Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Uz Tukumu pēc gara pacilājuma

Laikraksts Latvietis Nr. 682, 2021. g. 26. dec.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pils interjers. FOTO Māris Brancis.

Jūliusa Dēringa gleznas kopija. Matiasa fon der Rekes un mazdēla Karla portrets. FOTO Māris Brancis.

Jāņa Krieva keramikas darbnīcas darbs. FOTO Māris Brancis.

12. gadsimta bronzas piekariņš-kalendārs ar paskaidrojumu. FOTO Māris Brancis.

Tautastērpu kolekcija. FOTO Māris Brancis.

Džūkstes un Jaunpils vainagu rekonstrukcija – 17. gadsimta sākums. FOTO Māris Brancis.

Laimoņa Mieriņa gleznas uz kalpu mājas sienas. FOTO Māris Brancis.

Tuvojoties gada nogalei, gribot negribot pārdomājam, kāds ir bijis aizejošais gads. To dara ne tikai ikviens no mums, bet arīdzan darbavietas. Te es nedomāju oficiālās atskaites vai gada pārskatus, ko tām pieprasa likums un kas arīdzan ir nepieciešami. Dažas kultūras iestādes tāpat rīko vairāk vai mazāk slēgtus vakarus vai pēcpusdienas saietus. Pirms vairākiem gadiem kādreizējais Valsts Mākslas muzejs gada nogalē aicināja draugus, lai kopā pasērstu, iedzertu vīna glāzi un pateiktos kolēģiem un sadarbības partneriem. Kad šis muzejs bija atjaunojis savu grandiozo ēku K. Valdemāra ielā (tagad gan J. Rozentāla laukumā) un kļuva par Nacionālo ar daudzām filiālēm, neesmu dzirdējis, ka šādas pēcpusdienas joprojām notiek, bet iespējams, ka es netieku aicināts.

Toties nupat 12. decembrī Tukuma muzejs vienā no savām ēkām – Durbes pilī – ielūdza savus draugus, labvēļus un atbalstītājus (protams, ievērojot visus epidemioloģiskos noteikumus) uz gada noslēguma pasākumu Zelta svētdiena.

Pirms pastāstīt par šo Ziemassvētkus vēstošo notikumu, gribas iestarpināt, ka vienmēr, kad esmu Durbes pilī, cenšos izstaigāt vismaz I stāva telpas, kurās iekārtota ekspozīcija, iepazīstinot apmeklētājus ar vēsturiskajiem interjeriem. Diemžēl pietrūkst dokumentāru liecību par atsevišķu Durbes pils telpu iekārtojumu muižas pēdējo īpašnieku laikā, taču pils atjaunotāji centušies dot priekšstatu par Kurzemes muižu telpu ierīkojumu, mēbelējumu, sienu dekorējumu, arī par gaumi un sava laika modernām tendencēm – stilistisko izvēli.

Kā zināms, Durbes pils kādreiz bija Šlokenbekas muižas neatņemama sastāvdaļa jeb Šlokenbekas pusmuiža. Tā vēstures annālēs parādās kopš 1446. gada. Īpašnieki laika gaitā vairākkārt mainījās, līdz muižu 1848. gadā nopirka Jaunpils dzimtkunga Franča Vilhelma Kristofera fon der Rekes vecākais dēls Matiass Dītrihs Reinholds fon der Reke.

Nodibinoties Latvijas valstij, greznā pils līdz ar citām ēkām un 60 ha zemes 1923. gadā tika piešķirta Rainim. Viņam šis dāvinājums bija par lieku nastu, tādēļ dzejnieks to novēlēja Latvijas skolotāju slimokasei, kas ar laiku te ierīkoja sanatoriju. Arī pēc pēdējā kara pils kalpoja par sanatoriju, līdz 1991. gadā Durbes pils tika nodota Tukuma muzejam un tā enerģiskajai direktorei vēsturniecei Agritai Ozolai.

Kāda ir Durbes pils un viss Tukuma muzejs, ir vadītājas un, protams, viņas čaklo darbinieku nopelns, kļūstot par nozīmīgu Latvijas mēroga muzeju. Par to varējām pārliecināties arīdzan svētku pēcpusdienā, kad katrs viesis saņēma atklātnes, kas vēsta par septiņām tā filiālēm. Tas nozīmē, ka Tukuma muzejs nav viena ēka, kā tas parasti notiek.

