Man Latvijā bija citādākas sajūtas, kad mēs dziedājām tūkstoš cilvēku. Protams, ka lietas mainās, jo tur nav tomēr tikai kamerkoris, tur bija tūkstoš cilvēku, tūkstoš dziedātāju. Bet arī tas, ka mēs to skaņdarbu dziedājām Latvijā, tur bija pavisam citādāka sajūta, tā dziesma mainījās tajā momentā. Kad mēs dziedājām Austrālijā, tas viss svarīgs, jo mana dzīve ir te Austrālijā, un arī tas, ka vecmamma bija skatītājos. Kaut arī viņa nebija Latvijā, kad mēs dziedājām, bija tāda sajūta, ka mēs dziedam to arī Latvijai. Jā, tā bija pavisam citādāka sajūta, ļoti laba sajūta, un es ceru, ka tā nebūs pirmā un pēdējā reize .

Par kopkoriem – mani ļoti iespaido, kā tas ir, kad sanāk tik daudz cilvēku kopā dziedāt vienu skaņdarbu, un kad 20 000 cilvēki var dziedāt vienu noti tajā pašā reizē, un kad Latvijā tas gandrīz vienmēr izklausās perfekti. Un kā tie diriģenti māk piestrādāt pie skaņdarba, lai tā latviešu skaņa sāk ierosināt dziedātājus. Man liekas, tas ir varbūt tas, kas Austrālijā tā saprašana un tā kultūra un vēsture nav tik pieejama kā ir Latvijā.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Cik bieži Tu apciemo Latviju? Un otrs jautājums – mūzika ir jūsu dzīve un hobijs, bet kā mēdzat atpūsties no visas šīs mūzikas pasaules?

Ella Mačēna: Kā es atpūšos? Bieži neatpūšos, jo kaut kā nesanāk. Man meditācija un daba ir ļoti svarīgas. Es katru rītu sešos pamostos, un pirmā lieta, ko es daru, pirms skatos telefonā vai datorā, es ēdu, ieslēdzu gaismas, iededzina svecītes, pasēžu mierīgi un vienkārši elpoju varbūt divas minūtes, un tad mierīgi jogu arī, lai sāktu iekustināt ķermeni. Tas man ir ļoti svarīgi veselībai un ne tikai kā fiziskai veselībai, bet emocionālai arī. Un tas man ir ļoti svarīgi, es arī staigāju un mēģinu iet dabā, mežā katru dienu. Kādreiz bez kurpēm, lai var tā kārtīgi sajust zemi. Visgrūtākā lieta, ko es daru, ir tas, cik laika es pavada pie datora, sēžot krēslā un skatoties uz ekrānu. Tas man ir vajadzīgs, bet arī tas kaut kā iet pret to, kas man iespaido, kas man ir svarīgi. Tas ir interesants atpūtas laiks dienu dienā meditēt. Man arī ir ļoti svarīgi satikties ar ģimeni. Manai māsai Katei nesen, 8 mēnešus atpakaļ, piedzima dvīnīši, divas meitenes – Lidija un Izabella. Un būt viņu starpā un spēlēties ar viņām un būt ar ģimeni – radiem, māsām, mammu, kas man arī ir ļoti svarīgi. Vienkārši atpūsties un satikties ar draugiem, bet es daudz pašlaik netieku pie draugiem, jo man tik daudz skaņdarbu pasūtīti komponēt.

Latvijā es pirmo reizi biju 2008. gadā, un tajā laikā es dejoju ar tautas deju grupu Austrālijas jūrmalnieki, un mēs dejojām lieluzvedumā – tautas deju uzvedumā. O, tas bija grūti un ļoti, ļoti feini, un es nevaru saprast, kā tas ir, ka tik daudz cilvēku sanāk kopā vienā laukumā un izveido tik skaistus un elegantus musturus. Tas ir fenomenāli. Bet es arī bija 2013. gadā uz Dziesmu svētkiem un tad es pirmo reizi dziedāju Noslēguma Kopkora koncertā. Tas arī bija tāds nenormāls piedzīvojums un ļoti, ļoti aizkustinoši, un es atceros, es tajā brīdī domāju, vai cik feini būtu, ja manu skaņdarbu vienu dienu atskaņotu te, šādā koncertā. Turēsim īkšķus un strādāsim cītīgi un redzēsim, ja manā dzīvē varbūt tā sanāks. Un tad es arī biju 2018. gadā. Tad es dziedāja otro reizi korī, un, kā jau Ingūna minēja, tad tajā gadā arī atskaņoja manu skaņdarbu – Vecmāmiņas svešumā.

