Astrīdei Ivaskai – 95

Palielināt / Enlarge

Astrīdes Ivaskas dzeju dzejnieces atdusas vietā Rimzātu kapos lasa Inguna Ula Cepīte. FOTO no Ingunas Ulas Cepītes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Astrīdes Ivaskas dzeju dzejnieces atdusas vietā Rimzātu kapos lasa Maruta Jurjāne. FOTO no Ingunas Ulas Cepītes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Daina Sirmā, Inguna Ula Cepīte. FOTO no Ingunas Ulas Cepītes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Inguna Ula Cepīte Lestenes Brāļu kapos. FOTO no Ingunas Ulas Cepītes personīgā arhīva.

„Esmu dzimusi Rīgā, Lauvas zīmē, gada skaistākajā mēnesī augustā, un, kam tuvas zvaigznes, tas sapratīs, pret ko man bijis jācīnās un kas mūžā pūrā līdzi dots...

Tēvs bij vienīgais cilvēks, kurā kā spogulī spēju saskatīt sevi. Ar tēvu dzīve būtu bijusi tāda, kādu to mirstīgiem nedod dievi; padomju vara tēvu nobendēja 1941. gadā. Viņš mīlēja makšķerēt, meditēt, apstaigāt laukus un grāmatveikalus, valkāt karavīra tērpu, runāt maz un raudzīties saules rietos. Tēvs dzīvoja ciešā saskarē ar saviem senčiem. Dzimis viņš bij pie Kuldīgas, un pa ciltskoka zariem iesniedzās kuršu ķoniņos un lībiešos.“ Šādi – konspektīvā tēlainībā dzejniece Astrīde Ivaska grāmatas Pasaules pagalmos. Līču loki (Pētergailis, 2003) iesāk pirmo nodaļu Lestene.

Ir gada skaistākais mēnesis augusts, un mēs tieši Astrīdes Ivaskas 95. jubilejas dienā mazā dzejnieces draugu pulciņā, pārstāvot dzejniekus, rakstniekus, kinorežisorus un grāmatizdevējus, esam devušās pie viņas – uz Lesteni un tālāk – uz Kuldīgas pusi. Uz Rimzātu kapiem.

Esam Lestenē pie memoriāla zināmiem un nezināmiem kritušajiem. Es lasu Astrīdes Ivaskas rakstīto par šo viņai tik dārgo vietu. Ap mums pulcējas vēl citi cilvēki, ieklausās, ieskatās Astrīdes vārdu gleznās. Dzejnieces bērnībā Lestene, muiža, kurā viņa vadīja laimīgas vasaras kopā ar vecākiem un brāli, vēl nebija redzējusi vēlākās traģēdijas, nebija redzējusi, kā līdzās esošajā baznīcā ierīko graudu kalti, izcērt dievnama sienas gabalu, caur kuru pāri kritušo karavīru kauliem brauc smagās mašīnas. Tolaik Astrīdes laimīgākajās dienās, viņas tēvs ģenerālis Mārtiņš Hartmanis no jauna pievērsa sabiedrības uzmanību Lestenei – ģimenes vasaras mītnē viesojās valstsvīri, ārvalstu diplomāti. Viņš pats šobrīd atdusas Rīgā, Brāļu kapos – tieši pie kājām mātei Latvijai, kas gan pašam, gan meitai allaž bijusi tik dārga. Katrā Lāčplēša dienā, katrā 11. novembrī, dodos pie viņa ar svecīti – beidzamajos gados, nododot gaismas sveicienu arī no Astrīdes.

Kā sākās nākamās izcilās dzejnieces un atdzejotājas no daudzām valodām ceļš lielajā dzīvē? Kara beigās māte Irma ar abiem bērniem devās projām no nacistiskās Vācijas okupētās Latvijas, kurai tuvojās sarkanā armija. Sākās Astrīdes Hartmanes bēgļu gaitas, kas aizveda līdz Mārburgai Vācijā. Šeit Astrīde satiek Rīgā dzimušo igauni Ivaru Ivasku. Abi apprecas, Ivasku ģimenes dzīve turpinās Amerikā. Daudzus gadus dzejnieku mājas bija Oklahomas pavalsts Normanā, kur Ivaru saistīja darbs universitātē un galvenā redaktora pienākumi literatūras žurnālā World Literature Today, kam Astrīde Ivaska regulāri rakstīja recenzijas – arī par okupēto Baltijas valstu telpā tapušo dzeju. Viņa aktīvi darbojusies žurnālos Jaunā Gaita, Ceļa Zīmes un LaRAs Lapa.

Astrīdes Ivaskas dzeja pirmoreiz publicēta 1959. gadā Jaunajā Gaitā, un pēc tam iznākuši vairāki dzejas krājumi, liriskās prozas apkopojums, izlases. Astrīde ir sabiedrības cilvēks, viņa sarakstās un uztur draudzību ar daudziem autoriem, kas publicējas Jaunajā Gaitā, to vidū ir arī latviešu literāti no Austrālijas.

