Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Lai nepietrūkst gaismas, mani lieliskie!

Laikraksts Latvietis Nr. 677, 2021. g. 24. nov.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Gada tumšākais mēnesis atnācis pa mošķu nakti. Vēl pavisam nesen Helovīnu neatzinu un dusmojos par tā tik strauju iedzīvošanos Latvijā. Mums taču ir pašiem sava maskošanās tradīcija: budēļi, ķekatas, čigāni vai sauciet vēl kā citādi. Bet, kopš man ir tik darbīgi mazdēli, viss ir mainījies. Zēni sevišķi ciena ķirbjus, laista tos, pieskata un skaita; jau vasarā izraugās, kuru grebs, kad pienāks laiks.

Helovīnam ir pilnīgi skaidrs rituāls un noteikts datums. Pie mājas izliek ķirbi vai kādu citu zīmīgu rotājumu, vislabāk ar degošu sveci, jo tad maskojušies bērni zina, kur viņus gaida. Pārģērbties un izkrāsoties vajag ļoti šausmīgi, lai aizbiedētu visu slikto un ļauno, kas ir traki aizraujoši. Man liekas, ka šogad derēja arī novēlējums: slimību ārā, veselību iekšā! Kad iestājas tumsa, var tuvoties iezīmētajām mājām, rūkt, dziedāt vai kā citādi likt par sevi manīt, vēlēt veselību un tā godam nopelnīt konfektes un citus kārumus. Mūsu puisīšiem tas bija tik neizsakāms gatavošanās prieks un gājiena pa tumsu piedzīvojums, ka te nederēja viņus kaut kā bremzēt. Tas, ka astoņos vakarā iestājās komandantstunda un līdz tam jau jābūt mājās, nekādi netraucēja. Tagad tumšs taču jau no četriem pēcpusdienā. Arī par kādu pārlieku tuvošanos svešiem cilvēkiem satraukties nevajadzēja, jo bērnus tumsiņā pa gabaliņu pavadīja vecāki un ļoti uzmanīja. Sākumā jau bijām iecerējuši, ka mūsu puisīši atnāks tikai no savām mājām līdz mūsējām, bet piezvanīja vieni, otri un trešie kaimiņi, aicinot pienākt arī pie viņu durvīm vai lieveņiem. Tā nu beigās sanāca, ka bija jāapiet vairākas mājas, un groziņi ar kārumiem piepildījās jo strauji. Un cik daudz satraukuma un līksmības! Ļoti labs drosmes un uzņēmības treniņš. Turējām saldumus gatavībā vēl visu vakaru un nepievīlāmies – nāca arī citi mazliet lielāki bērni, aizkustinoši apņēmušies pārvarēt savu latvisko kautrību.

Senie latvieši maskojās no Mārtiņiem līdz pat Meteņiem februārī, bet dažos novados arī jau no Miķeļiem septembra beigās līdz pat Jurģiem aprīlī. Vietās, kur aktīvi darbojas folkloras kopas, to mēģina piekopt joprojām, taču plašāk šo tradīciju neizdodas uzturēt dzīvu, jo tā šķiet pārāk tāla, laikā un norisēs izplūdusi un grūtāk saprotama.

Taču gribu pieminēt vēl vienu mošķu nakti. Tieši pirms 60 gadiem pa tumsu no 31. oktobra uz 1. novembri no mauzoleja Maskavas Sarkanajā laukumā paklusām tika iznestas un nekropolē pie Kremļa sienas apbedītas savulaik visuvarenā PSRS līdera Josifa Staļina mirstīgās atliekas. Tas noticis bez kādām oficiālām runām – iznesa un apraka. Par šo nakti ļoti izteiksmīgi uzrakstījis žurnāls Sestdiena (2021. gada 29. oktobris – 4. novembris). Ļeņina mūmija gan vēl aizvien mauzolejā ir apskatāma.

