Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Esiet sveicināti, draugi!

Laikraksts Latvietis Nr. 665, 2021. g. 1. sept.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pārsteigums!! No Austrālijas saņēmu divas kastes ar grāmatām. Mana kārotā trimdas literatūra. Protams, es zināju, ka pagājušā gada pavasarī mana draudzene Austrālijā Skaidrīte Aguļēviča ir sagatavojusi sūtījumu, bet tad sākās pandēmija, kuģi iestrēga ostās, un es neko vairs necerēju saņemt. Bet nu, gandrīz pēc pusotra gada, pakas ir klāt, kurjers tās ienes mājā un smagi noliek uz grīdas. Kad cenšos vienu no saiņiem pārvietot, gandrīz nevaru pakustināt, kur nu vēl kaut kur aiznest. Krāmējam ārā turpat, kur nolikts, apglāstām katru sējumu, meita tūlīt vienā iekrīt un vairs netiek ārā, es cenšos vispirms apjēgt, kādi autori ar savu gara darbu ieradušies manā mājā, ko lasīt vispirms, ko var vēlāk, ūū, cik neviegla izvēle!

Trimdas literatūrai mums ir sagatavots īpašs grāmatu skapis, kur jau esmu savietojusi pārizdotās trimdas rakstnieku grāmatas. Nav maz. Bet – diemžēl tās iznākušas ļoti haotiski, bez sistēmas, kas nu kurai izdevniecībai šķitis uzmanības vai peļņas vērts, vai varbūt vienkārši trāpījies pa rokai. Manuprāt, daudz patiesi nozīmīgu darbu vēl Latvijā nav iepazīti. Ļoti gausi trimdas rakstnieki atgriežas mājās. Un es nezinu, kur īstā vaina, kāpēc joprojām, pēc 30 gadiem esam tik tālu cits no cita. Tomēr tuvināšanās process notiek, es to sajūtu. Strādā literatūrvēsturnieki, ar kuru pētījumiem var iepazīties arī plašāka publika, tīri fiziski no tālienes sūtītas grāmatas ienāk bibliotēkās, Latvijas Radio skan speciāls raidījums, kas stāsta par trimdas rakstniekiem un viņu darbiem. Tikai – mēs te, Latvijā, joprojām neapjēdzam, cik lielos apjomos un cik daudz vērtīga iznāca 40. gadu beigās, 50., 60. gados un vēlāk līdz pat Atmodai. Mums nav ne jausmas joprojām. Trimdinieki mūsu grāmatas lasīja, bet mēs viņējās ne – pārāk ilgi, tāpēc tagad tik grūti aptvert.

Skaidrīte pamanījusies grāmatu vidū iemānīt vēl citus pārsteigumus, piemēram, vienreizīgi garšīgu vīnu. Izbaudām katru lāsi, zinot, cik neticami garu un ilgu ceļu tas mērojis. Uz Skaidrītes veselību! Kas šitā būs par grāmatu lasīšanu! Stāstu visiem draugiem, un man jau pieteikusies lasītāju rinda. Protams, došu grāmatas visiem, kas vēlas, bet vispirms pati, pati!!

Vasara tuvojas noslēgumam; šogad to sevišķi ātri jūt. Vēl ir diezgan silts, ap 20°C, bet stipri lietains. Slapjums nāk no debesīm gandrīz katru dienu. Gurķiem un kabačiem tas tīri labi patīk, tādu ražu neatceros. Tomātu arī daudz.

Vienu nakti bija vētra. Aiz loga brakšķēja un krakšķēja, auroja un pat rūca. Domāju, nu gan būs ziepes! No rīta gāju skatīties – nav tik traki, vienīgi pa kādam nolauztam zaram. Viena ābolu pārpilna ābele pavisam sašķiebusies. Pēc pāris dienām tā izgāzās ar visu sakni – vienkārši nogūlās uz zemes, gandrīz aizsprostojot siltumnīcas ieeju. Neaiztieku, varbūt āboli vēl nobriedīs arī tā.

