Latvijas austrāliete Sidnejā

Palielināt / Enlarge

Sindija Histere ar ģimeni. FOTO no Sindijas Histeres personīgā arhīva.

Ir lietas, kas kārtojas pašas bez plāna un grafika. Mani ielūdz satikt paziņas jaunības draudzeni Sindiju Histeri. Milzīgs pārsteigums, kad uzzinu, ka Sintija ir austrāliete, bet jau 18 gadus dzīvo, strādā, studē un audzina trīs bērnus Latvijā.

Norunājam satikties. Sindija grib noteikti apmeklēt 18. novembra aktu. Viņa ierodas Latviešu namā ar 12 gadus veco Ēviju. Žēl, ka nevaru meiteni iepazīstināt ar kādu viņas vecumā.

Māte ar meitu tekoši runā latviski. Vēlāk Sindija stāsta, ka viņai ir dubultpilsonība – Latvijas un Austrālijas. Lai iegūtu latviešu pilsonību, bija dažādas prasības: jādzīvo zināmu laiku Latvijā (studiju laiku neskaita) un, saprotams, jānoliek pārbaudījumi latviešu valodā un vēsturē. Viņa ir lepna uz iegūto pilsonību. Es izsaku savu prieku un sajūsmu, ka viņa izvēlējās kļūt par latvieti.

Gribu uzzināt par Sindijas dzīvi. Kas bija iemesls austrālietei, kura dzimusi un uzaugusi Sidnejas dienvidos, kas apveltīta ar nacionāliem parkiem un jūru un maz mana daudzkultūras pazīmes.

Viesojos Sindijas vecāku mājā. Skats uz eikaliptiem. Sajūta, ka neatrodos lielpilsētā. Lido putni, dzirdam viņu dažādās dziesmas un saucienus. Viņas mamma gatavo pusdienas – biešu zupu (recepte internetā, labākā boršča zupa). Mēs malkojam tēju. Neiztrūkst uzkodu. Sindija stāsta par savu dzīvi. Es aizrautīgi klausos. Dēka sākas 2001. gadā, kad Sindija satika jaunu angli. Viņš bija dzīvojis Viļņā – Lietuvā un mācījis, kā paskaidro Sindija, angļu valodu un Bībeli. Drīz abi slēdz mūža derības. Pirmā laulības gadā pāris kā misionāri daudz ceļoja. Tad ceļš viņus aizved uz Rīgu.

Rīgā viņi atver zupas virtuvi. Līdzekļi nāk no ārzemju ziedojumiem. Lielākais skaits apmeklētāju ir dažādu tautību pensionāri. Grūti iet vecākām sievietēm, kuras strādājušas padomju laikā, jo šo darba laiku neieskaita pensijā, jo nodokļi nav maksāti Latvijas valdībai. Sindija uzsver, ka daudziem, ne tik vien grūti, bet neiespējami izdzīvot.

Te man prātā nāk saruna Latvijā ar kundzi, kas dzimusi Latvijā pagājušā gadsimta 30tos gados. Viņa teica, ka var no pensijas samaksāt vai nu komunālos maksājumus, vai pirkt ēdienu, bet ne abus. Viņai palīdz mazmeita, kura mīl vecmāmiņu.

Zupas virtuvē pusdienas iesāk ar Dievvārdu un lūgšanu. Viņiem rūp daudzu cilvēku izmisīgais stāvoklis. Tāds it sevišķi ir alkoholiķiem daudzi nespēj funkcionēt sabiedrībā, turpina Sindija. Ārsti arī izsaka rūpes par ļoti augsto depresijas līmeni Latvijā.

Sindija grib turpināt fizioterapijas studijas. Viņai izvēle ir starp Maskavu un Rīgu. Viņai ieteic studēt Latvijā. Tikšanās ar dekānu. Pārrunas. Viņu pārliecina studēt medicīnu. Sindija iestājas Rīgas Stradiņa Universitātes medicīnas fakultātes ārzemju plūsmā. Iesākums ir bijis grūts. Dažas nodarbības tikai latviešu valodā. Bet kā skan sakāmvārds – Ar labu gribu, var pārvarēt visas grūtības un gāzt augstākos kalnus.

Ceturtajā kursā jaunā studente lūdz, lai viņai atļauj pāriet uz latviešu plūsmu, kur visas ieskaites tikai latviešu valodā. Pēc studiju beigšanas viņa iestājas rezidentūrā par ģimenes ārsti. Darbs vairākās poliklīnikās, kur strādā kopā ar speciālistiem. Lai iegūtu ģimenes ārsta tiesības, pusotru gadu jānostrādā Stradiņa Universitātes ambulancē universitātes telpās.

