Mūžīgā Eslingena!

Palielināt / Enlarge

Fotogrāfijas no 1947. gada Eslingenas Dziesmu svētku kora koncerta.

Palielināt / Enlarge

Lelde Vikmane stāsta par gājienu Eslingenas dziesmu svētkos 1947. g. FOTO Ekrānuzņēmums.

Palielināt / Enlarge

PBLA Kultūras fonda un padomes priekšsēdis Juris Ķeniņš stāsta par dziesmu spēles „Esligena“ iestudējumu Toronto Dziesmu svētkos. Fonā fotogrāfijas no mēģinājuma procesa. FOTO Ekrānuzņēmums.

Palielināt / Enlarge

Elmārs E. Rozītis stāsta par Eslingenu. FOTO Ekrānuzņēmums.

PBLA Dziesmu svētku forums #Kultūranepadodas, Ivetas Gravas vadībā, piedāvā diasporas iesaistei semināra ciklu, kura 18. jūnija pirmā sesija, kā prāvs pamatakmens, toreiz tikko radušās, vēlāk nosaukumu guvušās trimdas dziesmu svētku pirmsākumus nolika savā vietā – Eslingenā. Pēc Kristīnes Saulītes ievadvārdiem sekojošais „satikšanās, saprašanās, un vienotības“ stāsts pulcināja ne tikai Eiropas un Ziemeļamerikas klausītājus, bet aizsniedzās līdz pat austrālietim Jānim Kārkliņam pulksten četros no rīta, un Brazīlijas latvietēm Ingu Liepiņu un, kā pati rakstīja, sanpaulieti Dinu Abolin Damberg.

Gandrīz divas stundas garais seminārs dalāms vairākos posmos, katrs ar savu smagumpunktu. Atskatu uz vēsturi un statistiku, ietērptu saistošā naratīvā, sniedza Eiropas Latviešu apvienības Kultūras nozares vadītāja Lelde Vikmane. Leldes pašas ģimenē ne pārāk tipisks stāsts, ka viņas priekšteči, jau bēgļu gaitās nonākuši Vācijā, kādā padomju vervētāju uzmākšanās reizē ļāvās pierunāt atgriezties dzimtenē. Taču, ja nebūtu atgriezušies – ne vecāki būtu satikušies, ne Lelde dzimusi!

Vēstures atskata galvenais avots ir Valentīna Bērzkalna slaveno kapitālizdevumu otrā grāmata, Latviešu Dziesmu svētki trimdā 1946-1965 (Grāmatu draugs, 1968) ar mākslinieka Harija Gricēviča vāku un ilustrētām titullapām. Reālo pēckara radušos fonu izgaismo statistika par ļoti lielo robu. kuru latviešu tautā iegrieza daudzo inteliģences pārstāvju izceļošana: trešā daļa visas valsts mūziķu nonāca trimdā, bet komponistu, procentuāli, daudz vairāk.

Izkaisīti pa daudzām bēgļu nometināšanas vietām Vācijā, latvieši turpināja savas dziedāšanas tradīcijas un, savu nometņu ietvaros, jau no 1946. gada sāka rīkot paši savas vietējās dziesmu dienas. No šiem iedīgļiem, un pārvarot pamatīgus praktiska rakstura šķēršļus, ar laiku radās 1947. gada 25. maija Eslingenas dziesmu svētki. Stāstījuma notikumus ilustrē patiešām aizraujoši neredzēti toreizējo dalībnieku, mākslinieku, un programmu attēli.

No 22. maija sāka pulcēties dziedātāji. Sešpadsmit lappušu svētku vadonis liecina, ka toreiz, tāpat kā tagad, koru koncertus papildināja visvisāda veida blakus sarīkojumi: uz Jāņa Kugas iekārtotās skatuves Eslingenas teātru kopa nospēlēja Minhauzena precības (programmā: Münchhauzena), nenojaušot, ka paši pēc teju sešu gadu desmitiem kļūs par teātra izrādes, resp. – dziesmu spēles, sižetu. Uzstājās vēlāk ASV nonākušais dubultkvartets Tēvija. Eslingenas pilsskolā 100 mākslas un daiļamatniecības darbus izstāda, tos iemūžina Vilis Lapenieks 1948. gada filmā: Annus, Dārziņa, Eglītis un Janelsiņa, Gailis, Kuga, Vidbergs. Starp rakstnieku rīta autoriem – Dziļleja, Niedre, Toma, Eglītis, Lesiņš un divas Zāles, Klāra un Ģirts.

