Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kā es braucu ziemu lūkoties

Brīvdienas kovida laikā

Laikraksts Latvietis Nr. 666, 2021. g. 8. sept.
Ingrīda Biezaite -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Lokdauns“ Melburnā. FOTO Anita Andersone.

Manas brīvdienas sākās vienu nedēļu ātrāk, kad vienu rīt pamodos ar tekošu degunu. Tūlīt pat devos uz tuvāko Covid analīžu nodošanas punktu, lai mani pārbauda. Protams, ka tests bija negatīvs, bet drošs paliek piesardzīgs, izlēmu uz darbu neiet. Kā jau zināms, ir tāds joks, ka iesnas ārstējot, pāriet nedēļas laikā, neārstējot – 7 dienās. Tā, ka veselu nedēļu pavadīju mājās, pirms sen plānotajām brīvdienām...

Pati sev biju devusi solījumu, ka no gaidāmā ceļojuma atvedīšu skaistas, krāsainas bildes un varenu rakstu. Lai iepriecinātu Ciema iedzīvotājus un arī citus lasītājus. Bet viss sanāca citādāk, nekā bija plānots.

Durvis aizvērās

Tad arī pienāca plānotais atvaļinājums.

Jau sen bijām rezervējuši viesu namiņu Zilās acis, lai piecas ģimenes, kopā astoņpadsmit cilvēki, baudītu ziemas priekus sniegotajos kalnos. Tā kā vairākās ģimenēs ir augoši bērni, tad iepriekš notika jaunu ziemas drēbju iepirkšana un arī apmaiņa.

Kāds varēja atdot bikses, no kurām kāds bērns ir izaudzis, un citi varēja nodot zābakus, kuros kāds bija ieaudzis. Vārdu sakot, notika rūpīga drēbju gādāšana un vispār gatavošanās ceļam, jo braucam taču uz sniegotajiem kalniem!

Melburnā daudz lija lietus, tas nozīmēja, ka kalnos būs daudz, daudz balta sniega.

Un tad tās Melburnas durvis sāka lēnām, bet ļoti bēdīgi un pārliecinoši vērties ciet... Ar Dievu, sniegs, ar Dievu kalni, ar Dievu draudzībā pavadītais laiks, ar Dievu bērniem solītais... Jau atkal sapņiem un iecerēm pārvilkta strīpa.

Pa šo laiku esam jau izaudzināti un saprotam, ka sapņi un īstenība ir divas dažādas lietas...

Es biju cieši izlēmusi, ka, lai kas arī notiek, vai nenotiek – es eju brīvdienās. Jo, tikai tad, kad sāku runāt par brīvdienām, sapratu, ka pārsvarā tās ir bijušas plānotas, tad atliktas un nemaz nav notikušas.

Tad cik ilgi es esmu šādi skrējusi uz priekšu?

Nekas nav jādara

Paliekam mājās. Nekur nevar tikt, jo ne vien pasaule ir aizslēgta, aizslēgti ir štati un pati Melburna. Viss ir aizslēgts. Ir tikai mūsu māja, kurā dzīvojam, un 5 km ap mums.

Es jūtos kā milzu lokomotīve, kas gadiem ilgi ir braukusi pa sev zināmu sliežu ceļu, un nu pēkšņi apturēta. Pirmo laiku nemaz neiet tik viegli saprast, ka pilnīgi nekas nav jādara, nekur nav jāiet un nevienu pat nedrīkst satikt.

Daudzus gadus ir skriets pa darbiem, visas brīvdienas ir pavadītas, satiekot radus un draugus vai braucienos uz Latviju, vai laiks pavadīts citās zemēs. Un te pēkšņi – pilnīgs klusums, tāds, ka dzirdi savus sirds pukstus.

Bēdīgā Melburna

Bet te, vienā brīdī tomēr tās Melburnas durvis atslēdza, un mēs tikām ārā aizbraukt uz pilsētas centru! Vienīgais, kas ātrumā ienāca prātā, bija braukt skatīt zivis uz akvāriju. Nu vismaz kaut kas, ko parādīt 7 gadus vecam bērnam!

Labi, ka bijām sagatavojušies braucienam uz pilsētu un paņēmuši līdzi ēdamos un dzeramos. Sēdējām saulītē pie Jarras upes un priecājamies par skaisto dienu. Ilgi gan nevarējām te uzkavēties, jo akvārijā bija jāierodas noteiktā laikā.