Pēc tam, kad Ivars Ivasks pensionējās, 1991. gadā, ģimene pārcēlās uz Īriju, bet desmit gadus pēc vīra nāves Astrīde Ivaska atgriezās Latvijā.

Viņi abi, bēgļi no okupētajām Baltijas valstīm, Astrīde un Ivars Ivaski kļuva par pasaules pilsoņiem ar latviešu un igauņu asinīm dzīslās. Ivara Ivaska nodibinātā Neištates prēmija bija solis ceļā uz Nobela prēmiju literatūrā, un visur, kur vien abi ceļoja – Spānijā, Austrijā, Zviedrijā, Īrijā, Austrālijā, Itālijā, Grieķijā, Francijā un citās vietās – viņi tikās ar šo tautu gara aristokrātiem, tādiem kā Česlavu Milošu, un ar kuriem vēlāk sarakstījās un kuri viesojās viņu mājās. Tur bieži viesi bija arī baltiešu literāti no visas pasaules.

Kamēr durvis uz tēvzemi gan Astrīdei, gan Ivaram Ivaskiem bija slēgtas, viņi vasaras pavadīja Somijā – šķita, ka Igaunija un Latvija ir tepat līdzās, ka vējš atpūš pat dzimtenes ziedu smaržu.

Bet Astrīde Ivaska atgriezās dzimtenē. Un paguva visai daudz. Tika izdoti arī Astrīdes Ivaskas dzejas un atdzejas kopoti raksti – Dzeja un atdzeja (Pētergailis, Rīga) A. Rožkalnes sakārtojumā, kurā apkopota gan piecos dzejoļu krājumos apkopotā dzeja, gan nepublicētie un tikai periodiskajos izdevumos rodamie dzejoļi. Atdzejas sadaļā rodami atdzejojumi no angļu valodas (E. Bišopa, R. Louels, Dž. Ešberijs, G. Naidens), no spāņu valodas (H. Giljens), no krievu valodas (B. Pasternaks, O. Mandelštams, A. Ahmatova), no somu valodas (H. Juvonens, T. Anhava, P. Hāviko, P. Sārikoski), no igauņu valodas (I. Ivasks) no lietuviešu valodas (H. Raudasks, J. Kēkšts, K. Bradūnis, A. Nīka-Niļūnis, H. Nagis, J. Meks, J. Marcinkevičs, V. Koraļus, Mackus, J. Vaičūnaite).

Dzejnieces, atdzejotājas, literatūrkritiķes darbs ir novērtēts. Astrīde Ivaska saņēmusi Zinaīdas Lazdas balvu (1969), PBLA Kultūras fonda balvu (1973), Jāņa Jaunsudrabiņa balvu (1981), Kārļa Goppera fonda balvu (1984), Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu (2008), Saņēmusi IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2001), Igaunijas Baltās zvaigznes ordeni.

Astrīdes Ivaskas 95. dzimšanas dienā, no Lestenes dodoties cauri Zemgales un Kurzemes lietus lāšu aizkariem, Rimzātu kapos esam pie viņas un nespēju nenolasīt dzejoli, ko dzejniece lasīja vai katrā dzejas vakarā, atceros ikvienu viņas intonāciju: „Kad es tevi ieaijāšu/savu acu zīlītēs,/ tad tu mani iedziedāsi/tavu acu atvaros./ Novelc savas dubļu kurpes, te ir jāiet klusiņām, mums bez kurpju un bez drānu/mirdzumā ir jāpastāv...“

Tad Astrīdes vārsmas lasa dzejniece Daina Sirmā – izjusti, kā vien dzejniecei pa spēkam.

Atceros kopā ar Astrīdi apmeklēto Īriju, Korku, kas ilgus gadus bija kļuvusi par dzejnieces mājām, šīs zemes fuksijām apaugušās ceļmalas. Filmas par dzejnieci režisore Maruta Jurjāne atvedusi iestādāmu ziedošu fuksiju, par ko Astrīdei priecāties dzimšanas dienas mēnesī un vēlāk, rudenī – Latvijas ziema fuksijai varētu būt par skarbu. Marta Jurjāne lasa sākuma rindas no Īrijai veltītā cikla: „Fuksijas, asins pilieni,/ Brūces Īrijas miesā / Dzēlīgo melnērkšķu ieplēstas. / Fuksijas. Īrijas asaras, / Asins, kas pil no valodas /Atstātās tukšās vietas...“

Tad, jau mašīnā Astrīde Ivaska patiesi ir ar mums, tiek atvērts dzejas albums, atskan tik pazīstamā balss, un ceļā līdz Rīgai klausāmies 64 dzejoļus. Klausāmies dzejnieces balsī. Savā 95. dzimšanas dienā dzejniece joprojām ir kopā ar mums.

Inguna Ula Cepīte,
rakstniece, grāmatizdevēja
Laikrakstam „Latvietis“