Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Ekspozīcija. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ekspozīcija. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Lolita Zikmane. „Klusā daba rudenī“. 2021. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Lolita Zikmane. „Smiltīs“. 2002. FOTO Māris Brancis.

„Dzīves prieks jau tiek iedots līdz ar dzīvi“, uzsver Jelgavas māksliniece Lolita Zikmane sarunā ar Zemgales Ziņu žurnālisti Ivetu Pavziniuku viņas 80 gadu jubilejas izstādes sakarā Sv. Trīsvienības baznīcas izstāžu zālē un turpina: „Es domāju, ka mans dzīves prieks ir tāpēc, ka es gleznoju. Tiem, kas ir bēdīgi, vajag nodarboties ar mākslu. /../ Ja prieka ir par maz, vajag gleznot.“

Nudien nezinu, vai tādēļ jubilāres māksla ir tik pozitīva, dzīvi apliecinoša un dziļi harmoniska, ka viņa glezno. Zinot viņas dzīvi, varētu atrast simtiem iemeslu, kādēļ viņa būtu nīgra, pesimistiska un nepārtraukti vaimanātu par netaisnību, ko saņēmusi. Taču tā nav. Viņas gleznas un grafikas lapas mūža garumā apliecina dzīvi, izceļ dabas lielo nozīmi ikviena cilvēka dzīvē un runā par pagātni un mūsdienu notikumiem, kas ne vienmēr ir bijuši tik priecīgi un nesuši līdzi gaišumu.

Kaut arī esmu vairākkārt rakstījis par Lolitu Zikmani, tomēr šo to nepieciešams atgādināt. Māksliniece ir dzimusi Rīgā pēdējā padomju okupācijas mēnesī un pēdējā mēnesī pirms Latvijā sākas Otrais pasaules karš. Pēc neilga laika piedzimst otra māsa Gundega, bet tūlīt pēc kara pasaulē nāk arī trešā māsa Ritma. Tēvs spiests meklēt iespēju, kur paēdināt meitu vēderus, tādēļ pamet Rīgu un pa dažādiem ceļiem nonāk Laucienā, Pastendē un citur Talsu apkārtnē. Pēckara nabadzība liek palauzīt galvu, lai izglītotu trīs apdāvinātās atvases, ja pats nav guvis iespēju kļūt par mākslinieku. Tādēļ meitas viena pēc otras mācās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, vidējā un jaunākā pēc tam studē Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā.

1965. gadā beigusi studijas (1966. gadā jubilāre pārceļas uz dzīvi Jelgavā, kur dzīvo vēl joprojām), jubilāre pievēršas dažādām grafikas tehnikām – linogriezumam, litogrāfijai un ofortam. Viņas darbos atklājas ārkārtīgi jūtīga, pietātes un apbrīnas pilna attieksme pret dabu un cilvēku, tagadne cieši jo cieši saaužas ar pagātni. Katra lapa rūpīgi izstrādāta gan detaļās, gan telpiskā risinājumā. Tās izceļas ar skrupulozu katra kvadrātcentimetra apstrādi, tādēļ liekas, ka skatītāja priekā ir tonāli smalki uzgleznota ainava, klusā daba, figurāla kompozīcija vai portrets. Lolita Zikmane saņēmusi prestižus apbalvojumus kā vietējās izstādēs, tā starptautisko konkursos.

Diemžēl 2000. gadā slimība ienes būtiskas korekcijas dzīvē un daiļradē. Māksliniece vairs nevar pievērsties grafikai, lai gan mēģinājumi pēc tam ir. Taču viņa ir garā stipra – pārvarējusi nelaimi, viņa turpina pievērsties radošajam darbam, visu uzmanību veltot glezniecībai, kam laiku pa laikam nodevusies kopš studiju gadiem.

Arī jubilejas reizē Lolita Zikmane izlikusi apskatei pēdējos desmit gados tapušās gleznas. Tās ir izmēros nelieli audekli, kuros attēlots kāds šķietami nesvarīgs notikums, parasts priekšmets vai lieta. Māksliniece mūsu priekšā ataino ūdensaugiem aizaugušu upes līci, jaunu koku stādīšanu dīķa malā vai ēkas zelmini, uz kura atspoguļojas koku ēnas. Citā darbā visa uzmanība pievērsta zilam skapim vai smiltīs pamestam džemperim. Visam attēlotajam ir kāda slēpta nozīme, kas nav redzami uzreiz uztverama. Lolitas Zikmanes gleznas bieži vien gribas salīdzināt ar tautasdziesmām, kurās vārdi veido notikuma virskārtu, būtiskā jēga un filozofiskais saturs meklējams virs tās.

Šajā sakarā vēlreiz rodas vēlēšanās citēt jubilāres sacīto avīzes žurnālistei: „Bieži jau nemaz nevar atšķirt, kur ir tas redzamais, kur iekšējais. Tad, kad viss sakrīt, rodas glezna“.

Te lieki ko piebilst – Lolitas Zikmanes vārdos atklājas viņas mākslas būtība.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“