Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Rūķīšu“ nami modernas velotrases malā

Rugāju novada veiksmes stāsti

Laikraksts Latvietis Nr. 666, 2021. g. 8. sept.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Darbā darbam izaugušās māsas – Anda un Margita. FOTO no Štālu ģimenes arhīva.

Genovefa jaunajā tautas tērpā. FOTO no Štālu ģimenes arhīva.

Gunta pavārdarba meistarstiķis – konservi „Rūķīšu gardums“. FOTO Anita Mellupe.

Zivju dīķa „brokastu galds“ ar pirtiņu fonā. FOTO Anita Mellupe.

Neparastajai zivij – repsim izskats it kā pavisam parasts. Bet garša... FOTO Anita Mellupe.

Kad viens ceļotājs otram stāsta, piemēram, par Itāliju, tad noteikti neaizmirst piebilst, par kuru valsts daļu ir runa – ziemeļu vai dienvidu.

Apceļojot vai apjūsmojot Latgali, pašmāju tūrists ar smalku dalīšanu reģionus neaizraujas, lai gan nāktos: Zilo ezeru zemē atšķirību starp Ziemeļ-Dienvid-Rietum un Austrumlatgali vēl vairāk nekā citzemju plašumos. Savukārt, katru no piesauktajām debesu pusēm pienāktos dalīt vēl sīkāk – Ziemeļlatgales austrumu vai rietumu daļa un tā joprojām. (Reiz kāda valodīga vietējā sieva Višķos man stāstīja, ka nekādi nevarot saprast to valodiņu, kurā runājot kaimiņi aiz grāvja, bet grāvis nudien nekāds dižais – var pāri pārlēkt!)

Autobraucējs ceļā no Rēzeknes uz Balviem noteikti pamanīs Rugāju sakoptību un vidzemnieciski gaumīgo vienkāršību, bet, lai iepazītu un izjustu šo vietu tuvāk, būtu vajadzīgs ilgāks laiks. Tā kā manā ceļojumā pie stūres ir ceļabiedre Inga un viņa naktsmājas ar lauku pirti jau aizrunājusi, ar novada centra objektu izpēti neaizraujamies – ceļš ved tieši uz viesu namu Rūķīši, kurā saimnieko Štālu ģimene. Zelta teiciens apliecina, ka vienā ūdens pilienā atspoguļojas un saskatāma visa jūras būtība. Tieši tāpat – viena viensēta ir gana labs paraugs visam novadam. Pārbraukusi mājās, tikai pusstundiņu paceļojusi internetā, atskārtu, ka Rugāji nebūt nav Ziemeļlatgales miera nostūris, bet ļoti rosīgs novads, kurš lepojas ar daudzu un dažādu Eiropas Savienības projektu realizēšanu. Par pašmāju projektiem nemaz nerunājot.

Nelielajā un ļoti latviskajā novadā pirms jaunās reformas ietilpa tikai divi pagasti – Rugāju un Lazdukalna. Tagad paplašinātais novads atjaunojies kā vecvecais Balvu rajons. Viesu nama Rūķīši saimniece Genovefa nav no tiem, kurus novadu reforma uztrauktu: Kā līdz šim paši esam tikuši galā, tā tiksim arī tagad!“

Šajos divos vecajos pagastos ir četras baznīcas un četras bibliotēkas. Būdama grāmatniece, nevaru nepieminēt, ka bibliotekāre Ligita Kalnēja pat izpelnījusies lauku bibliotēku Gaismas nesējas titulu. Ne jau bez entuziastu palīdzības tapis arī vietējais novadpētniecības muzejs. Un tajā, ja vien nospraustais maršruts mūs uzstājīgi neaicinātu tālāk, es cītīgi varētu izpētīt visu novada ievērojamāko ļaužu vārdus. Tas nu jāatliek uz citu reizi...