Ārsta vizīte Latvijā ir 2 EUR strādājošiem, 1 EUR – pensionāriem, bet bērniem pakalpojumi bez maksas. Zāles kompensē, – uzsver ģimenes ārste.

Pēc deviņu gadu laulības, darba zupas virtuvē un studijām universitātē piedzimst Ēvija.

Sindija nespēj stāvēt dīkā un nepalīdzēt savam līdzcilvēkam. Savā baznīcā viņa atver Māmiņu grupu. Te jaunajām mātēm iespēja tikties, aprunāties, pārrunāt bērnu audzināšanu, kopšanu, barošanu utt. Te dalās priekos un bēdās. Sindijai vēl vienmēr tuvas šīs draudzenes.

Nevar nerunāt par ēdienu. Pēc Sindijas domām, ēdiens Latvijā ir garšīgs, bet pārāk trekns. Kā ārste, viņa secina, ka tauki var palikt asins vados un tādēļ bieži ir sastopamas problēmas ar sirds un asinsvadu slimībām. Taču priecājas, ka ģimenes savos dārziņos audzē kabačus, ķirbjus, kāpostus un citus gardumus.

Bērni – meita 12 g. v, dēli 10 un 7 g. v. – apmeklē Valdorfa skolu. Mācības ir latviešu valodā. Iemesls skolas izvēlei ir, ka šai skolā uzsvars ir uz radošām nodarbībām: mūziku, mākslu, sportu. Maksa mēnesī, kā ziedojums skolai ir 20 EUR no ģimenes.

Jautāju par attiecību ar nelatviešiem. Sindija uzsver, ka Rīgā grūti iztikt bez krievu valodas. Latvijā bērni aug, pats par sevi saprotams, ar latviešu valodu, bet arī ar divām nozīmīgām valodām (angļu un krievu). Viņa vērtē, ka krievu bērni runā labi angliski, izcili latviski un nevainojami krieviski.

Sindija stāsta, ka ar pacientiem, kuri nerunāja latviski, viņa tīšam runāja tikai latviski.

Sindija izsaka domu par pilsonības jautājumu. Kā var dzīvot valstī, bet nebūt pilsonim. Taču nav grūti iegūt pilsonību, piemēram, ja skolnieks mācījies latviešu valodu, krievu skolā līdz 9. klasei.

Sindija jūsmo par Latviju. Viņa uzsver, ka Latvija ir ļoti laba vieta, kur audzināt bērnus. Sievietēm, mātēm ir pusotra gada dekrēta atvaļinājums. To cer palielināt līdz trīs gadiem. Bērnudārzos par valsts naudu pasniedz pusdienas. Sindija turpina: ,, Latvijai būs laba nākotne, jo valsts investē sievietēs un ģimenēs. Sievietes var normāli strādāt un atļauties, lai bērni apmeklē bērnudārzu vai skolu.“ (Viņa salīdzina augstās cenas, ko Austrālijā jāmaksā par bērnudārzu.)

Prasu, kas patīk par dzīvi Latvijā. Viņa jūsmo par dabu un iespēju dzīvot tuvu dabai, nav jābaidās nedz par čūskām, nedz indīgiem zirnekļiem. Latvijā ir tik daudz vietu, kur peldēt. Ģimenei patīk atklāt jaunas peldvietas, dzīvot tuvu dabai, priecāties par gadalaikiem, baudīt dabas bagātības, kā ogošanu un sēņošanu. Bijusī austrāliete nevar beigt jūsmot par gadalaiku maiņu, pat baudīt to, ka ziemā nepieciešami cimdi un zābaki. Ģimene ir iemīļojusi Līgatni, Siguldu, kā arī Naukšēnus, netālu no Rūjienas un Valmieras, vietu, ko pat apdzied tauta.

Būtu tik daudz jautājumu. Izjūtu prieku, ka ir cilvēki, kuri palīdz citiem, kuri ir devēji, ne ņēmēji. Pat sena latviešu tautas dziesma skan šādi: Dod Dieviņi citam dot, ne no otra mīļi lūgt.

Redzēs, kāda būs šīs ģimenes nākotne. Pašreiz viņi dodas uz Londonu, kur jāpalīdz vīra tēvam veselības dēļ. Novēlu ģimenei atgriezties Latvijā, tur turpināt izbaudīt dabu un pašaizliedzīgi strādāt.

Ko varam mēs, Austrālijas latvieši, mācīties no šīs Latvijas austrālietes?

Vita Kristovska
Laikrakstam „Latvietis“