Lietus. Tātad jābūt sēnēm. Pirmajā izlūkgājienā braucām uz Kurzemes pusi, iegriezāmies Smārdes un Valguma mežos un patiešām šo to salasījām, visvairāk podiņus, atradām arī pa kādai baravikai, priežu beciņai un bērzlapei, bet nedaudz un ar lielu staigāšanu. Debesis kļuva aizvien drūmākas, tumsa un bozās, līdz – kā sāka gāzt! Kamēr sameklējām mašīnu, izmirkām līdz ādai. Redzamība tik slikta, ka gandrīz nesamanījām, kā uzgriezāmies uz Jūrmalas šosejas. Vajadzīgs kas silts. Skatāmies ceļmalā ugunis, nojume un uzraksts Ribas. Ahā, tikai šajā brīdī noorientējos apkārtnē, jo labi zinu šo krodziņu. Piebraucām un tādas slapjas vistas vēl cauri lietus sienai gājām tik iekšā. Piedāvājums garšīgs, nemaz negribējās steigties prom. Pēc krietnas stundas debesis noskaidrojās un uzspīdēja saulīte. Tas bija tik uzmundrinoši, ka vēl aizgājām uz jūru nopeldēties. Pludmale tukša, bet no lielā ūdeņa pretī plūda brīnišķīgs siltums – it kā mēs būtu nonākušas pirts priekšiņā. Nekad agrāk tā nebiju jutusies pie jūras.

Sēnēs braucām dažādās kompānijās vēl pāris reižu uz Mazajiem Kangariem un uz Lāčplēsi, bet Meža māte neko nedeva. Mazdēls komentēja: tukšs un viena sēne. Nesaprotu, kur tie sēņotāji, kas saliek sociālajos tīklos bildes ar lieliem baraviku groziem, to visu ņem. Kaitinoši, ziniet! Man sēņu laiks vēl negrib sākties. Bet katru braucienu uz mežu nenožēloju. Man tā patīk klīst starp lietus lāšu sasmagušajām eglēm, sveķu lipīgajiem priežu stumbriem, brist pa koši zaļo sūnu spilveniem un notraust kādu sauju ogu melleņu mētrājā. Nostaigājies tā vairākas stundas un nez kāpēc jūties sasodīti laimīgs. Pat bez sēnēm.

Vairāku kultūras baudījumu (Tajā skaitā no sirds izdzīvojām Tokijas Olimpiskās spēles, saprotams, televīzijā!) vidū gribu izcelt vienu. Mana draudzene Anta nopirka biļetes uz operu Orfejs Liepājas teātrī. Tātad braucam uz Liepāju. Sasēžamies pilna mašīna. Esam saplānojušas veselu kultūras programmu. Vispirms dodamies uz Kalētu pagastu aiz Grobiņas, kur atrodas Briežu mājas. Tās piedalās akcijā Mājas kafejnīca, kas pēc Igaunijas parauga šovasar notiek arī Latvijā. Tas nozīmē, ka dažādas muižas, pilis, viesu nami, arī kārtīgas zemnieku sētas nedēļas nogalēs piedāvā jebkuram gribētājam nogaršot kādus savus raksturīgus vai tradicionālus, vai pašu izdomātus, vai citādus īpašus ēdienus. Mēs esam uzkārojušas cepelīnus. Brauciens izrādās pamatīgs, līdz pašai Lietuvas pierobežai. Ceļš aiz Bārtas neasfaltēts, slikts, peļķes, bedres un dubļi, jābrauc lēni un prātīgi, tāpēc nokavējamies. Bet saimnieces Kristīne Dundure un viņas māmiņa Feldmaņa kundze smaidīdamas mūs sagaida tik viesmīlīgi un sirsnīgi, ka visi ceļa grubuļi aizmirstas. Nupat esot aizbraucis viens bariņš viesu, mēs tagad vienīgās, tāpēc mums tiek nedalīta uzmanība. Galds klāts klētiņā, vienkārši koka galdi ar mākslinieciski apdarinātām lavandu vālītēm ziedu vāzē. Mums pasniedz prasmīgi pagatavotus cepelīnus, lavandu dzērienu un pašmāju gardumu – šokolādes krēmu ogu ķīselī. Mani visvairāk izbrīna tieši vēl nekad nebaudītais lavandu dzēriens, kas smaržo un garšo pēc lavandām, un ar ledus gabaliņiem ir ļoti spirdzinošs un pašā laikā pēc tālā ceļa. Arī pārējais pusdienu piedāvājums ir garšīgs un sātīgs, kā jau mājās gatavots. Tomēr visinteresantākās ir saimnieces pašas. Iekrītam sarunā tā, ka gandrīz aizmirstam tālākos plānus. Izejam nelielā ekskursijā pa mājas apkārtni. Viss tik sakopts un skaists, gandrīz jādomā, ka te kāds daiļdārznieks darbojies. Nē, tikai pašas, gandarītas smejas saimnieces. Un šī akcija arī likusi sapurināties. Vispār viņas te zemnieko, pati Feldmaņa kundze ir skolotāja tuvējā skolā, nekad agrāk nav publiski piedāvājušas pašu gatavotus ēdienus, tāpēc akcijā piekritušas piedalīties tikai pēc ilgas domāšanas. Un tagad esot pārsteigtas par lielo piekrišanu. Šajā sestdienā vien viņu māju apmeklējuši 75 cepelīnu ēdāji. Nācies samizot ap 60 kilogramiem kartupeļu un ap 10 kilogramiem žāvētas cūkgaļas – divatā darbs ne pa jokam. Sievietes labprāt stāsta arī par māju vēsturi, Feldmaņu dzimta te saimniekojot jau sešās paaudzēs.

