Huzāri un bailes

„Bailīgākie ir briesmīgākie pretinieki, kādus es pazīstu,“ saka Žana Žiono romāna „Huzārs uz jumta“ galvenais tēls Andželo, kurš izdzīvo sērgas laiku, kas ļoti līdzinās patlabanējam.

„Mīlot cilvēkus,“ viņš teica sev, „es esmu kā apakšvirsnieks ceļmalā, kad garām iet tikai lapsas. Mīlestība šķiet smieklīga.“

Šie teksti, atrodami grāmatā, kas iznākusi pie Gallimāra manā dzimšanas gadā, ir par to, kas notiek te un tagad. Ar visu paniku, pretiniekiem un pārējo. Savādā kārtā šim huzāram izdzīvot palīdzēja jocīgā mīlestība, uzbrukusi negaidot – arī tā mēdz notikt.

Es arī kaut kādā nozīmē esmu huzārs. Epidēmijas dienās, kuras aizvien turpinās, sēžu jumta stāvā un tāpat raugos no augšas uz visu, kas norisinās apakšā. Radošajiem ir savas priekšrocības – var kavēties savā pasaulē, kur tiem nedraud nekas. Viņu dzīvē mājas režīms neko daudz nemaina.

„Un, kad es saku – mīlestība, tad domāju – vēl jo vairāk – naidu, kas ir daudz spēcīgāks un neapstrīdami patiesāks.“ Arī tas ir citāts no Žana Žiono, gana piemērots Interneta videi, lai gan tad, kad tapa viņa darbs, tādas vēl nebija. „Un nav svarīgi, kuru ķers šīs vētras brāzieni un aiznesīs auļos.“ Tā gan – nav. Tiem, kas sapinušies tīmekļos un iestiguši lamās. Majakovskis rakstīja, ka mēs visi esam zirgi. Savā ziņā tā ir – jautājums tikai, kādi. Viņu pašu auka aizrāva līdzi – viņš ņēma dīvainu galu.

Rakstīšana ir psihoterapija. Mediķi apgalvo, ka 80% lielpilsētu iedzīvotāju no kaut kā baidās. Nemaz nav jāuznāk pandēmijai, lai nobītos. Fobijas ir visdažādākās: kāds negrib iet pāri tiltam, citam neliek mieru doma par zagļiem, vēl kādam bail no tumsas, suņiem, čūskām vai zirnekļiem. Tagad – no vīrusiem. Ārsti gan saka – tas esot normāli un pat... derīgi, jo pašsaglabāšanās instinkts balstās tieši uz šīm jūtām. Briesmu (īstu vai iedomātu) brīdī organismā izdaloties adrenalīns, kas palīdz izvairīties no tām. Bet, ja cilvēks trīc un dreb ne no kā, tad tā jau ir novirze. Tāda, ar kuru ir jācīnās. Dīvainā kārtā pilsētnieki, kas ir daudz aizsargātāki ar signalizācijas sistēmām, labāku apgaismojumu, tuvākām slimnīcām, pieejamāku ātro palīdzību, policiju un citiem dienestiem, ciešot no uzmācīgām bailēm divreiz biežāk nekā laucinieki. Un, ja nepaļaujas ne uz policiju, ne mediķiem, tad...

Mēdz teikt, ka robeža, kas šķirot parastu nemieru no patoloģiska, esot diezgan netverama. Ir dzirdēts, ka pat iesīkstējušas bailes varot ārstēt, lai gan ne vienmēr ātri. Pēc šī gada daudziem vajadzēs lietot nomierinošas zāles – ja negribas ķerties pie ķīmijas, ir arī tējas.

Ļautiņi varot gadiem ciest no bailēm, turklāt saprotot, ka tās patiesībā ir nepamatotas, bet nespējot neko mainīt. Varot rasties arī veselības traucējumi, nepatīkamas sajūtas... Un vēlēšanās bēgt, kurp deguns rāda. Tas viss ir tik nelāgi, ka cilvēks var uzvesties gluži neaprēķināmi. Vai noliegt skaidri redzamo un muldēt par deviņiem mēmiem, ka viss nav tā, kā ir.

Stāsta, ka cars Pēteris I izmisīgi vairījies no... kukaiņiem. Varbūt tieši tāpēc viņš apprecēja pastiprināti tīrīgo alūksnieti. Serbu fiziķis Nikola Tesla baidījies ne tikai no mikrobiem un slimībām, bet arī no gaismas. Pie mums uzradušās bailes no vakcīnām.

Sakarā ar ekonomisko krīzi un aizliegumiem strādāt radušās arī bažas, ka varētu zaudēt darbu. Jo vairāk kāds domā par šo iespējamību un apspriež to ar citiem, jo ticamāka tā šķiet. Un psihe nolietojas, rodas panika – bailes netikt galā ar saviem pienākumiem, daži bīstas no zinātniskiem terminiem un nesaprotamiem svešvārdiem, no jaunām situācijām un neparastiem risinājumiem, pastāv pat... Internetofobija. Un, lai cik absurdi tas izklausītos, bailes no... paša bailēm!