Spārno fakts, ka tēlnieks Jānis Zibens dzimis šajā pagastā un mācījies Rugāju skolā, kurai tuvojas jau 140. jubileja, piedalījies pat Brīvības pieminekļa zvaigžņu kalšanā. Šodienas afišu stabs 21. augustā aicina uz unikālu sarīkojumu parkā – kora Rudzi 60 gadus pastāvēšanas jubileju, kura zīmīgi sakrīt ar tā dibinātāja – diriģenta Pētera Sudarova – dēvēta par Dziesmu Lāčplēsi – 90 gadi. Genovefa korī nedzied, bet var lepoties, ka no Rugāju novada aizvadītajos Dziesmu un deju svētkos piedalījās 116 dalībnieki. Beidzot tapis arī tautas tērps – tā paraugs ņemts no Nautrēnu pagasta un to darinājusi Nagļu meistare Marija Tjuša. Arī meitai Margitai topot tērps, tas būšot modernizētā dizainā.

Taču atgriezīšos pie stāsta par mūsu naktsmītni. Guntis un Genovefa Štāli savai lauku mājai devuši Rūķīšu vārdu. Vietā, kur tagad paceļas sakoptu, zaļumos ieslīgušu namu komplekss, viņi 1989. gadā ieradušies ar lāpstu pār plecu un ķerru pie rokas. Nudien, domājot vienīgi par jaunu ģimenes ligzdas būvi gandrīz neskartas dabas vidū, Štāli nav pat sapņojuši par tūristiem domātu latvisku paradīzi. Visu iekopa ne jau mistisku rūķu, bet pašu – darbarūķu rokas.

Tagad tūrisma sezonas laikā pie viesmīlīgajiem rūķiem pajumti var rast ap 30 ceļotāju, bet godus iespējams sarīkot trīskārt lielākam pulkam. Sestdienas rīta pusē Gunta un Genovefas telefoni neatsaucas, jo darba pilnas rokas. Izdodas sazvanīt meitu Margitu, kura jau ir ceļā pie vecākiem. Štālu bērni turpina vecākiem palīdzēt kā vien prot un iespēj. Vecākā meita Margita, izstudējusi ekonomiku un tūrisma uzņēmējdarbību, paveic visu viesu nama Rūķīši administratīvo darbu, paralēli vadot uzņēmumu, kas ražo metāla dizaina mēbeles. Anda, pēc profesijas tulks, vada uzņēmumu, kas Baltijā ievieš ar modernām tehnoloģijām aprīkotas rehabilitācijas iekārtas un robotus. Brālis Sandis studējis vēsturi, bet strādā celtniecībā, ar zelta rokām būvējot ēkas un labiekārtojot apkārtni.

Margitas sirds un prāts Rūķīšu plāniem un darbiem pieder no mazām dienām. „Iesākumā tēva rūpes bija veltītas kokapstrādei, mammas – dārzeņu siltumnīcām. Tajās gurķu plantācijās mums ar māsu un brāli nācās rauties no agra rīta līdz vēlam vakaram, lai kā bija pavadīta un cikos naktī beidzās iepriekšējā diena,“ smejas Margita. „2002. gadā, kad Rugājos notika kārtējais Latvijas mēroga mednieku saiets, dzima doma par nesen uzbūvētās pirts mājas piedāvāšanu viesiem, par tūrisma nozari kā tādu. Tas bija laiks, kad Latvijā radās iespēja piesaistīt Eiropas Savienības projektu finansējumu, ko arī, protams, izmantojām. Laika gaitā uzbūvējām četras ēkas. Protams, ar padarīto gandarīta visa ģimene, taču vislielākais prieks par sakopto un skaisto vietu. Šajā ziņā vislielākais nopelns ir mammai, viņa pēc profesijas ir dārzniece.“