Esam aizrāvušās tā, ka uz teātri jāsteidzas. Kad iedziļinos programmiņā un aptveru, ka skatos 17. gs. operu, turklāt tā, kā, domājams, to uzveduši toreiz, gandrīz aizmirstu elpot. Vīriešu lomas tēlo soprāni, jo tādas balsis toreiz vajadzēja un tās droši vien izpildīja kastrāti. Toties sieviešu lomās iejutušies vīrieši, jo tā esot bijis. Protams, mūsu priekšā ir 17. gs. Tērpi, un pat kustības esot iestudētas tādas, kādas tās bijušas pirms četriem gadsimtiem – ļoti teatrālas, plašiem vēzieniem. Brīnums ir arī seno instrumentu orķestris paša senās mūzikas pētnieka Māra Kupča vadībā. Lomās dzied mums labi pazīstami profesionāļi: Ilze Grēvele-Skaraine, Monta Martinsone, Ieva Sumeja, Anete Viļuma, Silvija Sūna, Ansis Bētiņš, Edgars Skarbulis, Krišs Pozemkovskis un vairāki dziedātāji no Lietuvas.

Biju gan dzirdējusi, ka ir tāds Neatkarīgais baroka operteātris COLLEGIUM MUSICUM RIGA, bet līdz šim nebija gadījies to klausīties. Viņi daudz braucot pa Eiropu, tāpēc Latvijā nemaz tik bieži nav dzirdami. Vēlāk Liepājas avīzē izlasu, ka šis bijis unikāls notikums Liepājas mūzikas dzīvē. Antonio Sartorio opera Orfejs nebūt nav vienīgais viņu uzvedums, ir vēl citi, arī koncertuzvedumi un koncerti. Esmu tā pārņemta, ka starpbrīdī dodos pie mūziķiem, lai ko vairāk uzzinātu par dīvainajiem instrumentiem. Mūziķi labprāt stāsta, ka, lūk, šis ir obojas priekšgājējs, bet tā izskatījusies un skanējusi fagota sākotnējā versija...

Ko esat piedzīvojuši jūs? Pastāstiet, lai idejas vairojas un nepietrūkst prieka dzīvot. Ar šausmām skatos, kas notiek Afganistānā un uz mūsu pašu robežas ar Baltkrieviju. Kā tieši tas ietekmēs mūs? Un atceros Baltijas ceļu. Mūsu ģimene toreiz stāvēja pie Sēnītes. Kad sadevāmies rokās, kā strāva izskrēja cauri ķermenim. Cik labi, ka ņēmām līdzi arī vēl pamazos bērnus, nu viņiem ir pašiem savas spilgtas atmiņas no tās neaizmirstamās dienas. Uz barikādēm gan viņiem neļāvām iet, sargājām. Tagad nezinu, cik pareizi tas bija.

Uz drīzu saziņu!

Sirsnīgi – jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2021. gada 22. augustā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com