Tad 2019. gadā es biju aicināta piedalīties PBLA Kultūras konferencē Cēsīs. Es tur arī runāju ar citiem komponistiem. Tur bija Dace Aperāne, Juris Ķeniņš un Ēriks Ešenvalds, un mums bija tādas ļoti interesantas, varbūt, apmēram, divas stundas garas sarunas par mūziku un komponēšanu, par kultūra un identitāti. Man bija liels gods, ka es biju aicināta no Austrālijas piedalīties konferencē. Bija ļoti, ļoti jauki arī satikties ar daudziem cilvēkiem Latvijā, kam ir tikpat svarīga kultūra.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Jā, es atceros, tas bija tiešām iedvesmojoši, bet mēs varētu runāt vēl ilgi un dikti, jo tā saruna tiešām iedvesmoja. Es gribētu Tev uzdot vēl jautājumu. 2020. gadā Tu iesaistījies Dziesmu un deju svētku kustībā latviešiem pasaulē, un, pēc Tavām domām, kāpēc latviešiem pasaulē ir jābūt vienotiem un jāveic lieli darbi, un kāds būtu Tavs novēlējums visiem latviešiem pasaulē?

Ella Mačēna: Man liekas svarīgi, ka mēs visi savienojāmies kopā, jo, ja tā kopā būšana ir, nav svarīgi, cik tālu viens no otra mēs dzīvojam, bet kultūra turpināsies, un, kā jau es minēju, mums Austrālijā šī gada beigās būs Kultūras dienas. Mēs droši vien jau zinām, kā Latvijas kori un tautas deju kopas, diemžēl, nevarēs tikt piedalīties mums svētkos. Bet parastos laikos, kad tā sadarbību ir, tad mums bija paredzēti, šķiet, kādi 5 kori no Latvijas uz Austrāliju, lai piedalītos: tautas deju kopa, diriģents, komponists – savienoti ar mums Kultūras dienu laikā. Tas tikai var notikt, ja sadarbība jau ir un ir turpinājusi būt. Mums visiem ir iespējams strādāt kopā, pievienoties ar to, ko mēs mīlam; cik daudz latviešu mūziku, latviešu teātri, latviešu tautas deju. Man ir svarīgi būt kopā ar jums, Ingūna, kustībā, jo tas man ir svarīgi, ja es zinu, kas notiek citās valstīs, citās zemēs un kā es varu arī ielikt savu latviešu balsi tur klāt. Es, protams, ceru, ka arī mana mūzika var būs iespējami iesaistīta mūzika pasākumos citās valstīs, citās zemēs, un tā es varu dalīties ar citiem latviešiem, ka mēs visi vēl radām tādu mākslu, kas mums nāk no sirds, no dvēseles, lai kultūra augtu tālāk.

Ko es novēlētu latviešiem pasaulē? Nu draudzību, veselību ne tikai tagad, šajā laikā, bet vienmēr, un lai mēs arī paliekam vienoti. Un ja ir kāds jautājums vai vajadzīga palīdzība, lai mēs draudzībā vienmēr sanākam kopā, lai mēs visi nedzīvojam atsevišķās dzīvēs, jo man liekas tur nekas daudz labs nevar notikt, tātad – sanākam kopā ar draudzību, mīlestību un veselību.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Sirsnīgs paldies par starojumu, lai radoša iedvesma un gandarījums komponistei, Jūsu mūzikai, un tā tiešām saviļņo. Lepojamies ar Jums un uz tikšanos dziesmā. Ella, Tu tikko kā man stāstīja, ka pabeidzis kādu jaundarbu?

Ella Mačēna: Jā, es nupat pabeidzu komponēt vienu jaunu skaņdarbu Sidnejas Simfoniskajam orķestrim, un tas tiks atskaņots septembrī Sidnejā. Tagad man liels darbs stāv priekšā, jo jāsaliek kopā visiem atsevišķiem muzikantiem, un tas ir milzīgi liels darbs. Kad tas būs cauri, tad uz nākamo; tad man būs šogad jākomponē vēl kādi 11 skaņdarbi gan koriem, gan ansambļiem, orķestriem un solistiem, un tas būs ļoti, ļoti feini. Kad būs jaunais skaņdarbs, es arī paziņošu Tev, Ingūna, un varbūt mēs varam arī padalīties ar ierakstu visiem klausītājiem. Tas varētu būt interesanti redzēt, kas notiek pēc sešiem mēnešiem.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Ella, liels, liels paldies Tev, mēs noteikti to izdarīsim, un mēs gribam noteikti vēlreiz Tevi aicināt uz sarunu pēc laiciņu un varbūt jau plašāk par mūziku ar visiem demonstrējumiem. Es tiešām pateicos par to, ko Tu dari, par Tavu aktivitāti un radošumu, un lai Tev izdodas, un lai tā mūzika skan tālu!

Sagatavoja Ilze Nāgela
Laikrakstam „Latvietis“