Psihiatri šos sarežģījumus uzskata par samērā viegliem gadījumiem, taču upuris tik un tā var kļūt bīstams.

Bailes no infekcijām sauc par molizmofobiju. Ir cilvēki, kuri spiesti katru dienu tikties ar daudzām personām, kas varētu aplipināt. Doma par vīrusiem iedveš šausmas – ak, pasaulīt!

Var pielietot pašhipnozi, akupunktūru, elpošanas vingrinājumus, netradicionālās prakses, ar iztēles palīdzību mazinot baiļu asumu. Un lieto zāles vai alkoholu. Tomēr radošums ir labāka metode – ja tas aizrauj, nav laika baidīties, raizēties un bažīties. Iesaku visiem.

Lielākas rūpes ir tiem, kas agrāk labi un vienveidīgi dzīvojuši – mierīgi un pārticīgi, bez kādām rūpēm. Nesaprotot, ka arī nepatikšanas ir vajadzīgas, ienaidnieki tāpat – lai būtu, ko uzveikt. Kaut vai briesmoņi no teikām, kas pastāv jau gadu simtiem un pat tūkstošiem, lai mācītu, ka dzīve bez nelādzībām nemēdz būt, tās draud uz katra soļa, taču ir uzveicamas. Tāds piemērs rādīja, kā to izdarīt – ar labu, ar gudru prātu, sirsnību, draudzību, mīlestību, uzticamību un attapību. Mūsu versijā – biežāk ar lēnprātību, cilvēcību, kādu sevišķu apgūtu māku, nevis vardarbību. Šajā gadsimtā gan atradās cilvēki, kas pēla tādu nostāju, sak', tā esot zaudētāju pozīcija. Panākumus gūt vieglāk, kad katrs ienīst visus un cīnās ar jebkuru. Šī agresija jau nes augļus skolās, kur mazākie bērni baidās no lielākajiem. Progress neatnesa vairāk gudrības un rimtuma, ne uz to pusi. Un te nu mēs esam – briesmas ir visur, tās nav redzamas, bet uzglūn jebkur, taču ar spēku pret tām neko nevar panākt.

Laiki mainījās, nāca modē jaunības kults, mīlīgo pasaktēlu vietā nāca savādāki, importēti. Neglītuma un prastuma apjūsmošana, lamuvārdu kultūra, cīņas enerģijas, kad metodes nav necik cēlas, nedz godprātīgas, piemēram – nodevība, piespiešana, nesodāmības sindroms – un mācība, ka visi līdzekļi ir labi, lai novāktu otru no ceļa. Naudas, panākumu vai kāda cita iemesla dēļ. Pat tad, ja dzīslās ir viena asins. Šādiem paraugiem parasti nav draugu, tie nevienam nepieķeras un vadās tikai pēc izdevīguma vai kādiem sev vien zināmiem mērķiem. Filmās māca pakļaut un nogalināt. Videospēlēs tāpat. Tā ir nežēlīga pasaule, kas nepazīst līdzcietības, kura esot lieka un izskaužama īpašība. Varoņi nerīkojas tikai pienācīgi, aizstāvot taisnību un patiesību, bet – gan labi, gan slikti, tātad neviennozīmīgi. Protams, neaprēķināmība šķiet interesanta, sižetu iepriekš nevar paredzēt, garlaicīgi nekļūst. Bet – vai vispirms nevajadzētu tikt skaidrībā, kas ir labi un kas slikti? Citādi robežas atkāpjas, un pieredzēsim nepatīkamus atklājumus, kad progresu būs grūti apstādināt. Naivo pasaku pamatlikums, ka nelaimē nonākušie jāglābj – nestrādā. Vai – tos var izmantot kāda interesēs, kaut vai uz robežām, kuras pastāv diezgan relatīvi. Tie, kuriem piemīt viltība, prāta spējas un savas nesodāmības apziņa, bet nav sirdsapziņas, cīnās ar šīm modernajām metodēm. Briesmoņi paliek atmiņā, katrs no tiem ir spilgts un savdabīgs, nereti pat piesaista simpātijas – skaists, apburošs ļaunums pievelk. Cilvēces glābēji strīdas savā starpā, ir nikni, sūdzas un shēmo, tie kļūst apnicīgi un nesimpātiski – gluži kā politikā. Taisni jābrīnās, kā tādos apstākļos kāds spēj uzvarēt pievilcīgu, gudru un slīpētu ļaunumu? Vēl jo vairāk tad, ja tas izrāda... šķietamu draudzīgumu vai mīlestību, jo arī sliktais nav viengabalains. Turklāt arī īstie varoņi nereti ir rados ar ļaunumu. Un tādējādi naids pret savējiem – savu cilti – jau no mazotnes šķiet normāla parādība. Ar neīstuma, blefa, melu auru.

Apjēga, ka nelādzis ir sekmīgāks, pievilcīgāks, interesantāks, ved pie atdarināšanas. Un atkarības – nokļūšanas tā varā.