Lielā, skaistā, varenā, viena no pasaules draudzīgākajām pilsētām pasaulē, tagad atstāja bēdīgu iespaidu. Daudzas kafejnīcas, krodziņi, veikali un ēstuves bija ciet. Arī zivis akvārijā liekās tādas kā bēdīgas, ka apjukušas, kur ir palikuši daudzi vispasaules apjūsmotāji? Un Svētā Pāvila katedrāle ciet, mums par vēl vienu sarūgtinājumu vairāk. Ak, varenā Melburna. Tik aicinoša un pamesta vienlaikus.

Laika mašīna

Pēc šī nelielā izbraukuma, jau atkal visu aizvēra ciet, un nu es varēju pievērties mājas dzīvei. Es sakārtoju, pārkārtoju plauktus, atvilktnes. Iztīrīju visus kaktus, nu māja vairāk sāka atgādināt muzeju. Kā lasīju kādu sarunu un man palika prātā, ko teica kāda sieviete: „Kārtojiet grāmatu plauktu vai drēbju skapi, nekārtojiet lielas lietas, tās atstājiet Dieva ziņā.“ (D. Gaile – Grīnfelde)

Nu tad tā arī darīju! Un beidzot man bija laiks pieķerties darbam, kuru biju atlikusi gadiem ilgi. Es atvēru nobružātu kasti, kurā guļ viena liela daļa no manām fotogrāfijām. Tās sākas ar fotouzņēmumiem, kad biju bēbītis un sniedzas līdz laikam, kad pārcēlos dzīvot uz Austrāliju. Es nevarēju daudzos smagos albumus pārvest uz Austrāliju, un tā nu izplēstas no albumiem tās gadiem gulēja kastē. Šīs bildes skatoties, manī radās tik daudz skaistas un mīļas atmiņas. Es skatījos uz savu dzīvi kā no malas, kā liecinieks tai, jo tik sen tās nebiju skatījusi. Melnbaltās, balēt sākušās bildes notīrot, noglaudot, es nobirdināju daudz, daudz aizkustinājuma asaras. Un arī daudz ko ieraudzīju, ko iepriekš nekad nebiju ievērojusi. Aizraujošs ceļojums. Tas bija kā vairāku dienu ceļojums ar laika mašīnu pagātnē.

Mājsaimniece

Tā nu tā mājas dzīve mani padarīja par gādīgu mājsaimnieci – māju tīrīt, veļu mazgāt, ēst gatavot, bērnam palīdzēt ar mācīšanos. Visiem apjautāties: „Kā viņi jūtās? Kā pagājusi diena? Kāpēc kāds nesmaida?“

Kad jau laiks tā kā jūra, tad jāspēlē galda spēles. Izdomājām uzspēlēt spēli, kad kārtis izliek uz galda tā, lai neredz tās, un meklē divas vienādas. Bet nevienas kārtis, kas bija mājās nelikās īsti piemērotas šādai spēlei. Tā nu izlēmām uzzīmēt paši savas. Sagriezām vienādus kartona taisnstūrīšus un tad tik fantāzijai vaļu. Tagad šīs kārtis ir vislabākās!

Tā kā nekur jau smalki vairs neiet, tad garās kleitas nogriezu un padarīju īsas, lai ērtas, kad dodos uz veikalu iepirkties, un vienā brīdī sapratu, ka tā rosīšanās veidojās kā tādai vāverei ritenī, bez jelkādas radīšanas vērtības. Ko lai vēl izdomā?

Adīt!

Sameklēju dzijas kamolus, daži bija, adāmadatas arī atradās, jaciņai dzija pietiks, bet kādu, lai izdomā rakstu? Veikali ciet, tomēr vienā avīžu kioskā atrodu adījumu žurnālu par lielu naudu. Tas bija iepakots, un tik no vāka varēja nojaust, ka šādi tādi raksti tur būs. Atvēru to vaļā un neko no jaunmodīgo adījumu aprakstiem nesapratu. Es visu savu mūžu biju adījusi no tehniskiem zīmējumiem, bet te tie atgādina nevis adījumu rakstu, bet kādu Morzes ābeci, vēl sliktāk – kādu slepenu spiegu ziņojumu.

Izdomāju izmantot vecās pārbaudītās metodes. Man taču laiks tam ir. Satinu vairākus dzijas pavedienus kopā, uzadīju paraudziņu, tad izmērīju to, izrēķinu vajadzīgos centimetrus, un tad, kad uzzināju valdziņu skaitu, uz rūtiņu lapas uzzīmēju pašas izdomātu rakstu savam adījumam.

Tā es vadīju savas brīvdienas, adīklis rokā, kaķis spēlējās ar kamoliem, pie auss skanēja Latvijas radio, kur klausījos, kā Latvijā cilvēki priecājās par vasaru. Un tad domāju pie sevis Vūpijas Goldbergas vārdus: „Ja vēlies, lai zāle būtu zaļāka, izmanto iztēli.“

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com