Novembris mūsmājās ir ienācis ar vairākām tradicionālām vērtībām: kā pienākas, līdz Mārtiņiem pabeigti visi dārza darbi, tagad zemīte var atpūsties; Zaķu darbnīcu biju iecerējusi daudz klusāku, salīdzinot ar citiem gadiem. Šoreiz neaicināju draugus, jo mājsēde taču. Interesi pauda dēla ģimene. Mazdēli gribot redzēt, kā tad top tie garšīgie skābētie kāposti. Un ja viņi ir klāt, jūs domājat, ka kaut kas sanāk klusāk un mierīgāk? Visi izmēģināja šņitkavot kāpostus un beigās muca bija tik pilna kā nekad. Nākošās trīs dienas, kad tas lielais rūgšanas process, vajadzēja ļoti uzmanīt, lai gardā sula neaizskrien neceļos. Uzelpoju vien tad, kad beidzot meita smago raudzējumu izdabūja ārā uz lieveņa, kur tas aprima un turpināja gatavoties jau krietni mierīgākā garā. Tieši uz valsts svētkiem jau varam nogaršot – sanācis izcili!

Visu pirmo novembra nedēļu esam tādi kā pusčuči – pulkstenis joprojām tiek pagriezts par stundu atpakaļ, iestājas ziemas laiks, bet organismam uzreiz neizdodas pielāgoties. Jau gadiem Eiropā runā, ka tā pulksteņa rādītāju dancināšana neko nedod, ka ekonomika no tā neko neiegūst (galvenais pamatojums savulaik bija elektroenerģijas taupīšana), ka vajadzētu to pavasara un rudens laika pārregulēšanu izbeigt. Latvja to uzsāka 1981. gadā, tagad ik pa laikam runā, ka mums būtu izdevīgāk palikt vienmēr vasaras laikā, bet nav Eiropas Savienības direktīvas. Tā nu gaidām, pavasaros un rudeņos liekot saviem iekšējiem ritmiem atkal no jauna pārstellēties. Tikai viena stunda turp vai šurp, bet kā tas traucē! Nu, padomājiet – jau astoņi, bet gaisma vēl tikai aust...

Īpaši jāpiedomā, lai uzturētu možumu. Manas meitas atradušas variantu: viņas joprojām peld! Jā, gandrīz ik dienu brauc uz ezeru un nirst ledainajā ūdenī. Brr! Man no domām vien uzmetas zosāda, lai gan – kaut kas tur šķiet trakoti pievilcīgs. Draudzenes Antas jaunieši arī šogad kļuvuši par roņiem. Kad paskatās internetā, jāsecina, ka tā tagad modes lieta. Aukstumpeldes kļuvušas ļoti populāras un ieinteresē aizvien vairāk gan vecu, gan jaunu cilvēku. Izlasu, ka tepat karjerā pie Zilajiem kalniem starp Ogri un Ikšķili darbojas vesels roņu klubs, savi neprāši ir arī Rīgas Ķengaragā un pāri Daugavai Katlakalnā un vēl visur kur. Kaut kā agrāk nebiju ievērojusi, ka to tik daudz. Bet varbūt mājsēde pamudinājusi uz asāku izjūtu meklējumiem. Un tiešām, kad meitas pārrodas no kārtējās peldes, viņas ir tik enerģijas pārpilnas, tik smejošas, kustīgas un darbīgas, ka man arī rodas gribēšana, vēl tikai jāsaņemas...

15. novembrī stingrie ierobežojumi vakcinētajiem tika jūtami samazināti. Valdība jau var pieņemt lēmumus, kādus vēlas, bet ja es ik vakaru ziņās dzirdu, cik daudz saslimušo joprojām ir, ka mirušo kovida dēļ ir tik daudz, cik nav nevienā citā Eiropas valstī, nekādu brīvsoli sev tomēr neatļauju. Turpinu būt apdomīga un skatos, ka tā dara arī citi mani draugi, radi, paziņas un kaimiņi.