Dziesmu svētku kulminācija nāca kopā ar Vasarsvētkiem. Četru konfesiju dievkalpojumam sekoja trīs kilometru garš gājiens, kāds nekad neredzēts 777. gadā pirmo reizi rakstos minētajā Eslingenā. Nekāras upes krastā ap tūkstoš dziedātāju, desmit tūkstoši skatītāju, 19 jauktie kori, pie pults latviešu un igauņu apvienoto simfonisko orķestri diriģē Nacionālās Operas koncertmeistars Eduards Eiche. Kaut kur malā stāvošs astoņgadīgs Andrejs Jansons sevī visu uzsūc.

Valsts himna. Tai seko Volfganga Dārziņa Te bij' labas saimenieces apdare, kas kļūst par latviešu dziesmu kanona pirmo ārpus Latvijas radušos jaundarbu. Pēdējais gabals Jurjāna Tēvijai, bet saulei rietot, atskan vēl Jāņa Mediņa Tev mūžam dzīvot Latvija. Lauku ziedi, balti lakatiņi. Ludis Bērziņš atminējās: Es jutos kā dzimtenē.

Jāmudina visus, semināru nenoskatījušos, to darīt, ar domu varēt vēl un vēl piekļūt nofilmētajam, jo stāstījumu ilustrē nemitīgi mainoši attēli no programmām, māksliniekiem, vides – milzu PBLA sakopošanas darba rezultāts, kas mums katram interesē, bet, vēl svarīgāk, pastāvēs kā bagāts vēstures izziņu avots.

Dziesmu svētku seminārs turpinās uz vietas šodienas Eslingenā. Vienu gadu pēc Dziesmu svētkiem dzimušais emeritētais arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis izved mūs tūrē pa savu dzimto pilsētu, kur visu mūžu nodzīvojis un atminas, kā bija toreiz, kad 7 000 latviešu apdzīvoja divas nometnes, sauktas par Pārdaugavas un Kalna. Rozīti izprašņā un pamudina visjaunākās paaudzes darbone, no Latvijas pārcēlusies, 2017. gadā notikušo otro Eslingenas Dziesmu svētku iedvesmotāja un dzinējspēks Laura Putāne.

Divatā ar viņiem mēs apskatāmies šodienas glītās blokmājas, kādreizējās kazarmas, kas, īsi pirms kara pašu vācu strādnieku ģimeņu celtas, bēgļu izmitināšanai viņiem atņemtas. Par šo pārestību esot sūdzējušies vēl otrajā un trešajā paaudzē... Bet, kad Rozīša omīte aizgājusi aizsaulē, viņiem lūgts tik nekur neiet prom, lai neievāktos blakus ārzemnieki. (Šīs Vācijas bijušo kazarmu blokmājas ir pēdējos gados atvilinājušas pie sevis vismaz divas ASV mākslinieces, latvieti-lietuvieti Kristu Svalbonas un Lailu Milevsku, kas katra tēmu apstrādājusi pa savam.)

Tūrē ietilpst liela, skaista, amerikāņiem celtā Dienvidu baznīca, kuru cēlēji apmeklēja plkst. 10.00, bet latvieši, kā savās mājās, plkst. 12.00. Pilsskolā (latviešu ģimnāzija – Burgschule) esot bijis tik daudz latviešu, ka mācības notikušas vairākās grupās. Bet mūsdienās parādās arhibīskapa Grīnberga bijušajā blokā galvenokārt vācu uzvārdi, un puse Eslingenas tagadējo latviešu esot tikai nesen ieradušies.

Apskate aizvirzās prom no pilsētas uz Pārdaugavu. Pie Nekāras sēkļa, kur kādreiz peldēts un makšķerēts starp mazām saliņām, pļavās notika 1947. gada Dziesmu svētki. Mūsdienās šajā vietā trauc satiksme, jo applūstošie upes krasti pārbīdīti, izveidots kanāls un daudzjoslu lielceļš. Pat krodziņš, kur latvieši reiz tikās, pārdēvēts no toreiz akurātā novietojuma Zu den Remisen uz tikai Remisen.

Pa ceļu uz Kalna nometni iegriežamies Ēbershaldena kapos, kur akmenī iegrebtā latviešu leģionāru saulīte viz virs krusta, lasāmi latviešu vārdi, kas pieminekļa pakājē urnās guldīti. Tālāk, pie Kalna nometnes kādreizējām, varenā milzīgā ēkā izvietotām kazarmām, redzama slavenā Kesslersekt šampāniešu darītava – vecākā visā Vācijā. Noslēdzot savu patiešām saistošo un no sirds izjusto tūri, arhibīskaps atļaujas sentimenta momentu, pieminot vecās trimdas izzušanu, lai tiktu atvietota ar pēkšņu jauno vilni no Latvijas.

