Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dzeja – šī spožā ilūzija

Vai „pie mums par pantu kalējiem atceras vairs tikai Dzejas dienās“?

Laikraksts Latvietis Nr. 666, 2021. g. 8. sept.
Dagnija Dreika -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dzejas dienas atkal ir klāt. Un par dzejniekiem atceras, lai gan viņu grāmatu kārotāju vairs nav daudz, ir patērēšanas, nevis lirikas laikmets. Dzejnieks ir kā pūķis – un spēlējas ar uguni. Tas ir pilnīgi reāls tēls – un tomēr netverams – tāpat kā viņa radītā ilūzija. Spēcīga un vāja reizē – kā visas šķietamības: gan gaistoša, gan neuzvarama. Skaņradis, vārdu tvērējs, virknētājs. Tas gan rāpo pa zemi, gan lido pa gaisu, nav sīkumains, senie ķīnieši to uzskatīja par tādu kā zirgu – viņu dievi, valdnieki un varoņi nereti pārvietojās uz diviem pūķiem (ar šādu pajūgu brauca ugunsdievs, kuram bija zvēra ķermenis un cilvēka seja, tāpat ūdens pavēlnieks, kuram nez kāpēc bija sarkani mati, cilvēka ģīmis un čūskas ķermenis, turklāt šie abi savā starpā karoja, lai gan bija tēvs un dēls) – tātad šis nezvērs (kaut kāds liesmains Pegass spēja tos aiznest, kur vajag. Pie mums pūķus visvairāk bija iemīļojuši lībieši – varbūt tāpēc, ka šos mēdza pirkt leišos (Klaipēdā) un ievest no Kurzemes puses. Tie nozīmēja bagātību un ienākumus, jo stiepa mājās visu, ko šiem palūdza, ja vien īpašnieks, kas bija tādus nopircis, ar tiem labi apgājās – baroja un dzirdīja, turēja tīrā kambarī un aptekāja. Tie vietumis mitinājās arī rijā, sargāja māju un tīrumus, tātad bija gana omulīgi un noderīgi radījumi, kas dzēra pienu un alu, piegādāja labību un pat zeltu vai sudrabu. Vēl ir dzirdēts par tādiem, kas pa nakti dauzījušies apkārt uguns strūklas izskatā. Lietuvieši to dēvēja par Vizūnu, kas aprijot tos mirušos, kuriem neizdodoties uzrāpties nepieejamā kalnā, kur notiek Dieva tiesa. Slāvi tos dēvēja par korgorušiem un koloveršiem – viņiem tie bija līdzīgi kaķiem, kuri nesa mājās naudu – līdzīgi mūsējiem.

Pūķis nerunā aplinkus, tas mēdz teikt, ko domā – tāpat kā īsti dzejnieki. Nereti ir gana vientiesīgs – viltīgam cilvēkam šad un tad izdodas to apkrāpt. Tas ir nervozs un nemierīgs, viegli aizsvilstas, šaudās šurpu turpu, neizprot tādu jēdzienu kā pastāvība un noteiktība. Ir gana noslēpumains, toties, mīļuprāt, pilnveido sevi – un palīdz to darīt citiem. Palaikam runā, vēl neizdomājis, ko teiks, ir aizrautīgs un nav viegli līdzsvarojams. Vai nav pazīstams raksturojums? Manuprāt, ir. Tas skrien pa gaisiem, sapņo, peld pa ūdeni un nelabprāt noņemas ar ikdienišķām lietām, lai gan spēj būt precīzs, ja to vēlas. Var izraisīt tračus, domstarpības, nokaitināt ar nevērību... Un uguņo.

Mūsu laikos dzejnieks ir diezgan agresīvs, neapmierināts, ne gluži varas un ierēdņu lutināts. Sak, ja nevari pārtikt no pantiņiem, ej par sētnieku – šos ar uguni nevar sameklēt. Darbs veselīgs, svaigā gaisā, nekādu vīrusu, nedz burzmas. Apmēram šādas atbildes no valsts iestādēm saņēma daudzi no tiem, kas vērsās pēc krīzes pabalstiem.

Bet – šim piemīt alkas un nepiesātinātība. Nekādas sētniekošanas! Par Pūķa savtību ļaudis zināja jau ļoti sen, tāpēc tam mēdza ziedot maizi, sieru un gaļu. Tagad gan kabinetu iemītnieki vairāk domā, kā šim to iztiku apcirpt. Sak, lai krāj vecumdienām, ja tik ilgi nodzīvos. Daudzos gadījumos tā nenotiek. Spīdīgās zvīņas nobirst agri, uguns apdziest.

Tagad ierēdņi rīko seminārus par nodokļiem. It kā dzejniekus tie interesētu. Lai kļūstot par pašnodarbinātajiem un noņemoties ar grāmatvedību.

Patiesībā gan šos nodarbina izdevēji un lasītāji (kamēr tādi ir), nevis viņi paši. Bet – ej un iestāsti to birokrātiem!

Pēc ķīniešu un japāņu domām Pūķis nes līdzi izaugsmi, sekmes, dedzību un spožumu. Taču – viņi to godā tikai svētku gājienos, jo šis radījums īstenībā nepastāv. Līdzīgi kā pie mums par pantu kalējiem atceras vairs tikai Dzejas dienās. Tomēr – ideālu un skaistuma cienītāji joprojām ir. Iespējams, vēl kādu laiku būs. Varbūt.

Dagnija Dreika
Laikrakstam „Latvietis“

Red.: Dzejas dienas ir publisku dzejas lasījumu tradīcija, kas ik gadu notiek septembra sākumā (visbiežāk 11. septembrī). Pirmā Dzejas diena tika rīkota 1965. gada 11. septembrī Komunāru parkā Rīgā, pašreizējā Esplanādē, atzīmējot latviešu dzejnieka Raiņa 100. dzimšanas dienu. Šajā dienā Esplanādes laukumā atklāja Raiņa pieminekli.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com