Sēžot mājās (uz jumta), būtu īstais brīdis pievērsties grāmatām – mūsu pašu skaistajām multfilmām (Lai dzīvo Roze Stiebra!), klasikai, folklorai, teikām un pasakām, lasot priekšā, mācot un skaidrojot. Šim nolūkam laiku nevajadzētu žēlot – vēlāk būs grūti zaudēto atgūt, ja par atvases agresīvo uzvedību sāks sūdzēties skolā vai – pretējā variantā – to būs sākušas mocīt bailes. Jo – vispirms ir jāmācās būt Cilvēkam. Huzāram, ja vēlaties.

Kāds leģendārs viltnieks bijis tik apsviedīgs, ka pratis nozust, tikko viņam draudējušas briesmas, un šo māku daudzi uzskatījuši par lielāko meistarību. Taču patiesībā viņš nevis pratis aši aizlaisties, bet gan – izkārtot situācijas tā, lai nerastos bīstami stāvokļi. Lai to panāktu – saka viedie – pašam jābūt viengabalainam, izkopjot sevi. Tieši tāpēc dažu zemju iedzīvotāji saglabā savu patību un nacionālo savdabību, neraugoties uz mūsdienīgajām tehnoloģijām un ietekmēm. Šajās kultūrās agresiju un uzbrukumu uzskata par mēģinājumu sašķelt apdraudētā personību, izsist no līdzsvara – tas ir – par pamudinājumu savākties, nevis sevi žēlot. Mums piemīt milzīgas aizsargspēku rezerves, bet mēs neprotam tās likt lietā. Ārstējamies tikai ar zālēm, neliekoties zinis par citām iespējām.

Šobrīd mītam naidīgā, sašķeltā vidē, nemitīgā stresā, kur atjaunot iekšējo līdzsvaru nav viegli. Zinātnieki noņemas ar zemapziņas aizsargmehānismu pētīšanu. Starp tiem ir – noliegšana, nomākšana, racionalizēšana, izspiešana no prāta, projicēšana, atsvešināšanās, aizvietošana, sapņošana, sublimācija, katarse... Un tā tālāk. Cik pazīstamas norises patlaban... vai ne? Neņemot vērā nekādas autoritātes.

Ir padomdevēji, kas ieteic atklāt dvēseli, lai gan šādā piesārņotā vidē, lietojot šo vārdu tā plašākajā nozīmē, atvērtība var novest pie depresijas un citiem sarežģījumiem.

Uzbrucēju vajadzētu uzskatīt par aktieri, kas izliekas par brašuli, jo iepriekš nav saņēmis mācību, tādēļ uzskata sevi par neuzvaramu. Jo draudīgais izskats ir tikai šķietamība. Bet mums liekas – ir tā, kā rādās. Ja jau kāds tā uzvedas, tad ir pamats... Un ar tādu labāk nesaķerties.

Par dažu mēdz sacīt, ka tam āda ir bieza kā degunradzim, par kādu citu, ka tas ir kā bez ādas. Pārmērīgais jutīgums parasti mēdz būt iedzimts. Un, protams, ieprogrammētība, kā teiktu ezotēriķi. Tāpat ir nozīme ģimenē un bērnībā gūtajiem iespaidiem. Novērotā nežēlība un vardarbība var atstāt neizdzēšamas pēdas. Un pretēji – arī audzināšana siltumnīcas apstākļos var būt pie vainas, ja kāds kļūst par vārīgu nīkuli. Runājot par pieaugušajiem, ar laiku āda izdilst. Radošie ir no jutīgākajiem.

Cilvēkam pašam būtu jāuzmeklē savas vājās vietas – pamāca zinātāji, radot ap sevi tādu distanci, lai nevienam nerastos vēlēšanās uzbrukt. Galvenais, jātic saviem spēkiem. Jo stāja ir visbūtiskākais palīgs.

Ārsti apgalvo, ka esot veselīgi svīst no bailēm. Un šausmene iedarbojas uz skatītāju tāpat kā pelde āliņģī. Gluži bioķīmiski. Jo izbīlis sekmējot vielmaiņu un smadzeņu barošanos, kā arī pretestības spējas. Taču runa ir par nobriedušiem cilvēkiem, nevis bērniem!

Bailes liekot asinīs izdalīties hormoniem, kas nomāc sāpes. Tas ir iemesls, kāpēc pie ārsta kabineta tās nereti pāriet. Gadās, ka ievainots cilvēks neko nejūt, pieceļas un aiziet. To dēvē par traumatisko šoku. Dabiskās narkotikas – gluži kā opija vai morfija preparāti – esot dziedējošas. Šausmenes der tajā gadījumā, ja bailes pārņem pa īstam. Ar adrenalīnu – spēcīgu cīņas narkotiku. Tā ietekmē ļautiņi briesmu reizēs spēj paveikt brīnumu lietas.

Taču, dažs kareivīgs huzārs var atklāt, ka cīņa patiesībā notikusi pavisam citā līmenī, viņš izmantots tikai kā lielgabalu gaļa. It īpaši tad, kad tuvojas kārtējās vēlēšanas. Tādēļ – būsim modri!

Dagnija Dreika
Laikrakstam „Latvietis“