Nākotne pieder jaunajiem, un enerģijas un sajūsmas pilnā Laura Putāne to iemieso. Viņas sauklis tagad: svinēt Eslingenas Dziesmu svētku 75. jubileju 2022. gada 17.-19. jūnijā. Ievērojama pieredze jau gūta, rīkojot 2017. gada, pirmās trimdas dziesmu svētku, 70. jubileju, kas ar 700 dalībniekiem un plīvojošiem Latvijas karogiem pie rātsnama izvērtās par pārdzīvojumu sev pašiem un par vienotības svētkiem kopā ar pilsētas varas struktūrām, kas pēc sākotnējām šaubām iesaistījās ar līdzekļiem, oficiālu pieņemšanu un mēru, kurš negribēja pamest ballīti. Šodien pilsētā valda citi spēki, kurus no jauna būs jāpielauž, bet iegūtā pieredze ir neaizstājama. Starp izaicinājumiem: naktsmājas dalībniekiem; skatuve tirgus laukumā; piegāde vecpilsētas šaurajās ielās; paredzamie kvantumi uzkodām, suvenīriem, utt. Dziesmu svētku 70. jubilejas 15 pasākumus trīs dienu laikā joprojām var novērot gan www.Esslingen2017.de, gan jūtūbā, ar titriem un ar vācu valodas tulkojumu.

Dalīties savos iespaidos par 2017. gada Eslingenas Dziesmu svētkiem Latvijas televīzijas aicināts arī dejotājs Pēteris Kļaviņš – X 3. Tēvs – no Austrālijas), dēls – no Īrijas, vēl ar brāli Edvīnu no Šveices un mazdēls – no Kanādas). Visi Kļaviņi, vecās trimdas pārstāvji un atvases, izceļ latviešu kultūras un specifiskāk, mūsu visu pieņemto, iemīļoto tautisko nodarbību nozīmi, un katrs lepojas ar to, ka valodu vēl prot un lieto. Pēteris Kļaviņš vissenjorākais uzskata, ka šāds, ārzemju latviešus visus vienojošais, latviskais gars mūsdienu Latvijā šķietami neesot.

Pēdējais semināra runātājs Juris Ķeniņš proponē, ka atjaunotie mūsdienu Eslingenas Dziesmu svētki, jau notikušie un arī nākošie, faktiski iesākušies Toronto. Sanāca, ka 2004. gada Toronto Dziesmu svētku vēl vienam lieluzvedumam radās finansējums, kas atļāva tieši Toronto īstenoties Čikāgas piecīšu dibinātāja, eslingenieša Alberta Legzdiņa ilgi lolotajai domai par dziesmu spēli Eslingena. No Kalifornijas pievienojās Lolita Ritmane, kas stāstīja par radušos sapņu komandu: režija – Gunārs Vērenieks, arī bijušais eslingenietis; librets – Alberts Legzdiņš un Andris Ritmanis; mūzika – Lolita Ritmane un atkal Alberts Legzdiņš; horeogrāfe no Latvijas – Tamāra Ēķe; muzikālās vadītājas – Indra Pulciņa, Vizma Maksiņa.

Ķeniņš ar slīdītēm no Toronto/Sidrabenes mēģinājumiem papildina ainu. Parādās galvenie spēlētāji Jūlija Plostniece, Linda Maruta Kronberga, brāļi Edvīns un Arturs Rūši. San Francisko Mazā teātra Siliņu pāris iesaistās, tāpat Lolitas vīrs Mark Mattson. Mēģinājumos izveidotās tuvās saites starp oriģinālajiem spēlētājiem saglabājas un turpinās nākamo gadu faktiskā pasaules turnejā: Rīga 2005. gadā Nacionālajā teātrī, Losandželosa, Čikāga, Monreāla, Toronto, Rīga atkal, Austrālija 2016. g., t.sk. Melburnas Austrālijas Latviešu Kultūras dienās Melburnā, ar vietējo komandu vecumā no 2 līdz 90 – Eslingenas 70. jubileja 2017 – Rēzekne 2018 ar Eiropas spēkiem.

Noslēdzot šīs izcili bagātās sarunas par Eslingenu un tās dziesmu svētkiem, Lelde Vikmane norāda uz Otrā pasaules kara izraisītās mūsu tautas dalījumu trīs daļās: Sibīrija, Latvija un Rietumu trimda, pie reizes aicinot novērtēt mūsu bagāto dažādību, vienam otru vairāk atbalstot un stiprinot savā vienojošajā latvietībā.

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“