Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Pašportrets 2021. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Uldis Roga. „Lielupe pie Emburgas“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Uldis Roga. „Ainava ar karogu“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Droši varu apgalvot, ka ikviens mūsu pilsētā un tuvākā vai tālākā apkaimē, kurš pat reti iegriežas Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā vai kādā izstāžu zālē, mākslinieku Uldi Rogu pazīst vismaz vārda pēc. Ja arī nav redzējis kādu viņa akvareli, kas gan ir maz ticams, ir dzirdējis, ka viņš ir pazīstamās horeogrāfes Ingas Raudigas, aktrises un režisores Indras Rogas un Prāta vētras bundzinieka Kaspara Rogas tēvs. Vēl varu apliecināt, ka daudzās mājās pie sienas karājas kāds Ulda Rogas darbs. Tie ir ārkārtīgi populāri, izstādēs skatītāji allaž meklē, ko atkal jaunu ir uztaisījis iecienītais Jelgavas gleznotājs, kurš prot atrast neievērotus, krāsās iemūžināmus senatnīgus nostūrus kara laikā izpostītajā kādreiz dēvētajā Mītavā.

Viņu, Uldi Rogu, var saukt par Jelgavas hronistu. Mākslinieks iemūžinājis pilsētu turpat jau 50 gadus, kopš 1962. gadā, kad viņš pārcēlās dzīvot uz šejieni, un kopš 1973. gada, kad sāk piedalīties pilsētas profesionālo mākslinieku izstādēs. Akvareļos un pasteļos viņš nepārtraukti rāda pievilcīgos Jelgavas nostūrus, kur joprojām ieraugāma senā Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsēta. Uldis Roga laiku pa laikam iegriežas kādreiz gleznotajā vietā, tādēļ, saliekot kopā dažādos gados fiksēto, var ieraudzīt, kā pilsēta ir mainījusies. Par to varēja pārliecināties 2019. gada septembrī, kad beidza restaurēt un pārbūvēt Vecpilsētas ielas 14. namu un kad tajā bija aplūkojama šī nama metamorfozes Jelgavas hronista acīm vismaz 30 gadu garumā.

Sirmseno pilsētu Uldis Roga glezno joprojām, par ko varējām pārliecināties arī mākslinieka 80 gadu jubilejas izstādē Gleznoju dzīvi. Trāpīgāku nosaukumu viņa daiļradei nevar vēlēties. Par to mums jāpateicas Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja direktora vietniecei darbā ar sabiedrību Marijai Kauperei. Lai ko arī jubilārs gleznotu savā garajā mūžā, viņš ik akvarelī vai pastelī, arī eļļas gleznā, stāsta par dzīvi mums apkārt. Nekas netiek izdomāts, sacerēts, safantazēts vai izgūderēts, kā teica dzērbeniete Cimdu Jettiņa, Uldis Roga rāda realitāti, īstenību, mūsu visu kopīgo sadzīvi, ikdienu. Retu reizi viņa akvareļos parādās svētku urravas, lielākoties tiek tēloti tie īsie mirkļi laika plūdumā, kuri te atnāk, te aiziet, bieži vien neatstājot neko atmiņā. Tādās reizēs mums palīdz Uldis Roga, kurš krāsās ieraudzījis un iemūžinājis šos it kā nesvarīgos mirkļus. Mainās meistara meistarība, kompozīcijas precizitāte, krāsu izteiksmība un harmonija. Nemainās autora dzīves mīlestība, mīlestība pret cilvēkiem, pret Jelgavu un Latviju. Viņš ir dzīves apliecinātājs, ko viņš centies iedēstīt arīdzan saviem skolniekiem zīmēšanas studijā, kuru vada kopš 1977. gada.

Vēl kāda būtiska iezīme Ulda Rogas daiļradē. Viņš savās Jelgavas, Dobeles, Sabiles, Ūziņu vai pat Žagares ainavās labprāt iepin ierastīgas norises. Ļaudis veic kādus ikdienišķus pienākumus, kas raksturo vidi un mūsu dzīvi, nereti iepinot stāstījumā kādu komisku vai humoristisku detaļu. Tas atgādina par holandiešu vecmeistaru vitālo pasaules uztveri. Jāuzsver arīdzan tas, ka viņa ainavās ieraugāmais bagātīgais detaļu klāsts ir rūpīgi jāapskata un jāievēro, lai rastu pēc iespējas dziļāku autora ieslēpto domu. Jāpiebilst, ka detaļas Ulda Rogas darbos harmoniski iekļaujas kompozīcijā, nekad neizceldamās kā galvenās.

Parasti liekas, ka mākslinieks ar gadiem kļūst vājāks krāsu uztveres un tonālo nianšu atšķiršanas dēļ, nereti arī stāstījuma dziļuma dēļ. Redze dažkārt mēdz pievilt īpašnieku. Taču tas neattiecas Ulda Rogas gadījumā. Vērīgāki izstāžu apmeklētāji būs ievērojuši, ka meistara darbos pilsētas kņadas vietā arvien biežāk parādās visai plašas ainavas, kas izceļas ar dziļu jo dziļu telpu, krūmāji, vientuļi koki, mājas vai ēku puduri ieslēpjas tālumā, pie paša horizonta. Lielākajā daļā ainavas parādās arumi pavasarī vai rudens dienās, labību lauki. Priekšplānā attēloti lietus pielijuši lauki, kas tuvojas slīkšņai, neizbraucami ceļi, vientuļas upes gultnes. Ainavas ir pilnas dramatisma, kas vēsta par dziļu rudeni vai tuvējo ziemu. Šo ainavu autors apzinās, ka viss mainās, nekas nav ilgstošs un mūžīgs un ka plaukstoša, zaļojoša pavasara vai vasaras skata vietā ar laiku stājas dabas krāšņuma norieta brīdis – rudens, kad krāsas zaudē mirdzumu, košumu un kad sāk valdīt pelēkie toņi. Pārvērtības dabā pamana un ierauga retais. Uldis Roga to redz un jūt ne tikai ar acīm, bet arī ar dvēseli. Jaunības vitalitātes vietā stājas norieta tuvums. Ir sāpīgi to apzināties un pieņemt, taču ar to ir jārēķinās – tāds ir dzīves, dzīvības ritms, ar ko mums katram jārēķinās. Mākslinieks visu ir pieņēmis kā dzīves gaitas ciklu. Tādēļ Uldis Rogas neizsamist, viņš pielāgojas pats un virza arīdzan skatītāja dzīves uztveri, aicinot pieņemt nenovēršamo un aicina priecāties par katru dzīves mirkli.

Jau ilgāku laiku Uldi Roga piesaista eļļas glezniecība un jo sevišķi portrets, kas kļūst aizvien meistarīgāki un labāki. Īpaši gribas izcelt šogad gleznoto Pašportretu, kas pievelk ar savu vienkāršību, tonālo askētismu un atklātumu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“