Taču prieku vajag. Ja ne citādi, tas jāmeklē. Tieši pirms svētkiem mūsu draugu Gustsonu ģimenē, par kuriem jau esmu rakstījusi, vecmāmiņai Ženijai Āpšei apritēja 100 gadu. Tā ir pārāk grandioza jubileja, lai to neatzīmētu. Ģimene, lai gan visi vakcinēti, vēl nesen izslimoja kovidu, bet savu sirmo māmuliņu nosargāja ar gudru loģistiku. Viņa nesaslima, joprojām ir žirgta, lasa avīzes un žurnālus, labi saprot, kas notiek Latvijā, ir ar savu domu un vēl aizņemtajiem jaunajiem var pastāstīt par svarīgākajiem dienas notikumiem. Ženijas kundze nāk no Sēlijas puses, pirms pensijas strādāja par Krimuldas bibliotēkas vadītāju, visu mūžu ļoti cienījusi grāmatas, daudz lasījusi, ir erudīts cilvēks, ar plašu interešu loku. Un tagad jubileja. Lasīju Latvietī cik krāšņi savu 100. dzimšanas dienu nosvinēja Genovefa Janmeija Austrālijas Adelaidē: balts limuzīns, draugu un radu ballīte un dāvanu vesels kalns. Nē, Ženijas kundze neko tādu nevēlējās. Prātīgi sprieda, ka šis nav piemērots laiks tādām izdarībām Latvijā. Viņa palūdza visiem radiem un draugiem, kas vēlas viņu apsveikt, uzrakstīt kartiņu ar kādām sirsnīgām rindām, ar novēlējumiem un labiem vārdiem, lai tos vēl ilgi varētu lasīt un pārlasīt. Domāju, kā es tikai kartiņu rakstīšu, vajag arī vismaz puķes. Sagādāju sarkanbaltsarkanu pušķi, sarakstīju kartiņu, cik vien tur bija vietas un aizvedu uz Rīgu, pie mājas vārtiņiem, kur jubilāres meita tās pieņēma, bet pati gaviļniece pamāja man pa savrupnama otrā stāva logu. Vēlāk vakarā saņēmu vacapā fotogrāfiju: sapostā jubilāre krāšņu puķu ielokā saka visiem lielu paldies par uzmanību. Cik no mums piedzīvos šādu brīnišķīgu jubileju?

Vēl viens priecīgs notikums. Kā vienmēr izpētu, kam šoreiz piešķirti lielie valsts apbalvojumi. Esmu patīkami pārsteigta, ka ir vesela virkne man pazīstamu cilvēku – gan žurnālisti, gan mākslinieki, gan citu profesiju pārstāvji, to skaitā par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci iecelta arī mana radiniece Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece un Latviešu folkloras krātuves fondu glabātāja Dr. philol. h. c. Mārīte Vīksna, par kuru arī jau esmu stāstījusi vienā no iepriekšējām vēstulēm. Viņa folklorai veltījusi vairāk nekā pusgadsimtu savas dzīves, tātad arī tumšajā okupācijas laikā. No sirds apsveicu, jo zinu, ka viņa to tiešām pelnījusi.

Svētku vakarā skatījāmies un klausījāmies lielo šai dienai veltīto koncertu no Liepājas Lielā dzintara. Sanācis tiešām ļoti skaists un emocionāls. Programmu veidojis mūsu izcilais diriģents Māris Sirmais, piedalījās pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalne, pārsteigums bija sitaminstrumentu virtuozs Rihards Fedotovs, kuru vēl nekad nebiju dzirdējusi, skanēja koris Latvija ar savu nepārspējamo balsi, Liepājas simfoniskais orķestris spēlēja Raimonda Tigula, Imanta Kalniņa un vēl citu latviešu komponistu darbus. Līdz asarām brīnišķīgi!

Valsts svētkus esmu sagaidījusi labā, gaišā noskaņā. Un kā jūs? Kaut nu tas kovids atkāptos! Mums ir tik daudz visādu ideju, ieceru, gribas kur aizbraukt, kaut ko tālāk par savu apkārtni redzēt un piedzīvot vēl ko nebijušu. Lai mums visiem izdodas!

Sirsnīgi,–

jūsu Biruta
Ikšķilē 2021. gada 19. novembrī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com