Lūk, Tukumā pils tornī, kas ir vecākā mūra ēka Tukumā un ir daļa no vairākkārt postītās Livonijas ordeņa pils, iekārtota vēstures ekspozīcija un patlaban skatāma savdabīga izstāde, kurā apvienotas šķietami nesalīdzināmas lietas – bijušā Tukuma rūpnieka Andreja Zēberga fabrika (te nav lieki atgādināt, ka visiem labi zināmā kostīmu māksliniece Marga Spertāle nāk no šīs kuplās, Latvijas vēsturei nozīmīgās dzimtas) un afrikāņu tautas koktēlniecība*. Savukārt Tukuma mākslas muzejā glabājas liela jo liela valsts nozīmes mākslas kolekcija, bet Mākslas galerija Durvis iekārtota Kurzemes hercoga galma ķirurga Johana Gotlaba Groškes būvētā aptiekas ēkā, kurā nepārtraukti mainās izstādes un kurā var iegādāties gleznas, grafikas un citus mākslas darbus ikviens Latvijas iedzīvotājs. Pie muzeja darbojas audēju darbnīca, kurā darina arīdzan novada tautas tērpus. Pastariņa muzejā Zentenes pagastā var atklāt daudz interesanta kā par rakstnieku Ernestu Birznieku-Upīti, tā par sava laika zemnieku sētu Kurzemē, bet savuties Džūkstē lielāko mūžu pavadīja Ansis Lerhis-Puškaitis, mūsu pasaku vācējs un krājējs, te iekārtots Pasaku muzejs.

Svētku reizē varējām Durbes pils II stāvā apskatīt muzeja 85 gadu jubilejai veltīto izstādi Artefactum, kas iepazīstina ar atsevišķiem priekšmetiem no muzeja kolekcijas. Piemēram, savdabīgs ir 12. gs. bronzas piekariņš jeb laika skaitīšanas zīme no Tukuma pilskalna. Pēc arhitektes Ināras Heinrihsones domām tā uz saules kalendāra bāzes ir veidota kā gada cikls, atainojot četrus gadalaikus ar astoņiem mēnešiem un 45 dienām, un to acīmredzami lietoja mūsu tālie senči.

Vesela zāle izstādē atvēlēta Jāņa Krieva keramikas darbnīcai, kas vēsta par savdabīgo Kurzemes podniecību, bet reti piemin.

Mani pārsteidza plašā Tukuma novada tautastērpu kolekcija, kurā īpašu uzmanību piesaistīja kāds Džūkstes novada tērps, kas lika domāt par pilsētas ietekmi uz lauku audēju radošo izdomu.

Svētku reizē Tukuma muzeja ļaudis bija parūpējušies par vairākiem pārsteigumiem. Jau kādu laiku internetā bija lasāms, ka Durbes pils lielajā zālē restaurē abu podiņu krāšņu augšējo stāvu – krāšņu vainagojumu, kas bija laiku, saimnieku un varu maiņās bija noklīdis, tagad restaurācijas rezultātā tas atkal ir atjaunots, un svētdienas viesi to varēja apskatīt.

Taču runa ir vēl nozīmīgāku atjaunojumu. No fotogrāfijām bija zināms, ka Jelgavas gleznotājs Jūliuss Dērings (1818-1898) vairākkārt brauca uz Tukuma pusi un Durbē gleznoja Matiasa fon der Rekes dubultportretu ar mazdēlu Karlu fon der Reki. 1939. gadā repatriējoties uz Vāciju pēc Hitlera uzsaukuma, ģimene šo lielo gleznu paņēma līdz. Diemžēl kara beigās tā acīmredzot gāja bojā, bet tagad pēc muzeja iniciatīvas restauratore Olga Ceple uzgleznoja šī 1865. gadā tapušā darba kopiju, pēc iespējas precīzāk atjaunojot arī grezno rāmi. Iepriekšējā dienā pirms šī lieliskā sarīkojuma tā tika atvesta uz Durbi un tika novietota tajā pašā vietā, kur tās atradās pirms pēdējā kara. Kā mēs visi pārliecinājāmies, klasicisma stilā veidotā zāle ieguva savu vaiņagojumu. Par šo kopiju izsmeļoši stāstīja mākslas vēsturnieks Dainis Bruģis, kurš tāpat bijis palīgos pārējo Durbes vēsturisko interjeru radīšanā.

Pēcpusdienu lielisku akcentu deva arīdzan kamermūzikas koncerts Pērļu zvejnieks. Jānim Porukam 150, ko sniedza mecosoprāns Baiba Renerte, tenors Juris Jope, flautiste Rūta Īzaka-Mača un pianiste Ilze Kundziņa.

Kad kopā ar vārdabrāli Māri Binderu (no Zēbergu un Spertālu dzimtas) un viņa kundzi Daigu ieradāmies Durbes pilī, mūs sagaidīja lieliskie Anglijas latvieša, slampēnieša Laimoņa Mieriņa gleznojumi uz saimniecības ēkas sienas, vēstot par īpašo gaisotni, kāda šeitan valda. Kad vakara dziļajā krēslā atvadījāmies no viesmīlīgajiem tukumniekiem, vēlreiz bija jāpiestāj pie viņa darbiem, jo 21. decembrī apritēja 10 gadi, kopš gleznotājs pārstājis staigāt zemes ceļus.

Tukumam ir sauklis Uz Tukumu pēc smukuma, taču te nu gribas piebilst – arī pēc gara pacilājuma.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“

* Red.: LL Nr.663;

https://laikraksts.com/raksti/10748



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com