Mēdz teikt, ka zīmes mēs saprotam pēc tam. Štālu dēls Sandis, ģimenes mantību garāžā pārkārtojot, nejauši uzgājis koka kurpīti ar spicu purngalu – nu tieši tādu, kādu varētu būt valkājis rūķītis! (Skaisto leģendu nekādi neapēno fakts, ka kurpītes funkcionālais pielietojums bijis gaužām prozaisks – pelnu trauks.) Mūsu ikdiena un sapņi tik cieši savijas kopā, ka dažreiz liekas – sākuma pavediens nemaz nav atrodams. Daudzkārt, viesojoties Alūksnes pusē, par turienes dižezerā mītošo zivi – repsi, ar kura zvīņām rotāti pat ķeizarieņu tērpi, esmu vien dzirdējusi, bet Štālu pāris kūpināto delikatesi ceļ galdā brokastīs! Gunta aizraušanās ir zivju dīķi, kurās daža zivs izaug gandrīz piena sivēna svarā. Pašgatavotajiem konserviem Rūķīšu gardums, lai zivij nezustu zivs garša, recepte pavisam lakoniska: zivis, sāls, pipari, lauru lapas, ķiploki, olīveļļa. Pirmoreiz mūžā izgaršoju brekša fileju paša sulā un no sirds vēlu, lai pavāram laba veselība un spēks ar zivju ganāmpulku darboties ne tikai vasariņā, bet arī laikā, kad rokas ūdeņu tuvumā salst ne pa jokam un ar senču gudrību vien – salmu kūlis āliņģī – zemledus saimei ir par maz.

Jā, attālumi sarukuši ne tikai autobraucējiem. Mūsu valsts kartēs arvien lielāki ceļa gabali iezīmēti kā velomaršruti. Sportiski ļaudis pieveic neticami garus gabalus, lai nopeldētos Rāznas ezerā vai uzkāptu Mākoņkalnā. Rugāji atrodas 237 km no Rīgas, 155 km no Daugavpils, 36 km no Gulbenes un 18 km no Balviem. Arī Madona, Cesvaine un Lubāna šajos laikos un ar šodienas iespējām pienākušas Rugājiem krietni tuvāk. Rugājiem cauri tek skaists Ziemeļlatgales reģionālais velomaršruts Rypoj Vasals veloceļš*, kurš Rugāju pagastā vien piecas reizes šķērso Vārnienes upīti: ceļmalas skati mainās kā kinofilmā. Tagad, kad šoferi var telti uzsliet pat virs auto jumta un mundri velobraucēji pārnakšņo šūpuļtīklā starp diviem kokiem, viena problēma tomēr aktuāla visiem: internets un iespēja uzlādēt mobilos rīkus. Arī šajā ziņā rugājieši ir vieni no pionieriem Latvijā un Baltijā – viņi centrā ierīkojuši viedo velosolu, kura jumtu klāj saules baterijas, bet pakalpojumu klāsts nojumē ir unikāls: var paslēpties no lietus, piepumpēt mīkstu riepu, pieskrūvēt kādu vaļīgāku skrūvi, uzlādēt viedtālruņus un ienirt interneta džungļos pat diennakts garumā. Pie neparasti modernā beņķīša var sarunāt arī stilīgu randiņu. Turklāt viedais sols apveltīts ar labu atmiņu – viņš čakli piefiksē, ko un cik no piedāvātajiem pakalpojumiem garāmgājējs vai braucējs te izmantojis. Pat par modernajiem elektroskūteriem nav aizmirsts.

Pat ļoti ērta auto salonā vairāku dienu ceļojuma laikā kājas tā kā ierūsē, neglābj pat skrējieni augšā kalnos un kāpieni skatu torņos. „Kādi gan Latgalē kalni?“ – man neticīgi pārvaicā tālumā, kalniem bagātā valstī dzīvojošā meita Zane. „Kalnu grēdu Latvijā nav, bet kalni ir pamatīgi, ne katrs interneta un datora guru var to galotnē uzcīnīties bez aizdusas,“ lepni atsaku.

Visu tālākos ceļos redzēto visjaukāk pārdomāt, pie velosipēda stūres kājas vingrinot. Lecu ekoloģiskajam transporta līdzeklim seglos – un stop! – jo riepa stipri mīksta. Jāgaida pirmdienas rīts, kad durvis vērs velodarbnīca. Kā man te un tagad derētu Rugāju viedais velosipēdu apkopes sols!

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com